Malonam atmiņā atausa vēl citas rindiņas no Larsa rakstītā. Korbī tā arī neatklāja, ko viņš atradis, ja vispār kaut ko atrada. Tomēr bagātīgā informācija, kas ietverta viņa manuskriptā, liek krietni vien pārdomāt, kur viņš būtu varējis uzzināt visu to, ko rakstīja.
Protams, manuskriptu Korbī nevienam nerādīja, jo patiesība nebija ne tuvu tik aizraujoša kā izdomājumi. Viņš nomira sešdesmito gadu beigās, kad cieta autoavārijā, un manuskripts pazuda. Bet Larss to atrada.
Malons pētīja burtu un simbolu rindas kriptogrammā.
Kas tas ir? Kaut kāds kods?
Jā, turklāt tas bijis ļoti izplatīts astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā. Gadījuma rakstura burti un simboli, izkārtoti režģī. Kaut kur tajā juceklī iekļauts vēstījums. Būtisks, vienkāršs un tajos laikos ļoti grūti atšifrējams. Tāpat kā mūsu laikos, ja trūkst atslēgas.
Kā jūs to domājat?
Lai atrastu īstos burtus, no kuriem izveidojas vēstījums, vajadzīga noteikta skaitļu secība. Lai atšifrēšanu padarītu vēl sarežģītāku, dažreiz arī sākuma punktam režģī bija gadījuma raksturs.
Vai Larss kodu atšifrēja? Stefānija jautāja.
Kleridons papurināja galvu.
Nevarēja. Un jutās vīlies. Taču dažas nedēļas pirms nāves viņš, šķiet, atrada jaunu atslēgu.
Laikam gan jums viņš to nepateica. Malonam sāka zust pacietība.
Nē, monsieur. Tas bija tikai viņa ziņā.
Kur tad lai mēs meklējam? Norādiet ceļu šķiet, tā bija paredzēts.
Atgriezieties šeit piecos pēc pusdienas un gaidiet uz ceļa aiz galvenās ēkas! Es tikšos ar jums tur.
Kā jūs varēsiet aiziet?
Te nevienam nerūp, ka es eju.
Malons saskatījās ar Stefāniju. Arī viņa noteikti šaubījās, vai būtu prātīgi klausīt Kleridonu. Līdz pat šim brīdim viņu sastaptie cilvēki izrādījās vai nu bīstami, vai arī paranojāli kā šis ar saviem neprātīgajiem pieņēmumiem. Tomēr tas viss kaut ko nozīmēja, un, ja viņi gribēja uzzināt vairāk, Malons bija gatavs spēlēt pēc noteikumiem, kurus izvirzīja savādais vīrietis.
Tomēr viņš gribēja zināt.
Kurp mēs dosimies?
Kleridons pagriezās pret logu un norādīja uz austrumu pusi. Tālumā uz pakalna, no kura pavērās skats uz Aviņonu, slējās pils ar austrumniecisku izskatu, it kā būtu pārcēlusies šurp no Arābijas. Saules apmirdzēta, tā pacēlās pret austrumu debesīm, atsevišķās celtnes savienojās cita ar citu, veidojot neieņemamu cietoksni tieši tāpat kā vairāk nekā simt gadu garumā, kad tajā mita septiņi franču pāvesti un valdīja pār kristīgo pasauli.
Uz palais des popes, teica Kleridons.
Uz pāvestu pili.
TRĪSDESMITĀ NODAĻA
ABATIJA DES FONTA/NES
Senešals ielūkojās Žofrē acīs un ieraudzīja tajās naidu. Tādas jūtas viņš tajās vēl nekad nebija redzējis.
Es teicu mūsu jaunajam mestram, sacīja Žofrē, ciešāk piespiezdams stobra caurumu pie de Rokfora kakla, lai stāv mierīgi, citādi es viņu nošaušu.
Senešals pagājās tuvāk un ar pirkstu pabakstīja aizsargvesti zem baltās sutanas.
Ja mēs nebūtu sākuši šaut, to darītu tu, vai ne? Tu gribēji mūs nogalināt, neļaujot aizbēgt. Tādējādi tava problēma būtu atrisināta. Es būtu iznīcināts, bet tu ordeņa glābējs.
De Rokfors neteica neko.
Tādēļ jau tu šurp nāci viens. Lai pats to paveiktu. Redzēju, ka tu aizslēdz guļamistabas durvis. Tu negribēji lieciniekus.
Mums jāiet, teica Žofrē.
Senešals saprata briesmas, kas viņiem tādēļ varētu draudēt, bet šaubījās, vai jel kāds no brāļiem riskētu ar mestra dzīvību.
Uz kurieni?
Es jums parādīšu.
Turēdams pistoles stobru piespiestu de Rokforam pie kakla, Žofrē veda gūstekni caur guļamtelpu. Senešals turēja pistoli šaušanas gatavībā un pie durvīm uzvilka mēlīti. Gaitenī stāvēja pieci bruņoti vīri. Ieraudzījuši savu mestru briesmās, viņi pacēla ieročus un grasījās šaut.,
Nolaidiet ieročus! de Rokfors pavēlēja.
Vīri mērķēja uz senešalu un Žofrē.
Es pavēlu nolaist ieročus. Negribu, lai vēl tiek izlietas asinis.
Cēlsirdīgais teiciens viņus ietekmēja.
Atkāpieties! Žofrē teica.
Brāļi pakāpās dažus soļus atpakaļ.
Žofrē piebakstīja de Rokforam ar pistoli, un viņi izgāja gaitenī. Senešals sekoja. Tālumā zvans noskandināja vienu reizi. Pulkstenis bija viens. Tūlīt beigsies lūgšanu stunda, un gaiteņus atkal pildīs bruņoti vīri.
Mums jāpasteidzas, sacīja senešals.
Žofrē un viņa gūsteknis gāja pa gaiteni uz priekšu. Senešals, iedams atmuguriski, sekoja un uzmanīja piecus brāļus.
Palieciet, kur esat! viņš norīkoja.
Dariet, kā viņš liek! iesaucās de Rokfors, kad viņi pagriezās ap stūri.
De Rokfors lauzīja galvu. Kā viņi domā izbēgt no abatijas? Ko teica Žofrē? Es parādīšu. De Rokfors nolēma, ka uzzināt, ko grib darīt viņa sagūstītāji, varēs vienīgi tad, ja ies viņiem līdzi, tāpēc viņš bija pavēlējis saviem vīriem palikt.
Senešals viņam bija trāpījis divas reizes. Ja viņš nebūtu paspējis izvairīties, trešā lode būtu ķērusi viņa galvu. Likmes neapšaubāmi kļuva augstākas. Viņa sagūstītāji devās pildīt kādu misiju, kam noteikti bija sakars ar de Rokfora priekšteci mestra amatā, uzdevumu, par kuru noteikti vajadzēja uzzināt kaut ko vairāk. Brauciens uz Dāniju bija izrādījies gandrīz vai bezjēdzīgs. Pagaidām de Rokfors neko nebija atklājis par Rennes-le-Chāteau. Un, lai gan viņam bija izdevies radīt brāļiem neuzticību pret veco mestru pēc viņa nāves, tomēr varēja gadīties, ka vecais slēpis ko tādu, lai paliktu uzvarētājs.
De Rokforam turklāt nepatika fakts, ka divi brāļi ievainoti. Tas nebija pats labākais veids, kā uzsākt ordeņa vadību. Brāļi gribēja kārtību. Juceklis tika uzskatīts par vājuma izpausmi. Vardarbība abatijas mūros pēdējo reizi bija notikusi Franču revolūcijas laikā, kad iekšā centās iekļūt saniknotais pūlis, bet pēc tam, kad vairāki no viņiem šā mēģinājuma laikā gāja bojā, viņi atkāpās. Abatija Des Fontaines bija miera un patvēruma vieta. Brāļiem mācīja lietot ieročus, un dažreiz viņi izmantoja šo prasmi, bet disciplīna viņus apvaldīja. Senešals bija apliecinājis, ka viņam pilnīgi trūkst disciplīnas. Svārstīgie, kuri varbūt vēl šaubījās, vai labāk nebūtu saglabāt uzticību senešalam, tagad no viņa novērsīsies, redzot, cik briesmīgi viņš pārkāpis statūtus.
Tomēr… kurp gan tie divi dodas?
Viņi turpināja soļot pa gaiteņiem, pagāja garām darbnīcām, bibliotēkai, atkal gāja pa tukšiem gaiteņiem. Aiz muguras de Rokfors dzirdēja soļus tur viņiem sekoja pieci brāļi, būdami gatavi rīkoties, ja rastos izdevība. Taču, ja kāds iejauktos, iekams de Rokfors teiktu savu vārdu, tad ietu vaļā elle.
Viņi apstājās pie durvīm ar iegrebtiem lielajiem burtiem un vienkāršu dzelzs rokturi.
Mestra dzīvojamās telpas.
De Rokfora telpas.
Ejam iekšā! sacīja Žofrē.
Kāpēc? jautāja senešals. Mēs būsim kā lamatās.
Lūdzu, iesim iekšā.
Senešals atgrūda durvis un, kad viņi bija iegājuši, aizcirta slēdzeni.
De Rokfors juta izbrīnu.
Un ziņkāri.
Senešals bija noraizējies. Tagad viņi bija ieslodzīti mestra istabās, un izeja, neņemot vērā durvis, bija vienīgi apaļais logs, aiz kura bija tukšums. Senešalam uz pieres izspiedās sviedru lāses un ritēja lejup, viņš tās izslaucīja no acīm.
Sēdies! Žofrē pavēlēja de Rokforam, un tas apsēdās pie galda.
Senešals aplūkoja telpu.