Varbūt tā nebija taisnība.
Sonjērs pārbaudīja augšējo pakāpienu un nosprieda, ka pakāpieni iecirsti klintī, uz kuras atradās baznīca. Paņēmis rokā lampu, viņš uzmanīgi kāpa lejup, cieši raudzīdamies četrstūrainajā telpā, kas ari bija izcirsta klinti. Arka dalīja telpu divās daļās. Tad viņš ieraudzīja kaulus. Ārsienās cits citam blakus atradās dziji dobumi, un katrā bija skelets kopā ar apģērba, apavu, līķautu un zobenu atliekām.
Pielicis lampu dažām kapenēm tuvāk, viņš redzēja, ka ikvienai blakus iegravēts vārds. Visi bija d'Hotpūli. Gadskaitļi liecināja, ka tie te novietoti laikā no sešpadsmitā līdz astoņpadsmitajam gadsimtam. Sonjērs skaitīja. Kapenēs bija divdesmit trīs skeleti. Viņš saprata, ka tie bijuši Rennas lordi.
Zem arkas telpas vidū viņa uzmanību piesaistīja lāde, bet tai blakus dzelzs pods.
Turēdams lampu, Sonjērs paspēra soli tuvāk un satrūkās, kad tur kaut kas pazibēja. Sākumā likās, ka acis viņu maldina, bet tūlīt pat viņš pārliecinājās, ka saskatījis pareizi.
Viņš noliecās. /
Dzelzs pods bija pilns ar monētām. Sonjērs vienu paņēma un redzēja, ka tās ir Francijas zelta monētas, uz daudzām bija gadskaitlis 1768. Viņš skaidri nezināja, cik tās vērtas, bet saprata, ka tai vajag būt ievērojamai summai. Grūti bija novērtēt, cik daudz monētu ir podā, bet, kad viņš centās podu pacelt, to neizdevās pakustināt pat ne par milimetru.
Paskatījies uz lādi, viņš redzēja, ka aizliktnis nav aizslēgts. Atvēris vāku, Sonjērs ieraudzīja, ka vienā lādes pusē atrodas dienasgrāmatas ādas iesējumā, bet otrā pusē kaut kas ir ietīts impregnētā audumā. Sonjērs uzmanīgi aptaustīja audumu un secināja, ka tajā ir daudz mazu un cietu drumslu. Viņš nolika lampu un no augšpuses atlocīja audumu vaļā.
Gaismā kaut kas iemirdzējās.
Dimanti.
Sonjērs atkal pārklāja tos ar audumu un pārsteigumā noelsās. Lādē atradās dārglietu slēptuve.
Republikāņu laupītāji pirms simt gadiem bija kļūdījušies, nepievēršot uzmanību noplukušajai Rennesle-Chateau baznīcai. Varēja arī būt, ka tas cilvēks vai cilvēki, kas izvēlējās šo vietu par slēptuvi, gluži vienkārši bija gudri rīkojušies.
* # *
Kapenes eksistēja, sacīja Kleridons. Dienasgrāmatā es tikko izlasīju, ka Larss atradis draudzes ierakstus no tūkstoš seši simti deviņdesmit ceturtā līdz tūkstoš septiņi simti divdesmit sestajam gadam, bet tajos nav minēts, kur atrodas ieeja kapenēs. Sonjērs savā dienasgrāmatā ierakstījis, ka atradis kādu kapu. Citā vietā viņš rakstījis: 1891. nesis visbagātīgākos angļus. Larsam šis ieraksts vienmēr šķita svarīgs.
Malons apturēja mašīnu ceļa malā un pagriezās pret Kleridonu.
Tātad Sonjērs ieguva līdzekļus no tā zelta un dārgakmeņiem. Vai tos viņš izmantoja baznīcas atjaunošanai?
Kleridons smējās.
Sākumā. Taču stāsts, monsieur, ar to vēl nav galā.
Sonjērs piecēlās.
Vēl nekad viņš nebija redzējis vienviet tik daudz bagātību. Viņam bija uzsmaidījusi veiksme. Taču tā bija jāslēpj, lai nerastos aizdomas. Tāpēc bija vajadzīgs laiks. Nedrīkstēja pieļaut, lai kāds atklāj kapeņu atrašanās vietu.
Sonjērs paņēma lampu un nolēma, ka var sākt jau šonakt. Viņš aizvāks zeltu un dārgakmeņus, lai paslēptu tos savā mājoklī. Kā tos pārvērst naudā, varēja izdomāt vēlāk. Viņš devās uz kāpņu pusi un vēlreiz palūkojās visapkārt.
Viņa uzmanību piesaistīja kāda kapavieta.
Piegājis tuvāk, viņš redzēja, ka nišā apglabāta sieviete. Atlikuši bija tikai kaidi, ko klāja apģērbs. Pielicis tuvāk lampu, Sonjērs izlasīja gravējumu:
MAHIE D'HAUTPOUL DE BLANCHEFORT
Sonjēram grāfienes vārds bija pazīstams. Viņa bija pēdējā no d'Hotpūlu mantiniecēm. Kad viņa tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirmajā gadā nomira, ciemats un apkārtējā zeme nonāca citas dzimtas īpašumā. Aptuveni pēc divpadsmit gadiem notika revolūci ja, uz visiem laikiem likvidējot aristokrātu īpašumus.
Taču Sonjēru kaut kas mulsināja.
Viņš ātri uzkāpa augšā. Aizslēdzis baznīcu no ārpuses, viņš, par spīti lietum, steidzās uz kapsētu un meklēja ceļu starp kapakmeņiem, kas šķita grimstam melnā tumsā.
Sonjērs apstājās pie viena kapakmens un pieliecās.
Paspīdinājis gaismu, viņš izlasīja uzrakstu.
Marī d'Hotpūla de Blanšfora bija apglabāta ari ārpusē, Kleridons teica.
Divi kapi vienai un tai pašai sievietei? jautāja Stefānija.
Acīmredzot. Taču ķermenis atradās kapenēs.
Malons atcerējās Stefānijas vakar stāstīto, ka Sonjērs un
viņa mīļākā kapsētā postījuši kapus, tad ar kaltu iznīcinājuši uzrakstu uz grāfienes kapakmens.
Tātad Sonjērs atraka ari to kapu, kas atradās kapsētā.
Tā domāja Larss.
Un tas bija tukšs?
To mēs neuzzināsim, bet Larss domāja, ka bijis tieši tā. Turklāt to apstiprina vēstures dati. Sieviete ar tādu stāvokli sabiedrībā kā grāfiene nekad nebūtu aprakta zemē. Viņa noteikti būtu guldīta kapenēs, kur tiešām atradās viņas mirstīgās atliekas. Kaps ārpusē bija gluži kas cits.
Uz kapakmens atradās vēstījums, teica Stefānija. To mēs zinām. Tāpēc tik svarīga nozīme ir Ežēna štibleina grāmatai.
Taču, ja nav zināms stāsts par kapenēm, tad par kapu kapsētā neviens neinteresēsies. Tas ir tāds pats memoriāls kā pārējie. Abats Bigū bija gudrs. Savu vēstījumu viņš paslēpa atklātā vietā.
Vai Sonjērs to atklāja? jautāja Malons.
Larss tā domāja.
Malons atkal iedarbināja mašīnu un izbrauca uz šosejas. Viņi vēl kādu laiciņu brauca pa šoseju, tad nogriezās pa kreisi un šķērsoja straujo Ronu. Priekšā atradās Aviņonas nocietinātie mūri, bet pāvestu pils slējās vēl tiem pāri. Malons nogriezās no bulvāra ar dzīvu satiksmi un nokļuva vecpilsētā, pabraukdams garām tirgus laukumam, kur viņi bija apmeklējuši grāmatu tirgu. Pa līkumotajām ieliņām ticis līdz pilij, mašīnu viņš novietoja tajā pašā pazemes stāvvietā.
Man ir muļķīgs jautājums, teica Malons. Kāpēc nevarēja izdarīt izrakumus zem baznīcas Rennā vai izmantot radaru, lai pārbaudītu kapenes?
Vietējā vara to neatļautu. Padomājiet, monsieur! Ja tur neko neatrastu, kas tad notiktu ar noslēpumu? Renna dzīvo no leģendas par Sonjēru. Labumu gūst visa Langdoka. Lai nu kas, bet pierādījumi nevienam nebija vajadzīgi. Peļņa, ko sagādā mīts, ir pārāk liela.
Malons no sēdekļa apakšas izņēma pistoli, ko iepriekšējā naktī bija atņēmis vajātājam. Viņš pārbaudīja aptveri. Atlikušas trīs lodes.
Vai tas ir vajadzīgs? jautāja Kleridons.
Tā es jūtos nesalīdzināmi labāk. Malons atvēra mašīnas durvis un izkāpa ārā, pistoli aizbāzdams aiz žaketes.
Kāpēc mums jāiet iekšā pāvestu pilī? Stefānija jautāja.
Tur noglabāta informācija..
Varbūt jūs paskaidrosiet?
Kleridons atvēra mašīnas durvis.
Nāciet, es parādīšu!
TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA
LAVLANĒ. FRANCIJA
SEPTIŅI VAKARĀ
Senešals apturēja mašīnu ciemata centrā. Piecas pēdējās stundas viņš ar Žofrē pa līkloču ceju bija braukuši uz ziemeļiem. Viņi tīši bija izvairījušies no lielākām apdzīvotām vietām pie Fuā, Kilanas un Limū un izvēlējās apstāties nelielā ciematā, kas atradās no visām pusēm norobežotā ieplakā, kur ieklīda tikai retais tūrists.
Izkļuvuši no mestra istabām, viņi tika ārā no abatijas caur slepenām ejām tuvu lielajai virtuvei. Izeja veikli bija paslēpta ķieģeļu sienā. Žofrē paskaidroja, ka mestrs viņam iemācījis atrast šo eju, ko agrākajos gadsimtos izmantoja bēgšanai. Pēdējos gadu simteņos par eju zināja tikai mestri, un to lietoja ļoti reti.