Vai ar biznesu neveicas?
Nekādā jēgā. Sieviete ievilka dūmu.
Kāpēc tad jūs esat šeit? Kāpēc neaizbraucat atpūsties uz laukiem?
Sieviete aizdomīgi nopētīja Malonu.
Man nepatīk jautājumi. Sevišķi tad, ja tos uzdod amerikāņi, kas slikti runā franciski.
Man likās, ka es runāju labi.
Nebūt ne.
Mēs meklējam Ruā Kleridonu. Malons nolēma runāt skaidru valodu.
Viņa pasmējās.
Kurš gan viņu nemeklē?
Varbūt pastāstīsiet, kas tie ir, kuri meklē viņu? Šī ragana Malonam jau bija apriebusies.
Viņa neatbildēja, bet palūkojās uz pāris cilvēkiem, kuri pētīja viņas grāmatas. Sitaminstrumentu grupa uz brīdi pieklusa, tad ņēmās spēlēt citu gabalu. Sievietes potenciālie pircēji aizgāja.
Vienādiņ jāskatās uz nagiem, viņa murmināja. Tie var izzagt aci no pieres ārā.
Paklausieties, Malons ierunājās. Es nopirkšu visu kasti ar grāmatām, ja atbildēsiet uz vienu jautājumu.
Likās, priekšlikums viņu ieinteresēja.
Ko jūs gribat zināt?
Kur ir Ruā Kleridons?
Neesmu viņu redzējusi jau piecus gadus.
Tā nav atbilde.
Viņš ir aizbraucis.
Uz kurieni?
Tas ir viss, ko varu pateikt par vienas grāmatu kastes cenu.
Acīmredzot no viņas nebija iespējams uzzināt neko, un Malons nedomāja maksāt viņai vēl vairāk. Viņš nosvieda uz galda piecdesmit eiro naudaszīmi un paķēra kasti ar grāmatām.
Atbilde nekur neder, bet es turēšu vārdu.
Malons aizgāja līdz atkritumu tvertnei un izgāza tajā visas grāmatas no kastes. Tad nometa kasti atpakaļ.
Iesim! viņš teica Stefanijai. Viņi devās projām.
Ei, amerikāni!
Malons pagriezās.
Man tas patika. Sieviete piecēlās kājās.
Viņš gaidīja.
Ruā meklē daudzi kreditori, bet viņu ir viegli atrast. Aizbrauciet uz sanatoriju Villetieuvc-les-Avignon! Viņa pielika pirkstu pie deniņiem un pagrozīja. Tas Ruā ir ķerts.
DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA
ABATIJA DUS FONTAINES
VIENPADSMIT UN TRĪSDESMIT MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ
Senešals sēdēja savā istabā. Naktī viņš bija gulējis pavisam maz, jo pārdomāja savu dilemmu. Durvis apsargāja divi brāļi, un pie viņa nelaida nevienu, tikai atnesa ēdienu. Senešals jutās slikti ieslodzījumā, lai gan vismaz pagaidām šis bija visai ērts cietums. Viņa dzīvojamās telpas nebija tik lielas kā mestram vai maršalam, taču te viņš bija atsevišķi no pārējiem, te bija vannasistaba un logs. Sargi varēja nebaidīties, ka viņš mēģinātu izbēgt caur logu, jo viņā pusē atradās klints un vairākus simtus pēdu dziļa aiza.
Taču senešals saprata, ka ar šo dienu veiksme no viņa novērsīsies. De Rokfors negrasījās viņam ļaut brīvi staigāt pa abatiju. Viņu droši vien turēs kādā no pazemes telpām, kuras jau sen izmantoja par noliktavām tās tagad lieliski noderēja, kur turēt ienaidnieku. Atlika tikai minēt, kāds būs viņa turpmākais liktenis.
Senešals kopš iniciācijas ordenī bija kalpojis ilgi.
Statūtos bija teikts skaidri: "Ja kāds vīrs vēlas atstāt ceļu, kas ved pazušanā, pamest laicīgo dzīvi un izvēlēties dzīvi kopienā, neesiet ar mieru viņu nekavējoties uzņemt, jo svētais Pauls teicis: "Pārbaudiet to dvēseli, lai redzētu, vai tā nāk no Dieva." Ja visi brāļi piekrīt, lai viņam tiek nolasīti statūti, un, ja viņš vēlas ievērot statūtus, lai brāļi uzņem viņu, ļauj viņam atklāt savu vēlēšanos un tiekšanos visu brāļu priekšā, lai ļauj viņam izteikt lūgumu no tīras sirds."
Tā patiešām notika, un senešalu uzņēma brāļu kopienā. Viņš labprāt bija devis zvērestu un kalpojis ar prieku. Nu viņš bija cietumnieks. Godkārīga politiska intriganta nepatiesas apsūdzības upuris. Gandrīz vai kā brālis de Molē, ko sagūstīja nicināmais Filips Skaistais. Senešalam allaž bija šķitis, ka šī iesauka ir ērmīga. īstenībā skaistumam nebija nekāda sakara ar monarha raksturu, jo Francijas karalis Filips Ceturtais bija salts un noslēgts cilvēks, kas gribēja valdīt pār katoļu baznīcu. Gaišmatainais karalis ar zilajām acīm spēja radīt patīkamu iespaidu, taču āriene bija maldinoša, jo iekšēji Filips bija pavisam citāds. Senešals nodomāja gandrīz vai kā viņš pats.
Piecēlies no rakstāmgalda, viņš sāka soļot pa istabu šurpu turpu tas bija ieradums no koledžas laikiem. Kustības palīdzēja domāt. Uz rakstāmgalda atradās divas grāmatas, ko viņš tonakt bija paņēmis no bibliotēkas. Senešals saprata, ka viņa rīcībā ir varbūt tikai vēl dažas stundā, lai tŠs pārlapotu. Tiklīdz atklāsies, ka viņš paņēmis grāmata», nāks klāt apsūdzība par ordeņa īpašuma zādzību. Sodu/ķ^s.nšr to bija paredzēts, proti, izraidīšanu, senešals īstenībā sārtāffitu labprāt, taču zināja, ka viņa pretinieks neļaus viņam tik viegli likt cauri.
Viņš paņēma piecpadsmitā gadsimta kodeksu, dārgumu, par kuru ikviens muzejs būtu ar mieru maksāt nezin ķ^ Lapas bija aprakstītas ar izlocītiem burtiem, kas bija raksturīoi viduslaikiem tajā laikā šāds raksts bija parasts zinātniski darbiem. Pieturzīmju tikpat kā nebija, katra lappuse bija" p rakstīta pilna no augšas līdz apakšai, no vienas malas lī otrai. Pārrakstītājs bija pūlējies mēnešiem ilgi, vienatnē dēdams abatijas skriptorijā pie galda ar zoss s'palvu rokā un lēni izzīmēdams uz pergamenta katru burtu. Uz iesējuma vietām bija apdeguma zīmes, un daudzas lapas izraibināja nopilējušā vaska traipi, tomēr kodekss bija saglabājies ļoti labi. Viens no ordeņa svarīgākajiem uzdevumiem bija saglabāt zināšanas, un senešalam bija laimējies nejauši uziet šo nozīmīgo sējumu starp tūkstošiem grāmatu, kas glabājās bibliotēkā.
Jums jāpabeidz meklējumi. Tas ir jūsu liktenis vai nu jūs to apzināties, vai ne. To mestrs bija licis Žofrē pateikt man. Tomēr es tiku arī brīdināts. Daudzi gribējuši paveikt to, ko esat iecerējis darīt jūs, bet tas nevienam nekad nav izdevies.
Tomēr vai tad viņi zināja to, ko zina viņš? Noteikti ne.
Senešals paņēma otru grāmatu. Ari tā bija rokrakstā. Taču tas nebija pārrakstītāja darbs. Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit septītā gada novembrī to bija rakstījis toreizējais ordeņa maršals, cilvēks, kas pats ticies ar abatu Žanu Antuānu Morisu Želī, Kustozas ciemata draudzes priesteri; šis ciemats arī atradās Odas upes ielejā netālu no Rennes-le-Chāteau. Viņi bija sastapušies laimīgas nejaušības dēļ, jo maršals bija dabūjis zināt ārkārtīgi svarīgu informāciju.
Senešals apsēdās un atkal pāršķirstīja ziņojumu.
Viņa uzmanību piesaistīja daži fragmenti, kurus viņš pirmo reizi ar interesi bija izlasījis pirms trim gadiem. Viņš piecēlās un, paņēmis grāmatu, piegāja pie loga.
Mani ļoti satrauca ziņa, ka abats Želī Visu svēto dienā noslepkavots. Pilnīgi apģērbies un ar garīdznieka cepuri galvā viņš atrasts guļam savās asinis uz virtuves grīdas. Viņa pidkstenis apstājies piecpadsmit minūtes pēc pusnakts, bet nāve iestājusies laikā starp trim un četriem no rīta. Es uz devos par biskapa pārstāvi un runāju ar vietējiem iedzīvotājiem un konsteblu. Želī bijis nervozs cilvēks, visi zināja teikt, ka viņš pat vasarā turējis logus aizvērtus un slēģus aizdarītus. Sava mājokļa durvis viņš nekad nav vēris vaļā svešiniekiem, un, tā kā nav bijis pazīmju, ka mājā kāds ielauzies, amatpersonas secināja, ka abats pazinis uzbrucēju.
Želī nogalināts septiņdesmit viena gada vecumā. Viņš saņēmis sitienu pa galvu ar kamīna knaiblēm, tad sacirsts ar cirvi. Visa virtuve bijusi pilna ar asinīm, tās uzšļakstijušās pat uz griestiem, bet asiņu peļķēs nav atrasts neviens pēdu nospiedums. Tas mulsinājis konsteblu. Līķis tīši bijis novietots uz muguras, rokas sakrustotas uz krūtīm kā parasti gulda mirušos. Mājā atrasti sešsimt trīs franki zelta monētās, bet banknotēs vēl simt seši franki. Tādējādi slepkavības motīvs nekādā ziņā nav bijusi laupīšana. Vienīgais, ko varēja uzskatīt par pierādījumu, bija cigarešu papira paciņa. Uz viena papīra bija uzrakstīts Viva Angelina. Tas