Nekā.
Viņš riskēja ielūkoties un ieraudzīja, ka telpa ir tukša. Divas sienas aizņēma logi. Mēbeļu nebija. Arī grāmatu ne. Tikai koka kastes un divi polsterēti soli. No ķieģeļiem būvēts kamīns. Tad Malons saprata.
Jumts.
Viņš piegāja pie akmens kāpnēm. Pakāpieni bija īsi un šauri. Malons pa spirālveida kāpnēm tika līdz augšai, kur atradās tērauda durvis. Viņš mēģināja tās atvērt. Neizdevās. Viņš grūda stiprāk. Tās, šķiet, bija aizslēgtas no otras puses.
Tad viņš izdzirdēja, ka aizcērtas durvis lejā.
Malons nokāpa lejā un atklāja, ka arī tās tagad ir aizslēgtas. Viņš piegāja pie viena no iebūvētajiem logiem, no kura1 varēja redzēt dārzu, un ieraudzīja, ka no terases nolec tumšs stāvs, pieķeras pie kāda resna zara un ar pārsteidzošu veiklību tiek līdz zemei. Stāvs skriešus devās cauri dārzam uz automašīnu stāvvietu, kas atradās kādu trīsdesmit jardu attālumā, uz to pašu stāvvietu, kur Malons bija novietojis Peugeot.
Viņš pakāpās atpakaļ un ielaida trīs lodes dubultloga kreisajā pusē. Loga vitrāžas ieplaisāja, tad stikli saplīsa. Malons pieskrēja pie loga un ar pistoli novāca lauskas. Uzlēcis uz sola blakus palodzei, viņš izlīda caur izsisto spraugu. Līdz zemei bija aptuveni sešas pēdas. Viņš lēca, tad skrēja uz mašīnu stāvvietu.
Kad Malons tika ārā no dārza, viņš sadzirdēja motora rēkoņu un ieraudzīja tumšo stāvu uz motocikla. Braucējs vienā rāvienā apgrieza motociklu uz pretējo pusi un, vairīdamies braukt pa vienīgo ielu, kas veda projām no stāvvietas, aizbēga pa kādu sānceļu starp mājām.
Malons ātri izlēma, ka izmantos ciemata blīvo apbūvi, un šāvās pa īsu celiņu kreisajā pusē, tad nokļuva uz galvenā ceļa. Nogāze veda lejup, tāpēc skriet bija vieglāk, un viņš sadzirdēja no labās puses tuvojamies motociklu. Iespēja varētu būt tikai viena, tāpēc Malons turēja ieroci gatavībā un palēnināja soli.
Kad motobraucējs parādījās skatienam, Malons divas reizes izšāva.
Viena lode aizlidoja garām, bet otra trāpīja motociklam, pašķīstot dzirkstelēm, tad ar rikošetu atlēca.
Motocikls rēcot aiztraucās cauri pilsētas vārtiem.
Logos sāka iedegties gaisma. Šāvieni šeit noteikti bija reta parādība. Malons pabāza pistoli zem jakas un pa citu sānceļu devās atpakaļ uz Larsa Nela māju. Aiz muguras bija dzirdamas balsis. Cilvēki nāca ārā pētīt, kas noticis. Pēc īsa brīža viņš jau būs mājā, drošībā. Malons šaubījās, ka tie divi vīrieši vēl ir tepat, taču, ja tomēr tā būtu, diezin vai viņi varētu sagādāt nepatikšanas.
Tomēr viņam nelika mieru kāda doma. /
Tā viņam bija iešāvusies prātā, skatoties, kā tumšais stāvs nolec no terases un skrien projām. Tās kustības.
Viņš bija gandrīz vai pilnīgi pārliecināts.
Tā bija sieviete.
DIVDESMIT CETURTA NODAĻA
ABATIJA DeS FONTAIneS
DESMIT VAKARĀ
Senešals atrada Žofrē. Savu palīgu viņš meklēja jau kopš brīža, kad izklīda konklāvs, un beidzot noskaidroja, ka jaunais cilvēks devies uz vienu no mazākajām kapelām ziemeļu spārnā aiz bibliotēkas tā bija viena no daudzajām vietām abatijā, kur brāļi varēja baudīt klusumu un atpūsties.
Senešals iegāja telpā, ko apgaismoja tikai sveces, un ieraudzīja, ka Žofrē guļ uz grīdas. Brāļi bieži vien mēdza nogulties Dieva altāra priekšā. Iniciācijas laikā tas simbolizēja pazemību, savu niecīgumu debesu priekšā, un turpmāk šī poza to allaž atgādināja.
Mums jārunā, senešals klusi teica.
Viņa jaunais biedrs vēl kādu mirkli palika guļam, tad lēni notupās uz ceļiem, pārmeta krustu un piecēlās.
Sīki izstāsti, ko jūs ar mestru runājāt! Senešals nebija tādā noskaņojumā, lai runātu aplinkus, turklāt Žofrē, par laimi, likās mierīgāks nekā Tēvu zālē.
Viņš cieši piekodināja, lai nododu pastā tos divus sūtījumus.
Vai viņš teica, kāpēc tas vajadzīgs?
Kāpēc lai viņš to darītu? Viņš bija mestrs. Es tikai viens no jaunākajiem brāļiem.
Acīmredzot viņš tev tā uzticējās, ka lūdza tavu palīdzību.
Viņš teica, ka jūs jutīšoties aizvainots.
Es neesmu tik sīkumains. Senešals nojauta, ka brālis zina vēl kaut ko. Saki visu!
Nedrīkstu teikt.
Kāpēc ne?
Mestrs pamācīja, lai atbildu uz jautājumu par pasta sūtījumiem. Taču es nedrīkstot teikt neko vairāk… kamēr kaut kas notiks.
Žofrē, kam tad vēl jānotiek? Ordeņa vadībā ir de Rokfors. Tu un es būtībā esam palikuši vieni. Brāļi pieslejas de Rokforam. Kas vēl var notikt?
Par to man nav teikšanas.
De Rokfors nevar gūt panākumus bez Lielā mantojuma. Tu dzirdēji, kāda bija brāļu reakcija konklāvā. Brāļi viņu pametīs, ja viņam neizdosies to atrast. Vai par to jūs ar mestru slepenībā runājāt? Vai mestrs zināja vairāk, nekā teica man?
Žofrē brīdi klusēja, un senešals pēkšņi apjauta to, ko agrāk nebija manījis, sava palīga prāta briedumu.
Es kaunos, bet jāteic, ka mestrs man sacīja konklāvā maršals pārspēšot jūs.
Ko vēl viņš sacīja?
Šobrīd es neko vairāk nedrīkstu atklāt.
Žofrē izvairība bija kaitinoša.
Mūsu mestrs bija izcila prāta cilvēks. Kā tu jau teici, viņš paredzēja to, kas notika. Acīmredzot viņš domāja uz priekšu diezgan tālu, lai tevi izvēlētos par savu orākulu. Pasaki kas man jādara? Senešals nespēja apslēpt balss lūdzošo toni.
Mestrs teica, lai uz šo jautājumu atbildu ar Jēzus vārdiem: "Ja kāds neienīst savu tēvu un māti tāpat kā mani, tas nevar būt mans māceklis."
Tie bija vārdi no svētā Toma evaņģēlija. Taču ko tie nozīmēja šajā kontekstā? Senešals domāja par to, ko vēl bija rakstījis svētais Toms. "Ja kāds nemīl savu tēvu un māti tāpat kā mani, tas nevar būt mans māceklis."
Viņš arī gribēja, lai es atgādinu, ko teicis Jēzus: "Lai tas, kurš meklē, nepārstāj meklēt, līdz atrod…"
"Tas, kurš atrod, izjutīs saviļņojumu. To, kurš izjutīs saviļņojumu, pārņems apbrīna, un viņš valdīs pār visu," senešals ātri izteica tālāk. Vai viņš visu sacīja tikai līdzībās?
Žofrē neatbildēja. Jaunais vīrietis bija daudz zemākā pakāpē nekā senešals, viņa ceļš uz zināšanām tikai sākās. Ordenī brāļi pastāvīgi mācījās, lai pilnīgi apgūtu gnosticismu, tas bija ceļš, kuram parasti nepieciešami trīs gadi. Žofrē abatijā bija ieradies tikai pirms astoņpadsmit mēnešiem no kāda jezuītu klostera Normandijā. Vecāki viņu bija pametuši pavisam mazu, un mūki bija uzaudzinājuši. Mestrs viņu ļoti drīz bija ievērojis un pieprasījis, lai jauno cilvēku iekļauj abatijas pārvaldes aprindās. Senešals bija brīnījies par šo, likās, sasteigto lēmumu, bet vecais vīrs pasmaidījis un teicis: "Ar tevi es darīju tāpat."
Senešals uzlika roku palīgam uz pleca.
Ja mestrs aicināja tevi palīdzēt, viņš noteikti bija augstās domās par tavām spējām.
Un es viņu nepievilšu. Bālajā sejā parādījās apņēmīga izteiksme.
Ordeņa brāļi gāja dažādus ceļus. Daži tiecās darboties pārvaldē. Citi kļuva par smalku amatu meistariem. Daudzi nodrošināja abatijas pastāvēšanu, strādājot roku darbu vai kopjot sējumus un lopus. Daži veltīja sevi tikai reliģijai. Tikai trešajai daļai bija lemts kļūt par bruņiniekiem. Žofrē bija izvēlēts kļūt par bruņinieku aptuveni piecu turpmāko gadu laikā. Viņš jau bija nokalpojis mācekļa laiku un pabeidzis nepieciešamo pamata apmācību. Vēl kādu gadu vajadzēja studēt Svētos rakstus, un tikai pēc tam viņš varētū dot pirmo uzticības zvērestu. Tīrais kauns, senešals domāja, ka jaunais cilvēks var zaudēt visu, kā dēļ bija pūlējies.