Arī Ernsts Skovils ir miris, teica Stefānija. Pagājušajā nedēļā viņu sabrauca automašīna drīz pēc tam, kad runāju ar viņu.
Kleridons ātri pārmeta krustu.
Tiesa, ka tiem, kuri meklē, par to ir jāmaksā. Sakiet, dārgā lēdija, vai jūs kaut ko zināt?
Man ir Larsa dienasgrāmata.
Tad jūs esat nāves briesmās. Vīrieša sejā parādījās raižpilna izteiksme.
Kā tā? jautāja Malons.
Tas ir drausmīgi, Kleridons ātri ieteicās. Patiešām drausmīgi. Nav pareizi, ka esat tajā iesaistīta. Jūs zaudējāt vīru un dēlu…
Ko jūs zināt par Marku?
Es atnācu uz šejieni tieši pēc viņa nāves.
Mans dēls gāja bojā lavīnā.
Nav tiesa. Viņu nogalināja. Tāpat kā tos citus, kurus minēju.
Malons un Stefānija klusējot gaidīja, līdz mazais, savādais vīrietis paskaidros.
Marks turpināja pētījumus, ņemot par pamatu to, ko bija atklājis viņa tēvs. Viņš nedarbojās ar tādu dedzību kā Larss, un pagāja vairāki gadi, līdz Marks atšifrēja Larsa piezīmes, taču galu galā viņš tur atrada kaut kādu norādi. Tad viņš devās meklējumos uz dienvidiem, uz kalniem, bet neatgriezās. Tāpat kā tēvs.
Mans vīrs pakārās pie tilta.
Zinu, dārgā. Taču es allaž esmu prātojis, kas tad notika patiesībā.
Stefānija neko neteica, bet viņas klusēšana liecināja, ka arī viņai tas nav gluži skaidrs.
Jūs teicāt, ka ieradāties šeit, lai izbēgtu no viņiem. Kas ir viņi? Malons jautāja. Vai Tempļa ordeņa bruņinieki?
Kleridons pamāja.
Divas reizes esmu ticies ar viņiem aci pret aci. Izjūtas nav patīkamas.
Malons kādu mirkli pārdomāja dzirdēto. Viņš arvien vēl turēja rokā zīmīti, kas bija sūtīta Ernstam Skovilam uz Rennes-le-Chāteau. Viņš pavēcināja ar papīru.
Kā jūs varat norādīt ceļu? Kurp mums jādodas? Un kas ir inženiere, no kuras jāuzmanās?
Arī viņa meklē to, ko tīkoja atrast Larss. Viņu sauc Kasiopeja Vita.
Vai viņa prot rīkoties ar šaujamieroci?
Viņa daudz ko prot. Esmu pārliecināts, ka šaušana ir viena no viņas stiprajām pusēm. Viņa dzīvo Živorā, kur senos laikos atradās citadele. Šī sieviete ir tumšādainā, musulmaniete un ļoti bagāta. Viņa strādā mežā, kur atjauno pili, izmantojot vienīgi trīspadsmitā gadsimta metodes. Viņas chāteau atrodas netālu no turienes, un viņa pārrauga celtniecību, dēvējoties par l'lngenieur. Inženiere. Vai esat ar viņu tikušies?
Šķiet, viņa Kopenhāgenā mani paglāba. Tāpēc nesaprotu, kā var būt, ka mūs brīdina sargāties no viņas.
Viņas motīvi ir aizdomīgi. Tā sieviete grib atrast to pašu, ko meklēja Larss, tikai citu iemeslu dēj.
Ko tad viņa grib? Malons, kuru bija nogurdinājušas visas šīs mīklas, jautāja.
To, ko pirms vairākiem gadu simteņiem atstāja Zālamana tempļa bruņinieki. Viņu Lielo mantojumu. To, kuru atklāja priesteris Sonjērs un kuru visus šos gadu simtus meklējuši ordeņa brāļi.
Malons neticēja nevienam vārdam no dzirdētā, tomēr vēlreiz pavēcināja ar papīru.
Tad norādiet mums pareizo virzienu.
Tas nav tik vienkārši. Pēdas ir sajauktas.
Vai jūs vismaz zināt, ar ko sākt?
Ja jums ir Larsa dienasgrāmata, tad jūs zināt vairāk nekā es. Viņš bieži runāja par savu dienasgrāmatu, bet nekad neļāva man tajā ielūkoties.
Mums ir arī Pierres Gravees du Languedoc eksemplārs, teica Stefānija.
Kleridons noelsās.
Es pat neticēju, ka tā grāmata vispār ir.
Tā ir īsta. Stefānija izņēma no somas sējumu.
Vai drīkstu paskatīties uz kapakmeni?
Viņa atvēra lappusi ar zīmējumu un parādīja to Kleridonam. Viņš ar interesi to pētīja un smaidīja.
Larss priecātos. Tas ir labs zīmējums.
Vai jūs nepaskaidrotu sīkāk?
Abats Bigū no Marī d'Hotpūlas de Blanšforas uzzināja noslēpumu tieši pirms viņas nāves. Kad Bigū tūkstoš septiņi simti deviņdesmit trešajā gadā bēga no Francijas, viņš saprata, ka nekad neatgriezīsies, tāpēc to, ko zināja, paslēpa Rennes-le-Chāteau baznīcā. Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit pirmajā gadā Sonjērs šo zīmīti atrada stikla pudelītē.
To mēs zinām, Malons sacīja. Taču nezinām, kāds ir Bigū noslēpums.
Zināt gan, teica Kleridons. Ļaujiet ieskatīties Larsa dienasgrāmatā!
Stefānija iedeva to viņam. Kleridons satraukti šķirstīja lapas un parādīja viņiem kodu.
Jādomā, ka tieši šī kriptogramma bijusi stikla pudelītē.
Kā jūs zināt? Malons jautāja.
Lai to zinātu, jāpazīst Sonjērs.
Mēs klausāmies ar abām ausīm.
Sonjēra dzīves laikā par naudu, ko viņš iztērēja baznīcas atjaunošanai vai citām būvēm, nekur nav minēts neviens vārds. Neviens ārpus Rennas pat nezināja, ka tāda nauda vispār eksistējusi. Kad Sonjērs tūkstoš deviņi simti septiņpadsmitajā gadā nomira, visi viņu pilnīgi aizmirsa. Viņa dokumentus un mantas vai nu nozaga, vai iznīcināja. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā Sonjēra mīļākā visu īpašumu pārdeva kādam Noelam Korbī. Mīļākā nomira sešus gadus vēlāk. Tā saucamā leģenda par Sonjēra atrasto lielo bagātību pirmo reizi tika publicēta tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestajā gadā. Vietējās avīzes La Depechc du Midi trīs laidienos bija publicēts it kā patiess stāsts. Taču materiālu avīzei bija devis Korbī.
To es zinu, teica Stefānija. Viņš visu bija izpušķojis, daudz ko piedomājis klāt un sagrozījis. Pēc tam presē parādījās vēl citi ziņojumi, un nostāsts kļuva aizvien fantastiskāks.
Kleridons pamāja.
Izdomājumi pilnīgi aizēnoja faktus.
Vai jūs runājat par pergamentiem? jautāja Malons.
Lielisks piemērs. Sonjērs altāra stabā nekad nav atradis pergamentus. Nekad. So detaļu pievienoja Korbī un citi. Tos pergamentus nekad nav redzējis neviens cilvēks, tomēr to teksti iespiesti neskaitāmās grāmatās, un visur apgalvots, ka tajos it kā atrodams kodēts vēstījums. Tas viss ir tīrās blēņas, un Larss to zināja.
Taču Larss savās grāmatās publicēja pergamentu tekstus, Malons teica.
Mēs abi par to runājām. Viņš tikai sacīja: "Cilvēkiem patīk noslēpumi." Tomēr es zinu, ka viņam nepatika to darīt.
Tātad stāsts par Sonjēru ir nepatiess? Malons bija apmulsis.
Kleridons pamāja.
Tas, ko par viņu rakstījuši mūsdienās, lielākoties ir izdomājumi. Daudzās grāmatās Sonjēra vārds ir saistīts ar Nikolā Pusēna darbiem, īpaši ar gleznu "Arkādijas aitu gani". Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit trešajā gadā Sonjērs it kā divus atrastos pergamentus aizvedis uz Parīzi atšifrēšanai un tur nopircis vienu tās gleznas kopiju, bet Luvrā iegādājies vēl divas kopijas. Tajās it kā bijuši ietverti slepeni vēstījumi. Īstenībā tajā laikā Luvra gleznu kopijas nepārdeva, turklāt nekur nav reģistrēts, ka togad Luvrā bijusi šī Pusēna glezna. Taču cilvēkus, kuri izplatīja šo izdomājumu, kļūdas neuztrauca. Viņi pieņēma, ka faktus neviens nepārbaudīs, un kādu laiku tas tiešām netika darīts.
Malons norādīja uz kriptogrammu.
Kur Larss to atrada?
Patiesību par Sonjēru Korbī bija ierakstījis manuskriptā.
Malons atcerējās dažus teikumus no tām astoņām lapām,
kas bija atsūtītas Ernstam Skovilam. To, ko Larss bija rakstījis par Sonjēra mīļāko. Reiz viņa Noelam Korbī atklāja, kur atrodas viena no Sonjēra slēptuvēm. Korbi par to rakstījis savā manuskriptā, kuru man izdevās atrast.
Lai gan reportieriem Korbī stāstīja visādus izdomājumus par Rennu, manuskriptā viņš sīki aprakstījis patiesību tā, kā to uzzinājis no Sonjēra mīļākās.