Redzu, istaba jau ir pārkārtota.
Pie sienām bija nolikti vēl daži polsterēti krēsli. Iepriekš brīvajā vietā tagad atradās galds. Citāds bija gultas pārklājs, tāpat arī priekšmeti uz galdiem.
Tagad šī ir mana mājvieta, teica de Rokfors.
Viņš ievēroja uz rakstāmgalda papīra lapu, ko bija aprakstījusi mirušā mestra roka. Saskaņā ar statūtiem viņš bija atstājis vēstījumu pēctecim. De Rokfors paņēma aprakstīto lapu un lasīja.
Vai tu domā, ka tas, ko uzskati par nezūdošu esam, neiznīks? Tu savas cerības liec uz pasauli, un tavs Dievs ir šī dzīve. Tu nesaproti, ka tiksi iznīcināts. Tu dzīvo tumsībā un nāvē, tevi pilda naida uguns un dusmas. Tavu prātu apstulbojusi šī gruzdošā uguns, un tu priecājies, indējot un nokaujot savus ienaidniekus. Tumsība cēlusies pār tevi gaismas vietā, jo brīvību tu esi iemainījis pret verdzību. Tu esi nolemts neveiksmei, tas ir skaidrs.
Tavs mestrs šo citātu no Toma evaņģēlija uzskatījis par iederīgu, teica de Rokfors. Acīmredzot viņš sapratis, ka balto sutanu pēc viņa aiziešanas valkāšu es, nevis tu. Šie vārdi noteikti nav domāti viņa izvēlētajam pēctecim.
Nē, tie nebija domāti senešalam. Viņš nesaprata, kāpēc skolotājs tik maz ticējis viņam, lai gan vēl pirms nāves mudinājis viņu tiekties pēc augstā amata.
Tev vajadzētu padomāt par viņa vārdiem, senešals sacīja.
Tas ir vārgas dvēseles vēlējums.
Kāds sāka dauzīt pa durvīm.
Mestr? Vai jūs tur esat? Ja vien brāji nebija nodomājuši spridzināt, varēja nebaidīties, ka viņiem būtu pa spēkam uzlauzt masīvās durvis.
De Rokfors paskatījās uz senešalu.
Atbildi! senešals sacīja.
Man nekas nekait. Esiet mierīgi!
Žofrē piegāja pie loga un lūkojās uz ūdenskritumu aizas viņā pusē.
De Rokfors pārmeta vienu kāju pār otru un atspieda muguru pret krēsla atzveltni.
Ko tu ceri panākt? Tas ir muļķīgi.
Klusē! Taču brīnījās ari senešals.
Mestrs atstājis vēl citu vēsti, Žofrē teica no istabas pretējās puses.
Senešals un de Rokfors pagriezās pret Žofrē, kurš no sutanas izņēma aploksni.
Te ir viņa īstais vēstījums.
Dod man! pieprasīja de Rokfors, pieceldamies no krēsla.
Sēdi! Žofrē nomērķēja pistoli.
De Rokfors palika stāvam. Žofrē mērķēja uz viņa kājām.
Veste tev nelīdzēs.
Vai tu mani nogalināsi?
Sakropļošu.
De Rokfors apsēdās.
Tev ir drosmīgs sabiedrotais, viņš teica senešalam.
Viņš ir Tempļa ordeņa brālis.
Tīrais kauns, ka viņš nekad nevarēs dot zvērestu.
Ja de Rokfors bija cerējis ar šo teicienu aizvainot Žofrē, viņš cieta neveiksmi.
Jums nekas neizdosies, de Rokfors sacīja.
Senešals paskatījās uz savu biedru. Žofrē atkal lūkojās ārā pa logu, it kā gaidīdams kaut ko.
Priecāšos redzēt, kā jūs abus sodīs, ierunājās de Rokfors.
Es jau reiz teicu klusē! sacīja senešals.
Tavs mestrs domāja, ka ir gudrs. Es zinu, ka viņš nebija gudrs.
Senešals redzēja, ka de Rokforam ir vēl kas sakāms.
Labi, turpini! Ko tu gribi teikt?
Lielais mantojums. Tieši pēc tā tiecās viņš un visi iepriekšējie mestri. Ikviens gribēja to atrast, bet neveicās nevienam. Tavs mestrs daudz laika veltīja pētījumiem, un tavs jaunais draugs viņam palīdzēja.
Senešals pameta skatienu uz Žofrē, bet viņa biedrs nenovērsdamies lūkojās pa logu. Tad viņš pateica de Rokforam:
Šķiet, tu gandrīz jau esi atklājis noslēpumu. Tā tu sacīji konklāvā.
Tā ir taisnība.
Senešals viņam neticēja.
Tavs jaunais draugs un nelaiķa mestrs darbojās abi kopā. Esmu uzzinājis, ka viņi nesen ar jaunu dedzību pārmeklējuši mūsu arhīvus, un tas mani ieinteresēja.
Žofrē pagriezās un ar smagiem soļiem nāca pāri istabai, atkal noglabādams aploksni sutanā.
Tu neuzzināsi neko. Tad viņš spalgā balsī iesaucās: Tas, kas atrodams, nav domāts tev!
Patiešām? jautāja de Rokfors. Un kur tad tu domā to atrast?
Tādi kā tu nesvinēs uzvaru. Mestram bija taisnība. Tevi pilda naida uguns un dusmas.
De Rokfors paraudzījās uz Žofrē ar stīvu skatienu.
Tu un mestrs kaut ko uzzinājāt, vai ne? Es zinu, ka tu nodevi pastā divus sūtījumus, un zinu arī, kam tos sūtīji. Esmu parūpējies par vienu no adresātiem un drīz vien tikšu galā arī ar otru. Pavisam drīz es zināšu visu, ko zini tu un ko zināja viņš.
Zofrē ar zibenīgu kustību trieca ar pistoli de Rokforam pa deniņiem. Mestrs sagrīļojās un apklusa, viņa acis pavērsās augšup, un viņš nogāzās uz grīdas.
Vai tā vajadzēja? jautāja senešals.
Viņam vajadzētu priecāties, ka nenošāvu viņu. Mestrs lika apsolīt, ka es tam muļķim nenodarīšu ļaunu.
Mums abiem jāaprunājas ļoti nopietni.
Vispirms mums jātiek projām.
Nedomāju, ka brāļi gaitenī to pieļaus.
Par viņiem mums nav jāraizējas.
Senešals kaut ko nojauta.
Vai tu zini, kā izkļūt no šejienes?
Žofrē smaidīja.
Mestrs to pateica pavisam skaidri.
TREŠĀ DAĻA
.
TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA
ABATIJA DES FONTAINES
DIVI UN PIECAS MINŪTES DIENĀ
De Rokfors atvēra acis. Vienā galvas pusē sāpes dauzīja kā ar āmuru, un viņš nozvērējās, ka brālis Žofrē samaksās par uzbrukumu. Viņš pieslējās kājās un centās atjēgties. Otrpus durvīm bija dzirdama satraukta kliegšana. De Rokfors ar piedurkni pieskārās deniņiem, un baltais audums notraipījās ar asinīm. Viņš iegāja vannasistabā un, samērcējis lupatu ūdenī, tīrīja brūci.
De Rokfors saņēmās. Vajadzēja parādīt, ka viņš ir situācijas noteicējs. Lēni piegājis pie durvīm, viņš tās atvēra.
Mestr, vai ar jums viss kārtībā? jautāja viņa jaunais maršals.
Nāc iekšā! de Rokfors teica.
Četri pārējie brāļi palika gaidām gaitenī. Viņi saprata, ka nedrīkst iet mestra istabā bez atļaujas.
Aizver durvis!
Maršals paklausīja.
Es biju zaudējis samaņu. Cik sen jau viņi ir projām?
Šeit, iekšā, viss bija kluss jau kādas divdesmit minūtes. Tāpēc mēs sākām baidīties.
Ko tu ar to gribi teikt?
Maršala vaibstos parādījās apjukums.
Es klusēju. Neko.
Kurp aizgāja senešals un brālis Žofrē?
Mestr, viņi bija te, iekšā, kopā ar jums. Mēs bijām ārpusē.
Paskaties visapkārt! Viņi ir projām. Kad viņi aizgāja?
Viņi nav nākuši ārā. Vēl lielāks apjukums.
Tu saki, ka viņi nav izgājuši pa tām durvīm?
Ja viņi nāktu, mčs būtu viņus nošāvuši, kā pavēlējāt.
Dc Rokfors juta, ka galva atkal sāk sāpēt. Viņš pielika tai
klāt mitro lupatu un viegli berzēja pulsējošo vietu, domādams, ka nav varējis saprast, kāpēc Zofrē nācis tieši šurp.
Mums ir ziņas no Rennes-le-Chāteau, teica maršals.
De Rokfors saausījās.
Divi mūsu brāļi ļāvušies, lai viņus pamana, un Malons, kā jūs jau paredzējāt, uz ātrgaitas šosejas aizbēdzis no viņiem.
De Rokfors pareizi bija secinājis, ka Stefāniju Nelu un Kotonu Malonu vislabāk varēs izsekot, ja ļaus viņiem domāt, ka vajātāji pazaudējuši pēdas.
Un tas šāvējs vakarnakt baznīcā?
Tas_aizbēga ar motociklu. Mūsu vīri redzēja, ka Malons centies viņu notvert. Šis gadījums noteikti ir saistīts ar uzbrukumu mūsu brāļiem Kopenhāgenā.
De Rokfors piekrita.
Vai tu zini, kas to varēja izdarīt?