Malons vēlreiz asi iegriezās ceļa līkumā, bet Renault atkal tuvojās. Noturēt mašīnu uz šosejas bija grūti. Segums bija slapjš, un tas ar katru brīdi kļuva slidenāks. Dzeltenās līnijas, kas norobežoja ceļu, nebija saskatāmas, un asfalta malas daļēji apslēpa peļķes, tāpēc mašīna itin viegli varētu nolidot no ceļa.
Pret aizmugures stiklu atsitās lode.
Rūdītais stikls nesaplīsa, bet Malons šaubījās, vai tas izturēs vēl vienu triecienu. Viņš sāka braukt līkločiem, mēģinot uzminēt, kur atrodas asfalta seguma malas. Tad viņš pamanīja, ka pretējā joslā tuvojas kāda mašīna, un atgriezās savā braukšanas joslā.
Vai tu vari šaut? Malons jautāja, nenolaizdams skatienu no ceļa.
Kur ir pistole?
Zem sēdekļa. Es to vakar atņēmu tam džekam. Aptvere ir pilna. Liec tiem puišiem trūkties! Man jāatraujas no viņiem.
Stefānija atrada pistoli un nolaida savā pusē loga stiklu. Malons manīja, ka viņa nomērķē uz aizmuguri un piecas reizes izšauj.
Šāvieni radīja iespaidu. Renault nedaudz atpalika, tomēr neatstājās. Malons iemeta mašīnu vēl vienā pagriezienā, darbojoties ar bremzes un gāzes pedāļiem tā, kā bija mācījies pirms daudziem gadiem.
Pietiks bēgt kā lapsai.
Viņš asi iegrieza mašīnu pretējā joslā un bremzēja. Riepas iekaucās. Renault pašāvās garām. Malons atlaida bremzes pedāli, ieslēdza otro ātrumu, tad piespieda gāzes pedāli līdz grīdai.
Riteņi savērpās, tad mašīna rāvās uz priekšu.
Malons pārslēdza ātrumus līdz piektajam.
Tagad Renault bija viņam priekšā. Viņš palielināja ātrumu. Sešdesmit jūdzes. Sešdesmit piecas. Septiņdesmit jūdzes stundā. Dīvaini, taču šī situācija viņu uzmundrināja. Malons krietnu laiku nebija šādi darbojies.
Viņš atkal iegrieza mašīnu pretējā joslā un nonāca blakus Renault.
Abas mašīnas tagad brāzās ar septiņdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā pa samērā taisnu šoseju. Piepeši viņi uzbrauca uz kāda paugura; mašīna palēcās, tad riepas atkal smagi atsitās pret slapjo asfaltu. Malons sajuta spēju rāvienu uz priekšu, tūlīt atkal atpakaļ. Galva saļodzījās, bet drošības josta viņu noturēja.
Tas tik bija joks! teica Stefānija.
Labajā un kreisajā pusē pletās zaļi lauki, kur auga lavanda un sparģeļi un viļņojās vīna dārzi. Renault rēkdams joņoja viņiem blakus labajā pusē. Malons zagšus paskatījās uz to. Viens no vīriešiem, ar īsi apgrieztajiem matiem, līda ārā pa logu pasažiera pusē un, turēdamies pie jumta, centās nostāties tā, lai varētu nomērķēt un šaut.
Šauj pa riepām! Malons teica Stefanijai.
Viņa jau grasījās to darīt, kad Malons priekšā ieraudzīja kādu lielu kravas mašīnu ar piekabi, kas aizņēma visu labās puses joslu. Viņš diezgan bieži bija braucis pa Eiropas šosejām; te katrā kustības virzienā bija tikai pa vienai joslai, un Malons zināja, ka atšķirībā no Amerikas, kur kravas mašīnas mēdz joņot neprātīgā ātrumā, šeit tās velkas gliemeža gaitā. Viņš bija cerējis, ka šāda izdevība radīsies nedaudz tuvāk Limū, bet vajadzēja to izmantot tagad. Kravas mašīna atradās tikai pāris simtus jardu priekšā. Viņi to panāks pēc īsa brīža, un josla, pa kuru brauca Malons, bija brīva.
Pagaidi! viņš sacīja.
Malons nejāva Renault izkļūt no labās puses joslas. Tam šoferim bija vai nu jābremzē, vai jāietriecas kravas mašīnā, vai jānobrauc no ceļa tieši uz lauka. Viņš cerēja, ka kravas mašīna nemainīs joslu, citādi viņam pašam būs jāiebrauc laukā.
Otrs šoferis acīmredzot saprata savas trīs iespējas un strauji pagrieza mašīnu pa labi.
Malons pajoņoja garām kravas mašīnai. Pametis skatienu spoguli, viņš ieraudzīja, ka Renault iestidzis dzeltenbrūnos dubļos.
Malons atgriezās savā kustības joslā, mazliet nomierinājās, tomēr ātrumu nesamazināja un beigu beigās pie Limū nogriezās no galvenās šosejas, kā bija iecerējis.
Aviņonā viņi nonāca tūlīt pēc vienpadsmitiem. Lietus bija mitējies jau pēc četrdesmitās jūdzes, un saule bārstīja zeltu pār apkaimes mežiem un lēzenajiem zaļajiem pakalniem. Aina līdzinājās zīmējumam no sena manuskripta. Aviņonu, kas senos laikos bija kristīgās pasaules galvaspilsēta, ieskāva viduslaiku mūris ar tornīšiem. Malons manevrēja ar mašīnu pa šauro ieliņu labirintu, līdz nokļuva pazemes stāvvietā.
Viņi uzkāpa atkal virszemē, un Malons uzreiz ievēroja romāņu stila baznīcas, ko ietvēra saules nokveldēti nami ar brūngani dzelteniem jumtiem un sienām, radot Itālijai līdzīgu iespaidu. Tā kā bija nedēļas nogale, tūristu te bija ka biezs; trokšņainajam pūlim, kas ieturēja lenču d'Orlo laukumā, paēnu sniedza krāsainās markīzes un platānu lapas.
Soļojot pa daudzajām ieliņām, viņi meklēja Larsa Nela dienasgrāmatā minēto adresi. Malons domāja par četrpadsmito gadsimtu, kad pāvesti, nomainījuši Tibras upi Romā pret Francijas Ronu, pārcēlās uz milzīgo pili pakalnā. Aviņona kļuva par patvērumu ķeceriem. Jūdi nopirka toleranci ar mēreniem nodokļiem, noziedznieki dzīvoja cepuri kuldami, plauka spēļu nami un bordeļi. Policija skatījās caur pirkstiem, un pastaiga pēc tumsas iestāšanās varēja būt bīstama dzīvībai. Kā rakstīja Petrarka? "Bēdu mājoklī mitinās viss, kas dzīvs." Malons cerēja, ka sešos gadu simteņos situācija mainījusies.
Norādītajā Ruā Kleridona adresē atradās antikvariāts, kur pārdeva grāmatas un senlaicīgas mēbeles. Skatlogā varēja redzēt Žila Verna darbu sējumus no divdesmitā gadsimta sākuma. Malonam bija pazīstami krāsainie apvāki. Durvis bija slēgtas, bet pie stikla piestiprinātā zīmīte vēstīja, ka šodien tirdzniecība pārcelta uz Žana Žorē bulvāri, kur notiek ikmēneša grāmatu tirgus.
Viņi noskaidroja, kā nokļūt līdz tirgum. Ar kokiem apstādītajā laukumā, rindojās saliekamie metāla stendi. Plastmasas kastēs bija saliktas grāmatas franču valodā, bija arī dažas angļu grāmatas, lielākoties filmu scenāriji. Grāmatu tirgus apmeklētāji atšķīrās no pārējā pūļa kārtīgi apgriezti mati vai bārda, brilles, kaklasaites, uzvalki… un neviena fotoaparāta vai videokameras.
Garām aizlīgoja tūristu autobusi, kas brauca uz pāvesta pili. Motoru rēkšana pārspēja skaņas, kas plūda no bulvāra viņas puses tur uzstājās sitaminstrumentu grupa. Pa ietvi, skaļi grabot, aizripoja kokakolas skārdene un izbiedēja Malonu. Viņš jutās uzvilkts kā stīga.
Vai kaut kas nav, kā vajag?
Pārāk daudz trokšņa.
Viņi lēni staigāja pa tirgu. Malons ar profesionālu interesi aplūkoja preces. Visi vērtīgie izdevumi bija iesaiņoti plastmasas apvalkā. Katrai grāmatai bija pievienota kartīte ar norādi par tās izcelsmi un cenu; Malons ievēroja, ka cenas salīdzinājumā ar zemo kvalitāti ir augstas. No kāda pārdevēja viņš uzzināja, kur atrodas Ruā Kleridona stends, un viņi to atrada laukuma tālākajā galā. Stendu apkalpoja maza auguma, tukla sieviete ar gaišiem, krāsotiem matiem, kas bija sasieti mezglā. Viņa valkāja saulesbrilles, un jau tā nepievilcīgo ārieni bojāja cigarete, kas turējās lūpu kaktiņā. Smēķēšana Malonam allaž likās netīkama.
Viņi aplūkoja grāmatas, kas bija saliktas apbružātos plauktos. Grāmatas lielākoties bija audekla iesējumā un ļoti nolietotas. Malons nobrīnījās, vai kādam vispār var ienākt prātā doma tās pirkt.
Viņš pateica savu un arī Stefānijas vārdu. Sieviete nestādījās priekšā, tikai turpināja smēķēt.
Mēs bijām aizgājuši uz jūsu veikalu, viņš teica franciski.
Slēgts līdz dienas beigām. Strupais tonis lika noprast, ka sieviete negrib, lai viņu traucē.
No veikala mums neko nevajag, Malons paskaidroja.
Tad papriecājieties par šīm brīnišķīgajām grāmatām.