Brāļi, konsistorija ir sapulcējusies. Laiks izvēlēties konklāvu.
Šī procedūra bija maldinoši vienkārša. No liela trauka, kur atradās zīmītes ar visu brāļu vārdiem, tika izņemta viena zīmīte. Tas, kura vārds atradās uz zīmītes, brīvas izvēles kārtā nosauca kādu citu no klātesošajiem, kurš atkal izņēma no trauka zīmīti ar kādu vārdu, pēc tam šis brālis atkal pēc savas gribas izvēlējās nākamo, un šāda nejaušā atlase turpinājās, līdz bija izvēlēti desmit brāļi, šāda kārtība apvienoja nejaušības elementu ar personisku izvēli, ievērojami mazinot iepriekš organizētas neobjektivitātes iespēju. Automātiski konklāvā tika iekļauti de Rokfors kā maršals un senešals, tādējādi kopskaits bija divpadsmit. Lai kļūtu par mestru, kandidātam vajadzēja saņemt divas trešdaļas balsu.
De Rokfors vēroja izvēles norisi. Kad tā beidzās, izrādījās, ka izvēlēti četri bruņinieki, viens priesteris, rakstvedis, fermeris, divi amatnieki un strādnieks. Viņa piekritēju nebija maz. Taču sasodītās nejaušās atlases dēļ konklāvā bija iekļauti vairāki tādi, kuru lojalitāte bija labākajā gadījumā apšaubāma.
Desmit izvēlētie panācās uz priekšu un izkārtojās puslokā.
Mums ir konklāvs, de Rokfors paziņoja. Konsistorija beigusies. Sāksim.
Visi brāļi atmeta atpakaļ kapuces tas nozīmēja, ka var sākties debates. Konklāvs nenotika slepeni. Kandidātu izvirzīšana, apspriešana un balsošana norisinājās visu brāļu klātbūtnē. Taču statūti noteica, ka skatītāji nedrīkst bilst ne pušplēsta vārda.
De Rokfors un senešals nostājās kopā ar pārējiem. De Rokfors vairs nebija vadītājs konklāvā visi brāļi bija vienlīdzīgi. Viens no visiem divpadsmit, gados vecāks bruņinieks ar kuplu sirmu bārdu, sacīja:
Nākamajam mestram jābūt mūsu maršalam, vīram, kas daudzus gadus sargājis ordeni. Izvirzu viņu par kandidātu.
Piekrišanu izteica vēl divi brāļi. Tā kā par maršalu savu vārdu bija likuši jau trīs brāļi, viņš tika pieņemts par kandidātu.
Tad soli uz priekšu spēra viens no amatniekiem ieroču kalējs.
Es neesmu mierā ar to, kas tika nodarīts mūsu mestram. Viņš bija labs cilvēks, kas mīlēja ordeni. Pret viņu nedrīkstēja vērst iebildumus. Es izvirzu par kandidātu senešalu.
Piekrītoši pamāja vēl divi brāļi.
De Rokfors stāvēja kā sastindzis. Nu pozīcijas bija ieņemtas.
Lai sākas kauja!
Debates ilga jau otro stundu. Statūti nenoteica konklāvam laika ierobežojumu, taču visiem klātesošajiem vajadzēja stāvēt, pieņemot, ka procedūras norises ilgumu varētu ietekmēt dalībnieku izturība. Vēl neviens nebija uzaicinājis balsot. Tiesības to darīt bija ikvienam no divpadsmit konklāvā locekļiem, bet neviens negribēja pasteigties un tādējādi zaudēt iespēju tā būtu vājuma pazīme, tāpēc balsot uzaicināja vienīgi tad, kad par izvēli šķita pārliecinātas divas trešdaļas no konklāvā locekļiem.
Man nepatīk tas, ko tu plāno darīt, senešalam teica priesteris, viens no konklāvā.
Nezināju, ka man ir kāds plāns.
Tu turpināsi vadīt ordeni tā, kā to darīja iepriekšējais mestrs. Kā pagātnē. Vai taisnība?
Es palikšu uzticīgs savam zvērestam tāpat, kā vajadzētu darīt tev, brāli.
Manā zvērestā nekas nav teikts par vājumu, priesteris sacīja. Nav prasīts, lai esmu apmierināts ar pasauli, kas vārgst neziņā.
Savas zināšanas mēs esam sargājuši gadsimtiem ilgi. Kāpēc tu gribi, lai mēs pārvēršamies?
Soli uz priekšu spēra vēl kāds konklāvā loceklis.
Esmu noguris no liekulības. Man tā rada nelabumu. Alkatības un nezināšanas dēļ mēs gandrīz aizgājām bojā. Laiks atdarīt.
Ar kādu nolūku? senešals jautāja. Kas ar to tiks panākts?
Taisnīgums, iesaucās kāds cits bruņinieks, un piekrišanu izteica vairāki citi konklāvā locekļi.
De Rokfors nolēma iesaistīties debatēs.
Evaņģēlijā teikts: "Lai tas, kurš meklē, nepārstāj meklēt, līdz atrod. Tas, kurš atrod, izjutīs satraukumu. To, kurš izjutīs satraukumu, pārņems apbrīna, un viņš valdīs pār visu."
Senešals pavērsās pret viņu.
Toms arī teicis: "Ja jūsu vadoņi jums saka raugieties, valstība ir debesīs, tad jūs redzēsiet putnus debesīs. Ja viņi jums saka valstība ir jūrā, tad jūs redzēsiet zivis ūdenī."
Mēs netiksim nekur, ja tā turpināsim, sacīja de Rokfors.
Konklāvā locekļi piekrītoši māja ar galvu, tomēr neviens nebalsoja.
Senešals brīdi vilcinājās, tad teica:
Es jautāju tev, maršal. Kāds ir tavs plāns, ja tiksi ievēlēts? Vai vari mums to pateikt? Vai arī tu darīsi kā Jēzus, atklājot noslēpumus tikai tiem, kuri ir noslēpumu vērti, un neļaujot kreisajai rokai zināt, ko dara labā roka?
De Rokfors izmantoja izdevību, lai pateiktu brāļiem, ko bija iztēlojies.
Jēzus arī teica: "Nav nekā apslēpta, kas netiks atklāts."
Kas tad mums būtu jādara?
De Rokfors pārlaida skatienu plašajai telpai un arī galerijai. Šis bija viņa brīdis.
Atceries! Pašu sākumu. Kad zvērestu deva tūkstošiem brāļu. Tie bija drosmīgi vīri, kuri iekaroja Svēto zemi. Hronikās stāstīts par kādu garnizonu, kas zaudējis kauju saracēņiem. Pēc kaujas diviem simtiem dzīvajos palikušo bruņinieku piedāvāja saglabāt dzīvību, ja viņi atteiksies no Kristus un pievienosies islāmam. Visi atteicās un ļāva, lai musulmaņi viņiem nocērt galvu. Tas ir mūsu mantojums. Krusta karš bija mūsu karš. Lai radītu lielāku iespaidu, viņš brīdi klusēja. Tieši tāpēc ir tik grūti atzīt to, kas notika piektdienā, tūkstoš trīs simti septītā gada trīspadsmitajā oktobrī tik kaunpilnā, tik nicināmā dienā, ka Rietumu civilizācija arvien vēl to apzīmē par nelaimi. Tūkstoši brāļu tika netaisnīgi apcietināti. Dienu pirms tam viņi bija Kristus un Zālamana tempļa nabadzīgie bruņinieki, viņi iemiesoja visu, kas labs, un bija gatavi mirt par baznīcu, pāvestu un Dievu. Jau nākamajā dienā viņus apsūdzēja ķecerībā. Un par ko? Viņus apvainoja, ka viņi spļāvuši uz krustu, neķītri skūpstījušies, noturējuši slepenas sapulces, dievinājuši kaķi, piekopuši sodomiju, pielūguši kādu bārdainu vīrieša galvu. Viņš apklusa. Tur nebija ne druskas patiesības, tomēr mūsu brāļus spīdzināja, un daudzi neizturēja un padevās, nepatiesi atzīdamies. Simt divdesmit brāļus sadedzināja uz sārta. Viņš atkal apklusa. Mūsu mantojums ir kaunpilns, un vēsture mūs piemin tikai ar aizdomām.
Un ko tu teiksi pasaulei? senešals mierīgā toni jautāja.
Patiesību.
Kāpēc lai tev ticētu?
Viņiem nebūs citas izvēles, de Rokfors atbildēja.
Kāpēc tad tā?
Man būs pierādījums.
Varbūt tu zini, kur atrodas mūsu Lielais mantojums?
Senešals bija pieskāries vienīgajai vājajai vietai, bet nedrīkstēja izrādīt savu vājumu.
Tas man ir viegli pieejams.
Brāļi galerijā ieelsojās aiz pārsteiguma.