Nu, to es saprotu. Malons pasmaidīja.
Zinu. Mana ātrā daba. Larss ar to tā arī nevarēja samierināties. Beigu beigās mēs nolēmām, ka būs labāk, ja viņš dzīvos savu dzīvi, bet es savējo. Šķirties negribējām ne viens, ne otrs.
Tas skaidri parāda, ko viņš pret tevi izjuta dziļi sirdī.
Es to nesapratu. Zināju vienīgi, ka starp mums ir Marks. Viņš tiecās pie Larsa. Man bija grūti tikt galā ar savām emocijām. Larss bija citāds. Un Markam piemita tēva zinātkāre reliģijas jautājumos. Viņi bija tik līdzīgi. Mans dēls izvēlējās tēvu un atraidīja mani, bet es pati to panācu. Torvaldsenam bija taisnība. Darbs man padevās izcili, bet es galīgi nepratu tikt galā ar savu dzīvi. Pirms Marks gāja bojā, es ar viņu nebiju runājusi trīs gadus. Šīs patiesības apjauta un sāpes satrieca Stefāniju. Vai vari iedomāties, Koton? Mēs ar dēlu trīs gadus nebijām viens otram pateikuši ne vārda.
Kā radās tāda atsvešinātība?
Marks nostājās tēva pusē, tāpēc es nošķīros savā dzīvē, bet viņi viņējā. Marks dzīvoja Francijā. Es paliku Amerikā. Pēc laiciņa jau vairs nebija grūti nelikties ne zinis par viņu. Neļauj, ka tā notiek ar tevi un Gēriju! Dari savu darbu, bet nepieļauj to!
Es esmu pārcēlies uz dzīvi četrus tūkstošus jūdžu attālumā no viņa.
Tavs dēls dievina tevi. Tām jūdzēm nav lielas nozīmes.
Esmu daudz domājis, vai rīkojos pareizi.
Tev jādzīvo sava dzīve, Koton. Jāiet savs ceļš. Šķiet, dēls ciena tavu izvēli, lai gan ir vēl pavisam jauns. Mans bija daudz vecāks un daudz skarbāks pret mani.
Malons paraudzījās pulkstenī.
Saule norietējusi jau pirms divdesmit minūtēm. Gandrīz īstais laiks.
Kad tu pirmo reizi pamanīji, ka mums seko?
Tūlīt pēc tam, kad atbraucām. Tie bija divi vīrieši. Abi līdzinājās tiem no katedrāles. Viņi sekoja mums kapsētā, tad pa pilsētu. Tagad viņi ir tur, ārā.
Vai viņi nenāks te, iekšā?
Malons papurināja galvu.
Viņi tikai novēro.
Tagad saprotu, kāpēc tu aizgāji no Magelāna nodaļas. Spriedze. Tas ir grūti. Nekad nedrīkst zaudēt modrību. Tev Kopenhāgenā bija taisnība. Es nezinu, kas ir aģenta darbs.
Man grūtības radās tad, kad tā pacilātībai līdzīgā trauksme sāka iepatikties. Tieši tad var draudēt nāve.
Mēs pārējie dzīvojam relatīvā drošībā. Taču kā juties tu, zinādams, ka izseko ikvienu tavu soli, ka grib tevi nogalināt? Tagad es saprotu, ka tu biji pārmocījies. Galu galā tev vajadzēja rast kādu glābiņu.
Treniņš palīdz pārvarēt bailes. Cilvēks iemācās tikt galā ar nedrošības izjūtu. Taču tu nekad to neesi mācījusies. Malons pasmaidīja. Tu esi tikai priekšniece.
Ceru, tu atceries, ka nebiju nodomājusi iesaistīt tevi šajā pasākumā.
Tu to pateici ļoti skaidri.
Tomēr es priecājos, ka esi šeit.
-Šo iespeju es nebūtu laidis garām ne par kādiem pasaules labumiem.
Stefānija smaidīja.
Tu man biji pats labākais aģents.
Biju tikai pats veiksmīgākais. Un man pietika veselā saprāta.
Pēters Hansens un Ernsts Skovils ir noslepkavoti. Stefānija brītiņu klusēja, tad izteica domu, kurai bija sākusi ticēt. Varbūt Larss arī. Tas vīrietis katedrālē gribēja, lai es to zinu. Lika man netieši noprast.
Loģiski to ir grūti pamatot.
Zinu. Nav pierādījumu. Taču man ir tāda nojauta. Es gan neesmu aģente, bet esmu sākusi uzticēties savām nojautām. No otras puses, nevar izdarīt secinājumus, balstoties uz pieņēmumiem. Jāiegūst fakti. Šī lieta ir Joti dīvaina.
Bez šaubām, ļoti dīvaina. Tempļa bruņinieki. Noslēpumaini uzraksti uz kapakmeņiem. Priesteri, kas atrod nozudušas bagātības.
Stefānija pameta skatienu uz Marka fotogrāfiju, kas atradās uz mazā galdiņa. Viņš bija nofotografēts dažus mēnešus pirms nāves. Jaunā vīrieša dzīvīgie vaibsti tik ļoti līdzinājās Larsam. Tāds pats šķelts zods, mirdzošas acis un tumsnēja āda. Kā gan viņa bija pieļāvusi, ka viņu attiecības kļūst tik sliktas?
Savādi, ka fotogrāfija ir šeit, Malons ieteicās, redzēdams, uz ko Stefānija raugās.
Es to noliku pēdējo reizi, kad šeit biju. Pirms pieciem gadiem. Pavisam drīz pēc tās nelaimes lavīnā. Grūti bija ticēt, ka viņas vienīgais bērns jau piecus gadus ir miris. Bērni nedrīkst mirt, domājot, ka vecāki viņus nav mīlējuši. Vīrs, no kura Stefānija bija atsvešinājusies, gulēja kapā, bet Marku bija dziļi aprakuši Pireneju sniegi trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem no šejienes. Man ar to jātiek galā, Stefānija drebošā balsī čukstēja, skatoties fotoattēlā.
Es joprojām nezinu, kas tas ir.
Arī Stefanijai tas nebija skaidrs.
Malons pacēla augšup dienasgrāmatu.
Vismaz mēs zinām, kur Aviņonā atrast Kleridonu, kas minēts vēstulē Ernstam Skovilam. Viņu sauc Ruā Kleridons. Dienasgrāmatā ir adrese un apzīmējums. Larss un viņš bijuši draugi.
Nezināju, ka tu to atradīsi.
Vai es vēl kaut ko esmu palaidis garām?
Grūti pateikt, kas ir svarīgs. Tur daudz kas rakstīts.
Tev jābeidz melot man.
Stefānija rājienu bija gaidījusi.
Zinu. ,
Es nevaru tev palīdzēt, ja tu kaut ko slēp.
Viņa to saprata.
Ko tu vari teikt par trūkstošajām lapām, kas tika atsūtītas Skovilam? Vai tur kaut kas ir?
To man pasaki tu. Malons iedeva viņai astoņas lapas. Stefanijai likās, ka tas palīdzēs novērst domas no Larsa un Marka, tāpēc viņa pārlasīja ar roku rakstīto tekstu. Lielākoties tur nekā īpaša nebija, taču, lasot pāris vietu, viņai
sažņaudzās sirds. /
… Sonjērs neapšaubāmi rūpējās par savu mīļāko. Viņa pārnāca dzīvot pie Sonjēra, kad viņas ģimene ieradās Rennā. Viņas tēvs un brālis bija prasmīgi amatnieki, un viņas māte aprūpēja draudzes priestera māju. 7ās bija tūkstoš astoņi simti deviņdesmit otrajā gadā, gadu pēc tam, kad Sonjērs daudz ko bija atradis. Kad viņas ģimene pārcēlās uz dzīvi citur, lai strādātu tuvējā fabrikā, viņa palika pie Sonjēra līdz pat viņa nāvei divdesmit gadus vēlāk. Kopš kāda laika Sonjērs dokumentāri nodeva viņas īpašumā visu, ko iegādājās, tādējādi apliecinot, ka uzticas viņai. Viņa bija Sotijēratn bezgala uzticīga un glabāja viņa noslēpumu trīsdesmit sešus gadus pēc viņa nāves. Es apskaužu Sonjēru. Viņš pazina sievietes atdevīgo mīlestību un atbildēja tai ar pilnīgu paļāvību un cieņu. Cik zināms, viņš bijis ciets vīrs, kam grūti izpatikt, vīrs, kas tiecies paveikt ko tādu, lai ļaudis viņu atcerētos. Viņa atstātais mantojums ir krāšņā Marijas Magdalēnas baznīca. Nekur nav minēts, ka viņa mīļāka kaut reizi iebildusi pret to, ko viņš dara. Visur rakstīts, ka viņa veltījusi sevi viņam un atbalstījusi savu labvēli it visās iecerēs. Droši vien viņiem dažreiz bija nesaskaņas, tomēr viņa palika Sonjēram uzticīga līdz pat viņa pēdējai stundiņai un pēc tam vēl gandrīz četrus gadu desmitus. Par uzticību daudz ko varētu teikt. Vīrietis var paveikt brīnumus, ja sieviete, kuru viņš mīl, atbalsta viņu, lai arī varbūt domā, ka tas, ko viņš dara, nav visai gudri. Sonjēra mīļākā noteikti ne vienu reizi vien šūpoja galvu, noraugoties viņa šķietami bezjēdzīgajos darbos. Tiem laikiem smieklīga bija gan villa "Betānija", gan Magdalēnas tornis. Taču viņa nekad necentās atvēsināt abata degsmi. Viņa rūpējās
par Sonjēru, jaujot viņam būt tādam, kāds viņš gribēja būt, un iznākumu var skatīt tie tūkstoši, kuri katru gadu brauc uz Rennu. Tāds ir Sonjēra atstātais mantojums. Viņai jāpateicas par to, ka tas joprojām eksistē.