Senešals iegāja spilgti apgaismotajā mazgāšanās telpā. Gar sienām rindojās marmora virsmās iedarinātas nerūsējošā tērauda izlietnes,,tualetes podi un kabīnes. Viņš dzirdēja, ka blakus telpā Žofrē iekārtojas kādā kabīnē. Senešals stāvēja un centās nomierināties. Viņš vēl nekad nebija iekļuvis šādā situācijā. Dažas reizes dziļi ievilcis elpu, viņš pagriezās otrādi un satvēra durvju rokturi, pavēra durvis par puscollu un palūkojās caur spraugu.
Guļamtelpa joprojām bija tukša.
Varbūt meklētāji bija aizgājuši citur. Gaiteņu abatijā bija tik daudz, tie bija tik sarežģīti kā ejas skudru pūznī. Lai izbēgtu, viņiem bija vajadzīgas tikai dažas tik dārgas minūtes. Senešals atkal lādēja sevi par vājumu. Gadiem ilgās rūpīgās pārdomas un nodomi bija vējā. Nu viņš bija bēglis, un vairāk nekā četri simti brāļu droši vien kļūs par viņa ienaidniekiem. Es zinu, cik liels ir mūsu pretinieku spēks. Tā viņš bija teicis savam mestram tikai pirms vienas dienas. Senešals papurināja galvu. Kaut kādu cieņu viņš tiem bija parādījis. Neko prātīgu gan pagaidām nebija paveicis.
Guļamtelpas durvis atvērās, yn ienāca Reimons de Rokfors.
Viņš aizbīdīja durvju smago bultu.
Nu senešalam zuda pēdējā cerība.
Cīņai bija jānotiek šeit un tagad.
De Rokfors, turēdams rokā pistoli, pētīja telpu, droši vien prātodams, kur paslēpies viņa medījums. Viņiem nebija izdevies apvest de Rokforu ap stūri. Tomēr senešals negribēja riskēt ar Žofrē dzīvību. Vajadzēja pievērst vajātāja uzmanību sev. Viņš palaida vaļā durvju rokturi un ļava, lai durvis ar klusu būkšķi aizveras.
De Rokfors pamanīja vieglo kustību, sadzirdēja troksnīti. Viņš acumirklī pievērsa skatienu mazgāšanās telpas durvīm.
Izrādās, viņš spriedis pareizi. Viņi bija šeit.
Laiks tikt galā ar šo problēmu.
Senešals aplaida skatienu telpai. Dienasgaismas spuldzes spilgti apgaismoja katru stūrīti. Garais spogulis virs izlietnēm telpu vizuāli padarīja vēl lielāku. Grīdu klāja flīzes, starp tualetes kabīnēm bija marmora starpsienas. Viss bija iekārtots rūpīgi un pārdomāti.
Senešals ieslīdēja otrā kabīnē un aizvēra eņģēs iekarinātās durvis. Uzkāpis uz tualetes poda, viņš pārliecās pāri starpsienai un aizbultēja pirmās un trešās kabīnes durvis. Tad viņš, tupēdams uz poda, savilkās čokurā un cerēja, ka de Rokfors uzķersies uz āķa.
Vajadzēja kaut kā pievērst uzmanību. Viņš noņēma no turētāja tualetes papīra rulli.
Mazgātavas durvis ar joni atvērās.
Atskanēja soļi.
Senešals stāvēja uz poda ar ieroci rokā un centās elpot klusi.
De Rokfors pavērsa automātisko pistoli pret kabīņu durvīm. Senešals bija tur. Tas bija skaidrs. Tikai kurā kabīnē? Vai pieliekties un paskatīties no apakšas? Trīs kabīņu durvis bija pavērtas, trīs bija ciet. Nē.
De Rokfors nolēma šaut.
Senešals saprata, ka de Rokfors tūlīt šaus, tāpēc meta tualetes papīra turētāju zem starpsienas, tā ka tas iekrita pirmajā kabīnē.
Metāls nošķindēja uz flīzēm.
De Rokfors šāva pa pirmās kabīnes durvīm un ar kāju atspēra tās vajā, pajūkot marmora putekļiem, tad raidīja vēl vienu šāvienu kārtu, sašķaidot podu un sienas apmetumu. Uz grīdas sāka plūst ūdens.
Taču kabīne neviena nebija.
Tajā pašā mirklī, kad de Rokfors bija apjēdzis kļūdu, senešals pāri starpsienai divas reizes iešāva pretiniekam krūtīs. Šāvieni atbalsojās no sienām, tā ka senešalam gandrīz aizkrita ausis.
Viņš redzēja, ka de Rokfors sagrīļojas, atmuguriski krizdams pret marmora virsmu, it kā būtu saņēmis sitienu pa krūtīm. Taču asinis nemanīja. Likās, viņš bija tikai apdullis. Tad senešals zem ieplēstās baltās sutanas ieraudzīja kaut ko zilganpelēku.
Ložu necaurlaidīga veste.
Senešals nomērķēja uz galvu un šāva.
De Rokfors to pamanīja un, saņēmis spēkus, novēlās zemē tieši tajā brīdī, kad lode izlidoja no stobra. Viņš ar sparu iekrita ūdens peļķē un paslīdēja tuvāk durvīm.
Aiz viņa pa gaisu pašķīda porcelāna un marmora šķembas. Spogulis saplīsa sīkās druskās, tās nobira uz marmora. Mazgāšanās telpa bija šaura, un pretinieks izrādījies negaidīti drosmīgs. Tāpēc de Rokfors izlīda ārā pa durvīm, un otrā lode no senešala pistoles trāpīja sienā.
Senešals nolēca no poda un izmetās ārā no kabīnes. Klusi aizlavījies līdz durvīm, viņš sagatavojās mesties laukā. De Rokfors noteikti jau gaidīja. Taču senešals negrasījās atkāpties. Tagad vairs ne. Šo cīņu viņš bija parādā savam mestram. Evaņģēlijs teica skaidri. Jēzus bija nācis nest nevis mieru, bet šķēpu. To pašu tagad darīja viņš.
Senešals saņēmās, stingri satvēra pistoli un strauji atrāva vaļā durvis.
Vispirms viņš ieraudzīja Reimonu de Rokforu. Tad Žofrē, kurš savas pistoles stobru bija cieši piespiedis de Rokforam pie kakla. De Rokfora ierocis gulēja zemē.
DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA
VIL I. E.VE L ES-A VICNON
Malons cieši lūkojās uz Kleridonu un teica:
Jums izdodas.
Esmu daudz vingrinājies. Kleridons paskatījās uz Stefāniju. Vai jūs esat Larsa sieva?
Viņa pamāja.
Viņš bija mans draugs un izcils cilvēks. Tik gudrs! Un arī naivs. Viņš neprata novērtēt savus pretiniekus.
Solārijā joprojām bija viņi vien, un Kleridons, šķiet, pamanīja, ka Malons vēro ārdurvis.
Mūs neviens netraucēs. Klausīties manā muldēšanā negrib neviena dzīva dvēsele. Es centos kļūt apnicīgs visiem un panācu to. Katru dienu visi to vien gaida, kad es beidzot aizvākšos uz šejieni.
Cik sen jūs šeit jau esat?
Piecus gadus.
Kāpēc? Malons bija pārsteigts.
Kleridons lēni soļoja gar podos sastādītajiem telpaugiem. Pa logu varēja redzēt, ka rietumu pusē savelkas melni mākoņi. Saules stari, kas spraucās caur mākoņu spraugām, atgādināja kvēlošas liesmas kurtuvē.
Ir cilvēki, kuri meklē to pašu, ko meklēja Larss. Viņi rīkojas slepeni, lai nepievērstu sev uzmanību, taču bez žēlastības novāc tos, kas stājas viņiem ceļā. Tādēļ es atbraucu uz šejieni un izlikos par slimu. Te labi ēdina, aprūpē un pats galvenais neko nejautā. Piecus gadus neesmu runājis saprātīgu valodu ne ar vienu vienīgi ar sevi pašu. Varu apliecināt, ka sarunāties ar sevi vien nav nekāds lielais prieks.
Kāpēc jūs runājat ar mums? Stefānija jautāja.
Jūs esat Larsa atraitne. Viņa dēj esmu ar mieru darīt visu, Kleridons sacīja. Turklāt tā zīmīte. To sūtījis zinātājs. Varbūt pat manis pieminētie cilvēki, kuri nevienam neļauj, lai stājas viņiem ceļā.
Vai tad Larss viņiem traucēja? jautāja Stefānija.
Kleridons pamāja.
Daudzi gribēja uzzināt, ko viņš izpētījis.
Kā viņu pazināt jūs?
F,s nodarbojos ar grāmatu tirdzniecību. Larsam bija nepieciešami daudzi mazpazīstami izdevumi.
Malons zināja, ka grāmatu antikvariātus bieži apmeklē kolekcionāri un zinātnieki.
Beigu beigās mēs sadraudzējāmies, un ar viņa pētījumiem aizrāvos arī es. Šis ir mans dzimtais apvidus. Mana ģimene te dzīvojusi kopš viduslaikiem. Daži no maniem senčiem bijuši katari, un katoļticīgie viņus sadedzināja uz sārta. Taču Larss aizgāja bojā. Tas ir tik skumji. Pēc viņa galu ņēma arī citi. Tāpēc es paslēpos šeit.
Kādi citi?
Grāmattirgotājs Seviljā. Kāds bibliotekārs Marseļā. Students Romā. Nemaz jau nerunājot par Marku.