Kāpēc tu devi man to lasīt? Stefānija jautāja Malonam, kad bija beigusi.
Tev vajadzēja izlasīt.
No kurienes radās visi tie rēgi? Varbūt Rennes-le-Chāteau nebija nekādu dārgumu, taču šajā vietā perinājās ļauni gari, kas gribēja viņu mocīt.
Kad saņēmu dienasgrāmatu un lasīju to, sapratu, ka esmu bijusi netaisna pret Larsu un Marku. Viņi ticēja tam, ko meklēja, gluži tāpat kā es ticēju savam darbam. Marks mēdza teikt, ka es pret visu izturoties noraidoši. Stefānija pieklusa, cerot, ka mirušo gari klausās. Kad izlasīju dienasgrāmatu, sapratu, ka man nav bijusi taisnība. Lai ko meklēja Larss, viņam tas bija svarīgi, tāpēc vajadzēja, lai tas būtu svarīgi arī man. Tieši tāpēc es braucu šurp, Koton. Esmu to viņiem parādā. Stefānija palūkojās uz Malonu ar nogurušu skatienu. Dievs zina, ka esmu parādā. Es tikai nezināju, ka likmes būs tik augstas.
Viņš atkal paraudzījās pulkstenī, tad palūkojās uz tumšajiem logiem.
Laiks noskaidrot, cik augstas tās ir. Vai tu varēsi palikt
te?
Stefānija saņēmās un pamāja.
Sākšu kaut ko darīt. Tu ķeries pie tā, kas jādara tev.
DIVDESMIT TREŠA NODAĻA
No mājas Malons izgāja pa galvenajām durvīm, necenzdamies slēpties. Abi vīrieši, kurus viņš bija ievērojis jau agrāk, stāvēja ielas tālākajā galā aiz stūra netālu no pilsētas mūra, no kurienes varēja saskatīt Larsa Nela māju. Lai vīrieši tagad varētu Malonam sekot, viņiem būtu jāiet pāri tukšajai ielai. Amatieri. Profesionāļi būtu nostājušies katrs savā ielas galā, gatavi doties tajā virzienā, kur būtu izdevīgi atbilstoši situācijai. Šis secinājums mazināja Malona bažas tāpat kā Roskildē. Tomēr viņš nezaudēja modrību un saspringti vēroja apkārtni, gudrodams, kas ir cilvēki, kurus tik ļoti interesē, ko dara Stefānija.
Vai tiešām tie būtu mūsdienu templieši?
Larsa mājā Stefānijas žēlabas viņam bija atsaukušas atmiņā Gēriju. Bērna nāve likās kaut kas neiedomājams. Grūti bija pat iedomāties, cik dziļas ir Stefānijas bēdas. Varbūt pēc atvaļināšanās vajadzēja palikt Džordžijā, bet Gērijs nebija gribējis par to pat dzirdēt. "Neraizējies par mani!" dēls teica. "Es braukšu pie tevis ciemos." Četrpadsmit gadus vecs zēns, un jau tik gaiša galva. Tomēr tagad Malonu biedēja paša pieņemtais lēmums, īpaši šobrīd, kad viņš atkal riskēja ar savu galvu kāda cita dēļ. Lai gan viņa tēvs bija darījis tāpat viņš bija zemūdenes komandieris un gāja bojā, kad zemūdene mācību laikā nogrima Ziemeļatlantijas ūdeņos. Malonam tolaik bija desmit gadi, un viņš atcerējās, cik smagi tēva nāvi pārdzīvoja māte. Piemiņas dievkalpojumā viņa pat atteicās pieņemt salocīto karogu, ko viņai piedāvāja godasardzes vīri. Taču to paņēma Malons, un kopš tā laika sainītis sarkanajās, baltajās un zilajās krāsās glabājās pie viņa. Pie tēva kapa aiziet nebija iespējams, tāpēc karogs bija vienīgā piemiņa no vīrieša, ko viņš tikpat kā nebija pazinis.
Malons aizgāja līdz ielas galam. Nemaz nebija jāskatās atpakaļ, lai zinātu, ka viens vīrietis seko viņam, bet otrs palicis pie mājas vērot Stefāniju.
Malons nogriezās pa kreisi un devās uz Sonjēra īpašuma pusi.
Renna nekādā ziņā nebija vieta, kur dzīve arī naktī ir rosīga. Māju durvis bija cieši noslēgtas ar bultām, logu slēģi aizvērti. Slēgti bija arī restorāns, grāmatveikals un kioski. Iela tinās tumsas plīvurā. Aiz mūriem vējš gaudoja tik žēlabaini kā dvēseles sāpēs. Aina atgādināja Dimā romānus, kur dzīve risinās ēnu aizsegā un klusos čukstos.
Malons pa nogāzi gāja uz baznīcas pusi. Villa "Betānija" un priestera māja stāvēja tumšas un klusas, dārzu no tās puses apgaismoja 'mēness sirpis, ko brīžam aizklāja skrejošie mākoņi.
Kapsētas vārti bija palikuši vaļā Stefānija jau teica, ka naktī tos neslēdz ciet. Viņš devās tieši uz tiem, zinādams, ka "aste" sekos. Iegājis iekšā, viņš izmantoja blīvo tumsu, lai paslēptos aiz milzīgas gobas. Pametis skatienu atpakaļ, Malons ieraudzīja, ka pa vārtiem straujā solī ienāk sekotājs. Kad viņš gāja garām kokam, Malons spēji metās uz priekšu un ar dūri iebelza viņam pa vēderu. Malons atvieglots'sajuta, ka vīrietim nav bruņuvestes. Viņš sita vēlreiz pa seju, notriekdams sekotāju zemē, tad uzrāva viņu kājās.
Vīrietis bija gados jauns, neliela auguma, muskuļains, ar gludi noskūtu seju un īsi apgrieztiem gaišiem matiem. No saņemtajiem sitieniem viņš bija apdullis. Malons apčamdīja vīrieti un drīz vien atrada izspiedumu tur atradās ierocis. Pabāzis roku zem vīrieša jakas, viņš izvilka pistoli. Beretta Bobcat. Itālijas ražojums. Neliela pusautomātiskā pistole, paredzēta kā nodrošinājums ļaunākajam gadījumam. Kādreiz šādu pistoli bija nēsājis arī Malons. Viņš pielika stobru vīrietim pie kakla un piespieda pretinieku pie koka stumbra.
Kā sauc to, kas tevi sūtīja? >
Vīrietis neatbildēja.
Tu saproti angliski?
Vīrietis purināja galvu, elsodams un mēģinādams atgūties.
Tā kā tu saprati jautājumu, varbūt sapratīsi šo? Malons uzvilka pistoles mēlīti.
Vīrietis sastinga, nojautis, ko tas nozīmē.
Kas tevi sūtīja?
Atskanēja šāviens, un lode ieurbās kokā tieši viņiem virs galvas. Malons apcirtās riņķī un simt pēdu attālumā pamanīja kādu tumšu stāvu, kas bija notupies vietā, kur terase piekļāvās kapsētas mūrim, un rokā turēja šauteni.
Vēl viens šāviens, un lode atlēca no zemes dažu collu atstatumā no Malona kājas. Viņš palaida vīrieti vaļā, un tas izbrāzās ārā no kapsētas.
Taču šobrīd Malonu vairāk uztrauca šāvējs.
Viņš redzēja, ka tumšais stāvs nozūd no terases un ieslīd galerijā. Viņu pārņēma jauns spēka uzplūds. Pistoli rokā turēdams, viņš izskrēja no kapsētas un brāzās uz to pusi, kur starp villu "Betānija" un baznīcu atradās šaura eja. Malons atcerējās aiz tās bija dārzs, ko burta U veidā ietvēra galerija līdz pat Magdalēnas tornim.
Viņš iejoņoja dārzā un ieraudzīja, ka tas cilvēks skrien pa galeriju. Tur varēja nokļūt vienīgi pa akmens kāpnēm. Malons brāzās turp un metās augšā pa trim pakāpieniem reizē. Tur viņam sejā ietriecās salta vēja brāzmas, tās bija tik spēcīgas, ka traucēja tikt uz priekšu.
Viņš redzēja, ka uzbrucējs dodas tieši uz Magdalēnas torni. Malonam ienāca prātā, ka varbūt varētu šaut, bet atkal uzbrāzmoja vējš, it kā brīdinot viņu. Malons nevarēja saprast, kurp uzbrucējs dodas. Galerijas pretējā pusē kāpņu nebija, un durvis uz torņa kāpnēm naktī noteikti bija slēgtas. Kreisajā pusē stiepās kaltas dzelzs margas, aiz kurām atradās koki, bet atstatums līdz zemei bija desmit pēdu. Labajā pusē aiz zemas akmens sienas bija tūkstoš piecsimt pēdu dziļa aiza. Šķita, kuru katru brīdi vajadzēs tikties ar uzbrucēju vaigu vaigā.
Malons apgāja ap terasi, izgāja cauri siltumnīcai un pamanīja, ka tumšais stāvs ieiet Magdalēnas tornī.
Malons apstājās.
To viņš nebija paredzējis.
Viņš atcerējās, ko Stefānija bija stāstījusi par ēku tā bija būvēta kvadrāta veidā, katras sienas garums aptuveni astoņpadsmit pēdas, un apaļajā tornī atradās spirālveida kāpnes, kas veda uz jumtu ar robotu nožogojumu. Tornī kādreiz bija atradusies Sonjēra privātā bibliotēka.
Malons nolēma, ka citas iespējas nav. Viņš klusi piegāja pie durvīm, redzēja, ka tās ir pavērtas, un nostājās vienā malā. Tad ar kājas spērienu atgrūda durvis vaļā un gaidīja, ka atskanēs šāviens.