Senešala vaibsti palika tikpat mierīgi.
Tu saki, ka pēc septiņiem gadu simteņiem esi atradis nozaudētos arhīvus. Vai esi atradis arī mūsu bagātības, kas netika Filipam Skaistajam?
Arī tām es varu viegli piekļūt.
Pārdroši teikts, maršal.
De Rokfors cieši raudzījās uz brāļiem.
Esmu meklējis desmit gadus. Norādes ir sarežģītas, tomēr drīz vien manā rīcībā būs pierādījums, ko pasaule nevarēs noliegt. Nav svarīgi, vai kāds mainīs domas. Uzvara tiks gūta, pierādot, ka mūsu brāļi nav bijuši ķeceri. Ikviens no viņiem bijis svētais.
Pūlī iešalcās aplausi. De Rokfors izmantoja šo brīdi.
Romas katoļu baznīca likvidēja mūsu ordeni, pasludināja, ka mēs pielūdzot elkus, taču baznīca godā pati savus tukšās greznības elkus. Viņš atkal brīdi klusēja, tad skaļi sacīja: Es atgūšu līķautu.
Atkal aplausi. Vēl skaļāki. Ilgāki. Tas bija statūtu pārkāpums, bet šobrīd neviens par to neuztraucās.
Baznīcai nav tiesību uz mūsu līķautu, de Rokfors sauca, pārkliegdams aplausus. Mūsu mestru Žaku dc Molē spīdzināja, mocīja un sadedzināja uz sārta. Un ko viņš bija noziedzies? Uzticīgi kalpojis Dievam un savam pāvestam. Viņa mantojums nepieder viņiem. Tas ir mūsu mantojums. Mums ir līdzekļi, kā sasniegt šo mērķi. Tas notiks manā vadībā.
Senešals iedeva beauseant vīrietim, kas stāvēja viņam blakus, piegāja tuvu klāt de Rokforam un nogaidīja, līdz aplausi apklust.
Un kas būs ar tiem, kuri nedomā tā kā tu?
"Kas meklē, atrod, un, kas klaudzina, tam atver."
Un tie, kuri to nedarīs?
Arī par tiem evaņģēlijā pateikts skaidri. "Bēdas jums, ko pārņēmuši sātana dēmoni."
Tu esi bīstams cilvēks.
Nē, senešal, bīstams esi tu. Tu atnāci pie mums vēlu un ar gļēvu sirdi. Tev nav jēgas par mūsu vajadzībām, tu zini tikai to, ko pats un tavs mestrs uzskatīji par tām. Es šim ordenim esmu atdevis savu dzīvi. Neviens nav apšaubījis manas spējas tikai tu. Es allaž esmu turējies pie ideāla un drīzāk lūzīšu nekā liekšos. Viņš novērsās no pretinieka un pagriezās pret konklāvu. Diezgan. Uzaicinu balsot.
Statūti noteica, ka debates līdz ar to beigušās.
Es balsošu pirmais, sacīja de Rokfors. Par sevi. Tie, kuri piekrīt, sakiet!
Viņš vēroja, kā lēmumu apdomā desmit atlikušie konklāvā locekļi. Kad viņš strīdējās ar senešalu, viņi bija klusējuši, bet klausījušies tik saspringti, ka bija skaidrs visi sapratuši. De Rokfors nopētīja viņus un cieši vērās uz tiem, kurus uzskatīja par pilnīgi uzticamiem.
Rokas sāka celties uz augšu.
Viena. Trīs. Četras. Sešas.
Septiņas.
Nu de Rokforam jau bija vajadzīgās divas trešdaļas, bet viņš gribēja vairāk, tāpēc vēl gaidīja, pirms varētu pasludināt uzvaru.
Par viņu nobalsoja visi desmit.
Telpā atskanēja skaļi apsveikuma saucieni.
Senajos laikos viņu būtu nogāzuši no kājām un aiznesuši uz kapelu, kur viņam par godu noturētu misi. Vēlāk notiktu svinības tā bija viena no retajām reizēm, kad ordenis atļāvās jautrību. Taču tagad tā vairs nenotika. Vīri sāka skandēt viņa vārdu, un brāļi, kuri nekad nemēdza izpaust emocijas, tagad izrādīja atzinību, skaļi aplaudējot. Aplausiem pievienojās saucieni beauseant, un šis vārds atbalsojās plašajā zālē.
Lai slava!
Skandēšanai turpinoties, de Rokfors paraudzījās uz senešalu, kas stāvēja viņam blakus. Viņi ielūkojās viens otram acīs, un de Rokfors lika saprast, ka mestra izvēlētais pēctecis ne vien zaudējis cīņā, bet zaudētājam turklāt draud nāves briesmas.
DIVDESMIT OTRA NODAĻA
RENNESL E Cl 1Ā TE. 11 •
DEVIŅI UN TRĪSDESMIT MINŪTES VAKARĀ
Stefānija klaiņoja pa mirušā vira māju.
Tās izskats bija raksturīgs šim apvidum. Stipru, aptēstu baļķu grīdas, griesti ar sijām, akmens kamīns, vienkāršas priežkoka mēbeles. Telpas nebija plašas, bet pilnīgi pietiekamas divas guļamistabas, darbistaba, vannasistaba, virtuve un darbnīca. Larsam arī agrāk bija patikusi kokapstrāde, un Stefānija ievēroja, ka viņa virpas, kalti, griežņi un grebļi arvien vēl ir te. Visi instrumenti bija salikti uz dēļa, un tos klāja plāna putekļu kārtiņa. Stefanijai mājās joprojām glabājās bļodas, kārbas un svečturi, ko Larss bija izgatavojis no vietējiem kokiem.
Laulības laikā viņa vīru šeit bija apmeklējusi tikai dažas reizes. Stefānija un Marks dzīvoja Vašingtonā, tad Atlantā. Larss lielākoties uzturējās Eiropā, pēdējā gadu desmitā viņš dzīvoja Rennā. Nekad viņi nemēģināja ielauzties viens otra teritorijā, neprasījuši atļauju. Lai gan abi ļoti daudzos jautājumos nesapratās, tomēr allaž palika savstarpēji laipni. Varbūt pat pārāk laipni, Stefānija daudzkārt tika domājusi.
Viņa vienmēr bija uzskatījusi, ka māju Larss nopircis par pirmās grāmatas honorāru, bet tagad zināja, ka nopirkt to palīdzējis Henriks Torvaldsens. Tas Larsam bija tik raksturīgi. Par naudu viņš nemēdza rūpēties un visu, ko nopelnīja, tērēja ceļojumiem un savu ideju īstenošanai, atstājot Stefānijas ziņā pienākumu raudzīties, lai tiek samaksāti rēķini. Viņa tikai nesen bija atmaksājusi aizņēmumu, ar kuru finansēja Marka studijas koledžā un universitātē. Dēls vairākas reizes bija piedāvājis, ka parādu saistības uzņemsies pats, sevišķi kopš tā laika, kad viņi atsvešinājās, bet Stefānija vienmēr atteicās. Vecāku uzdevums bija sniegt bērnam izglītību, un viņa to uztvēra nopietni. Tagad Stefanijai likās, ka varbūt pārāk nopietni.
Vairākus mēnešus pirms Larsa nāves viņi nebija sarunājušies viens ar otru. Abu pēdējā tikšanās bija nejauka, viņi atkal bija strīdējušies par naudu, atbildību, ģimeni. Mēģinājums aizstāvēt Larsu vakar pie Henrika Torvaldsena bija licies tukšvārdīgs, taču Stefanijai nebija nācis prātā, ka patiesība par viņas un vīra atsvešināšanos kādam ir zināma. Tomēr Torvaldsens acīmredzot to zināja. Varbūt viņi ar Larsu bijuši tuvi draugi. Diemžēl Stefānija to nekad vairs neuzzinās. Tā jau allaž bija ar pašnāvību darot galu pašnāvnieka ciešanām, tā radīja ilgstošas mocības tiem, kuri palika dzīvajos. Stefānija tik ļoti vēlējās atbrīvoties no nelāgās izjūtas, kas šķita iemitinājusies pakrūtē. Neveiksmes radītās sāpes tā šīs izjūtas reiz nosaucis kāds rakstnieks. Stefānija tam piekrita.
Beigusi apstaigāt telpas, viņa iegāja darbistabā un apsēdās pretī Malonam, kas jau kopš pusdienām lasīja Larsa dienasgrāmatu.
Tavs vīrs bijis pedantiski rūpīgs pētnieks, viņš teica.
Tekstā daudz kas ir noslēpumains. Arī Larss bija ļoti noslēpumains cilvēks.
Malons, šķiet, dzirdēja sarūgtinājumu, kas izskanēja viņas balsī.
Vai gribi man pastāstīt, kāpēc tu jūties atbildīga par to, ka viņš izdarīja pašnāvību?
Stefānija nolēma, ka ļaus Malonam izprašņāt viņu. Viņai bija nepieciešams runāt par to.
Nevarētu teikt, ka es jūtos atbildīga. Gluži vienkārši jūtu, ka esmu tur iesaistīta. Mēs abi bijām lepni. Arī ietiepīgi. Es strādāju Tieslietu ministrijā, Marks bija jau pieaudzis, mēs runājām, ka jāļauj man darīt, kā es pati vēlos, tāpēc pievērsos tam, kas, manuprāt, bija svarīgi. Larss darīja to pašu. Diemžēl mēs viens otru nenovērtējām.
Pēc tik daudziem gadiem atskatā jau ir viegli runāt. Toreiz to zināt nebija iespējams.
Tur jau tā lieta, Koton. Es esmu šeit. Viņa vairs nav. Stefanijai bija ļoti grūti runāt par sevi, bet tas bija jāizsaka.
Larss bija talantīgs rakstnieks un labs pētnieks. Vai atceries, ko stāstīju par Sonjēru un šo pilsētu? Vai interesanti? Ja es būtu par to padomājusi tad, kad Larss vēl bija dzīvs, varbūt viņš joprojām būtu šeit. Stefānija saminstinājās. Viņš bija tik mierīgs cilvēks. Nekad nepacēla balsi. Nekad neteica nevienu sliktu vārdu. Viņa ierocis bija klusēšana. Viņš varēja staigāt apkārt nedēļām, neizteikdams ne vārda. Tas mani tracināja.