Viņa pagriezās atpakaļ.
Mister Klēridon…
Sauciet mani par Ruā, madame!
Labi. Ruā, vai varat pastāstīt vairāk par Larsa domām? Mums ir svarīgi tās saprast.
Vai jums tās nav zināmas?
Vairākus gadus pirms Larsa nāves mēs bijām atsvešinājušies. Viņš man daudz ko neuzticēja. Taču nesen es izlasīju viņa grāmatas un dienasgrāmatu.
Vai drīkstu jautāt, kādēļ tad jūs tagad esat šeit? Larss ir miris jau sen.
Teikšu tā man šķiet, ka Larss būtu vēlējies, lai viņa darbs tiek pabeigts.
Tur jums taisnība, madame. Jūsu vīrs bija izcils zinātnieks. Viņa teorijas bija stingri pamatotas, un es ticu, ka viņam būtu paveicies. Ja viņš nebūtu gājis bojā.
Pastāstiet par tām teorijām!
Viņš gāja to pašu ceļu, ko abats Sonjērs. Tas priesteris bija gudrs. No vienas puses, viņš gribēja, lai neviens neuzzina to, ko zina viņš. No otras puses, viņš atstāja daudzas norādes. Kleridons pašūpoja galvu. Runā, ka viņa mīļākā zinājusi visu, bet viņa nomira, neizpaužot ne vārda. Neilgi pirms nāves Larss domāja, ka beidzot guvis panākumus. Vai jūs zināt visus tos notikumus, madame? īsto patiesību?
Diemžēl zinu vienīgi to, ko Larss rakstījis savās grāmatās. Taču viņa dienasgrāmatā ir dažas interesantas atsauces, kuras viņš nav publicējis nekad.
Vai drīkstu ieskatīties tajās lappusēs?
Stefānija pāršķirstīja dienasgrāmatu, tad iedeva to Kleridonam. Malons atpakaļskata spogulī redzēja, ar kādu interesi vīrietis lasa.
īsti brīnumi, sacīja Kleridons.
Vai jūs varētu mums paskaidrot? jautāja Stefānija.
Protams, madame. Kā šodien jau teicu, Noela Korbī un pārējo izdomājumi par Sonjēru šķita noslēpumaini un satraucoši. Bet Larss un ari es zināju, ka patiesība ir vēl aizraujošāka.
Sonjērs aplūkoja baznīcas jauno altāri, priecādamies par paveikto. Briesmīgās marmora plāksnes vairs nebija, tā bija aiznesta uz kapsētu, bet vestgotu stabi izmantoti citām vajadzībām. Jaunais altāris bija skaists savā vienkāršībā. Pirms trim mēnešiem jūnijā Sonjērs bija sarīkojis pirmo komūnijas dievkalpojumu. Svinīgā gājienā ciemata vīri bija nesuši Jaunavas Marijas statuju cauri visai Rennai un, atgriezušies līdz baznīcai, to bija novietojuši baznīcas dārzā uz kāda no vecajiem pīlāriem. Iemūžinot šā notikuma piemiņu,
Sonjērs lika uz pīlāra iegravēt vārdus PEN1TENCE, PENITENCE[3] , lai atgādinātu draudzei par pazemību, un M1SSION 189t, lai paliktu atmiņā viņu kopīgā veikuma gads.
Baznīcas jumts beidzot bija salabots, ārsienas nostiprinātas. Vecā kancele bija prom, un jau būvēja jaunu. Drīz vien grīdu klās flīžu kvadrāti tādā rakstā kā uz dambretes galdiņa, tad novietos jaunus solus. Taču vispirms vajadzēja sakārtot grīdas pamatni. Ūdens, sūkdamies no jumta, bija bojājis daudzus pamatu akmeņus. Dažviet tie bija labojami, bet vairākās vietās akmeņi bija jānomaina.
Bija drēgns un vējains septembra rīts, un Sonjēram bija izdevies saaicināt vairākus ciemata iedzīvotājus palīgos. Viņiem vajadzēja divās nedēļās dabūt projām vairākas bojātās plāksnes un uzlikt jaunas, pirms ierodas flīžu licēji. Vīri tagad strādāja trīs dažādās joma vietās. Sonjērs pievērsās apdauzītai, ļodzīgai akmens plāksnei, kas atradās pie altāra pakāpieniem.
Viņu arvien vēl mulsināja stabā atrastā stikla pudelīte. Izkausējis vasku un izņēmis saritināto papīriņu, viņš atklāja, ka uz tā nav rakstīti vārdi, bet burti un simboli trīspadsmit rindās. Kad viņš papīriņu parādīja kaimiņu ciemata priesterim, abatam Želī, tas viņam pastāstīja, ka tāds izkārtojums ir kriptogramma un ka šķietami bezjēdzīgajos burtos iekļauts vēstījums. Lai to atšifrētu, bija nepieciešama matemātiska atslēga, bet Sonjērs nebija ticis noslēpuma risinājumam tuvāk arī pēc vairāku mēnešu pūliņiem. Viņš gribēja noskaidrot gan tā nozīmi, gan iemeslu, kāpēc tas paslēpts. Vēstījums noteikti bija ārkārtīgi svarīgs. Taču vajadzēja būt pacietīgam. To Sonjērs teica pats sev katru nakti pēc kārtējā neveiksmīgā mēģinājuma rast atbildi un, lai arī netika tālāk, vismaz bija pacietīgs.
Viņš paņēma āmuru ar īsu rokturi un nolēma pārbaudīt, vai biezo akmens plāksni nevar saskaldīt. Jo mazāki gabali, jo vieglāk tos iznest ārā. Sonjērs nometās ceļos un trīs reizes spēcīgi trieca pa vienu galu jardu garajai plāksnei. Tā ieplaisāja visā garumā. Vēl daži sitieni, un plaisas kļuva dziļākas.
Sonjērs nometa āmuru un paņēma dzelzs stieni, lai atlauztu nost fragmentus. Pabāzis stieni zem garena, šaura plāksnes gabala, viņš to pacēla uz augšu, pēc tam ar kāju pabīdīja sānis.
Tad viņš kaut ko pamanīja.
Sonjērs nolika stieni un tuvināja atsegtajai vietai eļļas lampu. Ar roku uzmanīgi notrausis nost gružus, viņš ieraudzīja eņģi. Sonjērs pieliecās tuvāk un slaucīja nost putekļus un gružus. Parādījās vēl citas sarūsējušas dzelzs daļas, pirksti notraipījās ar rūsu.
Tad viņš apveidu saskatīja skaidri.
Tās bija durvis.
Tās veda pazemē.
Kas atradās aiz tām?
Sonjērs pameta skatienu visapkārt. Citi vīri cītīgi strādāja, sarunādamies savā starpā. Sonjērs nolika lampu un klusi atlika atpakaļ dobumā fragmentus, ko nupat bija izcēlis ārā.
Labais priesteris negribēja, lai kāds uzzina par viņa atradumiem, sacīja Kleridons. Vispirms stikla pudelīte, tad durvis. Viņa baznīca bija brīnumu pilna.
Uz kurieni veda durvis? Stefānija gribēja zināt.
Tas ir pats interesantākais. Larss man nekad nav izstāstījis visu. Taču tagad, izlasījis ierakstus dienasgrāmatā, es saprotu.
Sonjērs noņēma pēdējo akmens fragmentu no dzelzs durvīm zem grīdas. Baznīcas durvis bija slēgtas, saule norietējusi pirms vairākām stundām. Visu dienu viņš bija domājis par to, kas atrodas zem durvīm, bet
• ne vārda nebija bildis strādniekiem, tikai pateicies par darbu un paskaidrojis, ka viņš nolēmis dažas dienas atpūsties, tāpēc viņu palīdzība atkal būs vajadzīga tikai nākamajā nedēļā. Par atradumu viņš nebija stāstījis pat savai mīļotajai, tikai pēc vakariņām ieminējies, ka
pirms došanās pie miera grib pārbaudīt baznīcu. Pa jumtu bungoja lietus.
Aplūkojot durvis eļļas lampas gaismā, Sonjērs nosprieda, ka to garums ir nedaudz lielāks par jardu, bet platums puse jarda. Durvis atradās vienā līmenī ar grīdas pamatni, bet slēdzenes nebija. Par laimi, grīda bija no akmens, bet Sonjērs raizējās par eņģēm, tāpēc viņš bija paņēmis līdzi lampas eļļu. Tas nebija pats labākais līdzeklis ieeļļošanai, bet neko labāku viņš ātrumā nevarēja sameklēt.
Viņš iezieda eņģes ar eļļu, cerēdams, ka tās padosies. Tad Sonjērs pastūma laužņa galu zem vienas durvju malas un cēla.
Durvis nekustējās.
Viņš lauza spēcīgāk.
Eņģes sāka padoties.
Sonjērs kustināja lauzni, drupinādams sarūsējušo metālu, tad uzlēja eņģēm vēl eļļu. Kad viņš vairakas reizes bija tā pūlējies, eņģes iečīkstējās un durvis izcēlās uz augšu.
Sonjērs iespīdināja gaismu mitraja caurumā.
Lejup veda šauras kāpnes, un piecu jardu dziļumā atradās nelīdzena akmens grīda.
Sonjēru pārņēma satraukums. Viņš bija dzirdējis citu priesteru stāstus par viņu atradumiem. Lielākoties tās bija slēptuves no revolūcijas laikiem, kad baznīcas kalpotāji slēpa relikvijas, svētbildes un dārglietas no republikāņu laupītājiem. luīngdokā tika aplaupītas daudzas baznīcas. Taču Rennes-le-Chāteau baznīca tolaik bija tik nožēlojamā stāvoklī, ka tur gluži vienkārši nebija, ko laupīt.