Выбрать главу

bijis ievērības cienīgi, jo Želī nav smēķējis un nav va­rējis pat paciest tabakas smaku.

Manuprāt, slepkavības patiesais motīvs atklājies, apskatot priestera guļamistabu. Tur uzbrucējs atlau­zis vaļā dokumentu portfeli. Dokumenti vēl atradu­šies tajā iekšā, bet mv bijis iespējams noteikt, vai kaut kas paņemts. Gan portfelī, gan ap to atrasti asiņu pi­lieni. Konstebls secinājis, ka slepkava kaut ko meklē­jis, un iespējams, ka es zinu, ko.

Divas nedēļas pirms slepkavības es satikos ar abatu Želī. Mēnesi pirms tam Želī bija sazinājies ar bīskapu Karkasonā. Es ierados mājās pie Želī, uzdodamies par bīskapa pārstāvi, mi mēs sīki pārrunājām to, kas viņam darīja raizes. Beigu beigās viņš lūdza, lai pieņemu vi­ņa grēksūdzi. Tā ka īstenībā es neesmu priesteris, tā­dējādi mani nesaista zvērests par grēksūdzes noslēpu­ma glabāšanu, varu atstāstīt, ko viņš man sacīja.

Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit sestā gada vasa­rā Želī savā baznīcā bija atradis stikla pudelīti. Vaja­dzēja nomainīt kora telpas margas, un, kad satrunē­jušo koku noņēma, atklājās slēptuve ar stikla pudelīti. Tā bija aizzīmogota ar vasku, un tajā atradās viena vienīga lapiņa, uz kuras bija šādas zīmes:

Iepriekšējā gadsimtā šāda kriptogramtna bija pa­rasts kodēšanas paņēmiens. Želī man teica, ka pirms sešiem gadiem abats Sonjērs no Rennes-le-Chāteau savā baznīcā arī atradis kriptogrammu. Viņi tās salīdzitiājuši, un izrādījies, ka abas ir pilnīgi vienādas. Sonjērs uzskatījis, ka abas pudelītes noglabājis abats Bigū, kas kalpojis Rennes-le-Chāteau Franču revo­lūcijas laikā. Toreiz priesteris no Rennas kalpojis arī Kustozas baznīcā. Tāpēc Bigū noteikti bieži apmek­lējis tagadējo Želī baznīcu. Sonjērs arī domājis, ka pastāv noteikta sakarība starp kriptogrammām un tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirmajā gadā mi­rušās Mafi d'Hotpūlas de Blanšforas kapu. Abats Bi­gū bijis viņas biktstēvs un pasūtījis kapakmeni, kur iegravēti neparasti vārdi un simboli. Diemžēl Son­jērs nav spējis neko atšifrēt, bet Želī pūlējies veselu gadu un kriptogrammu atrisinājis. Viņš sacīja, ka nav bijis pilnīgi atklāts pret Sonjēru, domādams, ka viņa motīvi nav gluži godīgi. Tāpēc viņš iegūto at­risinājumu no Sonjēra slēpis.

Abats Želī gribēja, lai bīskaps zina patieso risinā­jumu, un domāja, ka, uzticot noslēpumu man, viņš to tiešām izstāsta bīskapam.

Diemžēl maršals nebija uzrakstījis Želī stāstīto. Varbūt viņš domājis, ka šī informācija ir pārāk svarīga, lai to uzti­cētu papīram, varbūt viņš vērpis intrigas tāpat kā de Rok­fors. Savādi, bet hronikās bija teikts, ka pēc gada tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā maršals pazudis. Kādu dienu viņš izgājis no abatijas un vairs nav atgriezies. Meklējumi bijuši nesekmīgi. Taču paldies Dievam, ka viņš pierakstījis kriptogrammu.

Zvani sāka iezvanīt ceturto kanonisko stundu, pavēstot, ka brāļiem jāpulcējas dienas vidus lūgšanām. Visi tikai vir­tuves darbinieki ne dosies uz kapelu, kur notiks psalmu lasījumi, himnu dziedāšana un lūgšanas līdz pat vieniem die­nā. Senešals nolēma veltīt šo laiku meditācijai vienatnē, bet viņu iztraucēja kluss klauvējiens pie durvīm. Viņš pagriezās un ieraudzīja Žofrē nākam iekšā ar paplāti, uz kuras bija ēdiens un dzēriens.

Es brīvprātīgi pieteicos to jums atnest, jaunais vīrietis teica. Man sacīja, kajūs neesot brokastojis. Jūs noteikti esat izsalcis. Savādi, ka Žofrē runāja visai dzīvespriecīgā tonī.

Durvis palika vaļā, un senešals varēja redzēt abus sargus, kuri stāvēja ārpusē.

Es arī viņiem atnesu dzērienu, Žofrē sacīja, pamājot ar roku uz sargu pusi.

Tu šodien esi devīgā noskaņojumā.

Jēzus teicis, ka Vārda pirmais aspekts ir ticība, otrais mīlestība, trešais labi darbi, un tie rada dzīvību.

Senešals pasmaidīja.

Taisnība, draugs. Viņš runāja možā balsī, zinot, ka ti­kai dažu pēdu attālumā viņa vārdus klausās sargi.

Vai jums klājas labi? Žofrē jautāja.

Tik labi, cik varēja sagaidīt. Senešals paņēma paplāti un nolika uz rakstāmgalda.

Es lūdzu par jums, senešal.

Iedrošinos sacīt, ka šis tituls man vairs nepieder. De Rokfors noteikti jau iecēlis citu.

Žofrē pamāja.

Savu virsleitnantu.

Posts nāks pār mums…

Viņš ieraudzīja, ka viens no sargiem sabrūk zemē. Pēc brī­ža arī otrs saļima un novēlās blakus biedram. Uz akmens plāksnēm grabēdami novēlās divi dzēriena kausi.

Bija jau laiks, teica Žofrē.

Ko tu izdarīji?

Tas bija miega līdzeklis. To man iedeva ārsts. Bez gar­šas un aromāta, bet iedarbojas ātri. Ārsts ir mūsu draugs. Viņš vēl jums Dieva palīgu. Tagad mums jāiet. Mestrs visu izplānojis, un mans pienākums ir gādāt, lai viņa plāns īste­nojas.

Žofrē pabāza roku zem sutanas un izvilka divas pistoles.

Arī ieroču glabātājs ir mūsu draugs. Mums tās būs va­jadzīgas.

Senešals bija mācījies lietot šaujamieročus šī prasme pie­derēja katra brāļa pamatapmācībai. Viņš satvēra ieroci.

Vai mēs pametīsim abatiju?

Žofrē pamāja.

Tas vajadzīgs, lai paveiktu mūsu uzdevumu.

Mīisu uzdevumu.

Jā, senešal. Es tam esmu gatavojies jau ilgu laiku.

Viņš saklausīja, cik dedzīgi izskan šie vārdi, un, lai gan

bija gandrīz desmit gadus vecāks par Žofrē, pēkšņi jutās nie­cīgs.

Kā vakar jau teicu, mestrs zinājis, ko dara, izvēlēda­mies tevi.

Manuprāt, to var sacīt par mums abiem. Žofrē smai­dīja.

Senešals sameklēja mugursomu un ātri salika tajā dažus tualetes piederumus, savas mantas un abas grāmatas, ko bija paņēmis bibliotēkā.

Man nav cita apģērba, tikai sutana.

Mēs kaut ko nopirksim, kad tiksim projām.

Vai tev ir nauda?

Mestrs visu mēdza pārdomāt pamatīgi.

Žofrē pielavījās pie durvīm un palūkojās uz vienu, tad uz otru pusi.

Brāļi būs kapelā. Mēs varēsim netraucēti aiziet.

Žofrē izgāja gaitenī, bet senešals vēl pēdējo reizi pārlai­da skatienu savam mājoklim. Šeit viņš bija pavadījis vienu no savas dzīves labākajiem posmiem un jutās noskumis, at­stājot vietu, ar kuru saistījās tik daudz atmiņu. Taču viņš arī juta iekšēju mudinājumu doties tālāk, pretī nezināmiem no­tikumiem, pretī patiesībai, kura mestram acīmredzot bijusi zināma.

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Vil. L ENEL! VE /. ES-A VUiNON

PUSVIENS DIENA

Malons pētīja Ruā Kleridonu. Kārnā auguma cilvēks bi­ja ģērbies vaļīgās velveta biksēs, notrieptās ar kaut ko lī­dzīgu zilganzaļai krāsai, un krāsainā sporta kreklā. Viņš va­rēja būt nepilnus sešdesmit gadus vecs, ar tik tieviem locekļiem kā kukainis dievlūdzējs un pievilcīgiem, lai gan asiem sejas vaibstiem. Tumšās acis bija iegrimušas dziļi acu dobumos, to skatiens bija caururbjošs, taču prāta gaisma tajā tikpat kā vairs nebija manāma. Kājas bija basas un ne­tīras, nagi nekopti, bet sirmie mati un bārda sapinkājušies. Uzraugs viņus bija brīdinājis, ka Kleridonam esot murgai­nas idejas, bet bīstams viņš neesot, tomēr iestādē gandrīz visi no viņa izvairoties.

Kas jūs esat? Kleridons franciski jautāja, vērdamies abos ar atsvešinātu, mulsu skatienu.