Vēl ne.
Dc Rokfors negribēja to dzirdēt.
Un šodien? Kurp devās Malons un Nela?
Elektroniskā novērošanas ierīce, ko piestiprinājām pie Malona mašīnas, darbojas lieliski. Viņi brauca tieši uz Aviņonu. Tikko aizbrauca no sanatorijas, kur atrodas Ruā Kleridons.
De Rokforam Kleridons bija labi pazīstams, un viņš nevienu mirkli nebija ticējis, ka Kleridons ir psihiski slims, tāpēc Rokfors centās iegūt kādu ziņu no sanatorijas. Pirms mēneša, kad mestrs sūtīja Žofrē uz Aviņonu, lai viņš pastā nodod Stefanijai Nelai adresēto sainīti, de Rokfors cerēja, ka viņa nodoms izdosies. Tomēr jaunais cilvēks uz psihiatrisko slimnīcu nebija gājis. De Rokforam bija aizdomas, ka tieši otrajā paciņā, kura tika nosūtīta Erastam Skovilam uz Rennu, tajā paciņā, par kuru viņš gandrīz neko nezināja, atrodas norāde, kas aizvedusi Stefāniju Nelu un Malonu pie Kleridona. Viens bija skaidrs. Kleridons un Larss Nels bija darbojušies kopā, un, kad pēc Larsa Nela nāves meklējumos iesaistījās Nela dēls, Kleridons palīdzēja arī viņam. Mestrs noteikti to bija zinājis. Un nu Larsa Nela atraitne devusies tieši pie Kleridona.
Laiks tikt ar šo sarežģījumu galā.
Pēc pusstundas es dodos uz Aviņonu. Lai četri brāļi ir gatavībā! Turpiniet elektronisko novērošanu un sakiet, lai mūsu cilvēki neļauj, ka to pamana! Ierīcei ir plašs darbības diapazons, izmantojiet to mūsu labā. Taču de Rokforam vēl kaut kas bija darāms. Tagad ej!
Maršals paklanījās un izgāja no istabas.
De Rokfors stāvēja, vēl nejuzdamies pilnīgi atžirdzis, un aplūkoja gareno telpu. Divas sienas bija no akmens, divas pārējās no simetriski novietotiem kļavas koka paneļiem. Pie vienas no tām dekoratīvi bija novietoti ieroči, bet pie pārējām atradās kumode, liela koka lāde, galds un krēsli. Taču de Rokfora skatiens kavējās pie kamīna. Tur varbūtība bija vislielākā. Viņš zināja, ka senos laikos nevienai telpai nebija tikai viena ieeja un izeja. Šajā istabā mestri bija dzīvojuši kopš sešpadsmitā gadsimta, un, ja vien viņš atcerējās pareizi, kamīns bija uzbūvēts septiņpadsmitajā gadsimtā vecā akmens pavarda vietā. Tagad to lietoja reti, jo visu abatiju apsildīja ar centrālapkures sistēmu.
De Rokfors piegāja pie kamīna un pētīja koka apmali, tad pārbaudīja grīdu ap kamīnu un ievēroja tievas baltas svītras, kas perpendikulārā virzienā stiepās uz sienas pusi.
Viņš pieliecās un ielūkojās tumšajā kamīna iekšpusē. Saliecis roku, viņš aptaustīja dūmvadu.
Un atrada.
Apaļu stikla rokturi.
De Rokfors mēģināja to pagriezt, bet tas nekustējās. Viņš centās pagrūst to augšup, tad lejup. Nekā. Tad viņš rokturi parāva, un tas padevās. Rokturis izvirzījās uz āru nedaudz, varbūt puscollu, un viņš izdzirdēja mehānisku klikšķi. De Rokfors palaida rokturi vaļā un sajuta, ka pirksti ir glumi. Eļļa. Kāds bija gatavojies.
Viņš lūkojās kamīnā.
Dibensiena nokrakšķēja. De Rokfors pagrūda, un akmens panelis atvērās uz sienas pusi. Ieeja bija liela diezgan, un de Rokfors ierāpās tajā. Aiz ieejas atradās gaitenis cilvēka augumā.
Viņš piecēlās kājās.
Šaurajā gaitenī dažu pēdu attāluma bija redzamas akmens kāpnes, kas spirālveidā veda lejup nez uz kurieni. Neap šaubāmi visā abatijā bija daudz citu ieeju un izeju. De Rokfors bija maršals divdesmit divus gadus, tomēr neko nebija zinājis par slepenajām ejām.
Taču mestrs bija to zinājis, tāpēc zināja ari Žofrē.
De Rokfors ar dūri dauzīja pa akmens sienu, izgāžot dusmas. Viņam noteikti bija jāatrod Lielais mantojums. No tā bija atkarīga viņa spēja vadīt ordeni. Mestrs bija glabājis Larsa Nela dienasgrāmatu, to de Rokfors zināja daudzus gadus, bet nebija varējis iegūt. Viņš domāja, ka sagaidīs savu iespēju, kad vecais vīrs būs šķīries no dzīves, bet mestrs to paredzēja un aizsūtīja dienasgrāmatu projām. Tagad Larsa Nela atraitne un viņas kādreizējais darbinieks labi apmācīts valdības aģents sazinājās ar Ruā Kleridonu. Tas neko labu nesolīja. <
De Rokfors piespiedās nomierināties.
Gadiem ilgi viņš bija pūlējies, būdams mestra ēnā. Tagad viņš bija mestrs. Un negrasījās ļaut, lai rēgs kļūst noteicējs viņa ceļam.
Dažas reizes dziļi ievilcis plaušās drēgno gaisu, de Rokfors atcerējās sākotni. /ļmnoJDomini tūkstoš simt astoņpadsmito gadu. Svētā zeme beidzot bija atbrīvota no saracēņiem un nodibinātas kristīgās karaļvalstis, bet briesmas arvien vēl bija lielas. Tāpēc deviņi bruņinieki apvienojās un apsolīja jaunajam Jeruzālemes kristīgajam karalim, ka svētceļnieki varēs ceļot uz Svēto zemi un atgriezties no tās droši. Taču kā gan deviņi vidēju gadu vīri, kuri bija devuši nabadzības solījumu, varēja aizsargāt garo ceļu no Jafas līdz Jeruzālemei, ja ceļam uzglūnēja simtiem laupītāju? Vēl jo mulsinošāk tas bija tāpēc, ka pirmajos desmit ordeņa pastāvēšanas gados tajā netika pieņemts neviens jauns bruņinieks, un ordeņa hronikās nebija minēts, ka brāļi būtu palīdzējuši svētceļniekiem. Pirmie deviņi bruņinieki nodarbojās ar daudz nopietnāku uzdevumu. Viņu mītne atradās zem vecā tempļa, kur reiz bijuši ķēniņa Zālamana staļļi tā bija telpa ar nepārskatāmi daudzām velvēm un ejām, tik liela, ka tur pieticis vietas diviem tūkstošiem zirgu. Tur viņi bija atraduši pazemes ejas, izcirstas klintī pirms gadu simteņiem, un daudzās ejās glabājās Svēto rakstu tīstokļi, apcerējumi, raksti par mākslu un zinātni un daudz liecību par jūdu un ēģiptiešu mantojumu.
Un pats svarīgākais atradums.
Tie deviņi bruņinieki sevi pilnīgi veltīja izrakumiem. Tūkstoš simt divdesmit septītajā gadā viņi piekrāva kuģus ar dārgo guvumu un burāja uz Franciju. Tas, ko bruņinieki bija atraduši, sagādāja viņiem slavu, bagātību un varenus atbalstītājus. Daudzi vēlējās pievienoties viņiem, un tūkstoš simt divdesmit astotajā gadā, tikai desmit gadus pēc dibināšanas, pāvests templiešiem piešķīra tādu juridisku autonomiju, kurai nebija līdzīgas Rietumu pasaulē.
Visu to viņi ieguva vienīgi zināšanu dēļ, kuras viņiem piederēja.
Tomēr šīs zināšanas viņi glabāja ļoti rūpīgi. Tām drīkstēja piekļūt vienīgi tie, kuri tika līdz augstākajam līmenim. Pirms daudziem gadu simteņiem mestra pienākums bija pirms nāves nodot zināšanas nākamajam mestram. Taču tas bija pirms tīrīšanas. Pēc tam mestri meklēja tās, bet veltīgi.
De Rokfors atkal ar dūri belza pa akmeni.
Pirmie templieši fanātiskā dedzībā bija kaldinājuši savu likteni pamestajās alās. Viņš darīs tāpat. Lielais mantojums bija tepat līdzās. De Rokfors bija ticis tam tuvu. Viņš to zināja.
Un atbildes atradās Aviņonā.
TRĪSDESMIT OTRA NODAĻA
AVINONA
PIECI PĒCPUSDIENA
Malons apstādināja Peugeot. Ruā Kleridons gaidīja ceļa malā dienvidos no sanatorijas, tieši tur, kur bija solījies. Sapinkātā bārda bija nozudusi, tāpat kā notraipītais apģērbs. Viņš bija tīri noskuvies, apgriezis nagus, uzvilcis džinsus un sporta krekliņu. Garie mati bija sasieti zirgastē un viņa solis kļuvis apņēmīgs.
Patīkami bija tikt vaļā no tās bārdas, viņš teica, iekāpjot aizmugurējā sēdeklī. Lai izliktos par templieti, vajadzēja līdzināties viņiem pēc izskata. Vai zināt, viņi nekad nemazgājās. To liedza statūti. Nedrīkstēja cits citam rādīt savu kailumu, nedrīkstēja sakopties. Smaka droši vien bija neciešama.
Malons ieslēdza pirmo ātrumu un sāka braukt. Debesis klāja negaisa mākoņi. Acīmredzot tas nāca šurp no Rennesle-Chāteau. Pamalē uz tumšo mākoņu fona plaiksnīja zibens un ducināja pērkons. Vēl nelija, bet lietus bija gaidāms pavisam drīz. Malons saskatījās ar Stefāniju, un viņa saprata, ka vīram aizmugurējā sēdeklī jāuzdod jautājumi.