Выбрать главу

Tikko viņi bija ārā, tūlīt steidzās uz garāžu un, pievākuši vienu no abatijas automašīnām, izbrauca pa galvenajiem vār­tiem, iekams brāļi, kuri atbildēja par garāžu, atgriezušies no pusdienlaika lūgšanām. Tā kā de Rokfors savā istabā gulēja bez samaņas un viņa miesassargi gaidīja, līdz kāds atslēgs durvis, viņi bija ieguvuši krietnu laika rezervi.

Nu pienācis laiks aprunāties, senešals teica tādā tonī, kas liecināja, ka vilcināties viņš vairs negrib.

Esmu gatavs.

Izkāpuši no mašīnas, viņi devās uz kafejnīcu, kur pie āra galdiņiem staltu gobu paēnā sēdēja gados vecāki apmeklē­tāji. Aptuveni pirms stundas abi izbēgušie kādā veikaliņā bija iegādājušies parastas drānas un atbrīvojušies no sutanām. Pienāca oficiants, un viņi pasūtīja ēdienu. Vakars bija silts un jauks.

Vai tu saproti, ko esam izdarījuši? senešals jautāja. Mēs sašāvām divus brāļus.

Mestrs teica, ka bez vardarbības mēs neiztikšot.

Es zinu, no kurienes mēs bēgam, bet nezinu, uz kurieni.

Žofrē iebāza roku kabatā un izņēma aploksni, ko bija

rādījis de Rokforam.

Mestrs teica, lai to nodod jums, tiklīdz būsim brīvi.

Senešals paņēma aploksni un atplēsa to dedzīgā satrau­kumā.

Mans dēls, es daudzējādā ziņā Tevi turu kā dēlu, es zināju, ka konklāvā virsroku ņems de Rokfors, to­mēr bija svarīgi, lai Tu mērojies spēkiem ar viņu. Brāļi to atcerēsies, kad pienāks Tavs laiks. Pagaidām likte­nis Tevi gaida citur. Brālis Žofrē būs Tavs biedrs.

Es ticu, ka pirms aiziešanas no abatijas Tu esi no­gādājis drošībā tās divas grāmatas, kas dažu pēdējo ga­du laikā saistīja Tavu uzmanību, jā, es zināju, ka tās Tevi interesē. Tās jau labi sen esmu izlasījis arī es. Or­deņa īpašuma zādzība ir smags statūtu pārkāpums, to­mēr neuzskatīsim to par zādzību, tikai par aizņemša­nos, jo esmu pārliecināts, ka Tu abas grāmatas atkal nogādāsi atpakaļ. Tajās atrodamajai informācijai līdz­tekus tam, ko Tu jau zini, piemīt ļoti liela vara. Diem­žēl ar to vien nepietiek, lai atrastu risinājumu noslē­pumam. Tur vajadzīgs vēl kas vairāk, un tieši tas Tev tagad jāatrod. Pretēji tam, ko Tu varbūt domāji, es at­bildi nezinu. Tomēr nedrīkst pieļaut, ka Lielo manto­jumu atrod de Rokfors. Viņš zina daudz, arī visu to, ko Tev izdevies izprast no mūsu hronikām, tāpēc ne­novērtē par zemu viņa apņēmību.

Ir būtiski srmrīgi, lai Tu atstāj norobežoto dzīvi mūsu abatijā. Tevi nākotnē daudz kas gaida. Šos vār­dus rakstu savas dzīves pēdējā nedēļā un varu tikai pieņemt, ka Tava aiziešana no abatijas nenotiks bez vardarbības. Dari visu, kas nepieciešams, lai Tavi mek­lējumi būtu sekmīgi. Mestri gadu simteņiem ilgi atstā­juši savas slepenās zināšanas pēctečiem. To darīja arī mans priekštecis. Taču vienīgi Tu zini tik daudz, lai, saliekot visu kopā, atrisinātu mīklu. Es būtu vēlējies paveikt šo uzdevumu savas dzīves laikā kopā ar Tevi, bet tas nebija lemts. De Rokfors nebūtu pieļāvis, lai mums paveicas. Tagad Tu varēsi sasniegt mērķi ar brāļa Žofrē palīdzību. Vēlu Tev veiksmi. Rūpējies par sevi un Žofrē! Esi pacietīgs ar viņu, jo viņš dara vienīgi to, ko es viņam liku paveikt un apliecināt ar zvērestu.

Senešals paskatījās uz Žofrē un jautāja:

Cik tev gadu?

Divdesmit deviņi.

Tik jaunos gados tu esi uzņēmies lielu atbildību.

Es biju izbijies, kad mestrs pateica, ko gaida no manis. Es negribēju šo uzdevumu.

Kāpēc viņš neteica tieši man?

Žofrē neatbildēja uzreiz.

Mestrs sacīja, ka jūs mēdzot atkāpties, sastapdamies ar pretēju viedokli, un vairīties no cīņas. Jūs vēl neesot sevi ie­pazinis līdz galam.

Pārmetošie vārdi sāpināja senešalu, bet Žofrē patiesais un tīrais skatiens piešķīra tiem lielu uzsvaru. Un teiktais bija tais­nība. Senešals nekad nebija tiecies pēc cīņas, bet allaž vairī­jies no tās, ja vien bija iespējams.

Tomēr ne šajā reizē.

Viņš bija stājies pretī de Rokforam un patiešām būtu vi­ņu nošāvis, ja francūzis nereaģētu tik ātri. Šoreiz senešals gribēja cīnīties. Viņš apvaldīdamies dziļi ieelpoja un jautāja:

Kas man jādara?

Oficiants atgriezās ar divām salātu porcijām, svaigu mai­zi ar kraukšķīgu garoziņu un sieru.

Žofrē smaidīja.

Vispirms ēdīsim. Es vai mirstu aiz izsalkuma.

Un pēc tam? Senešals atsmaidīja pretī.

To varat pateikt vienīgi jūs.

Dzirdot, ar kādu dedzīgu cerību runā Žofrē, senešals pa­šūpoja galvu. Īstenībā, braucot no abatijas uz ziemeļiem, viņš jau bija domājis par turpmāko rīcību. Un, kad viņš saprata, ka ir tikai viena vieta, kurp doties, viņš kļuva mierīgs un apņēmīgs.

TRĪSDESMIT CETURTA NODAĻA

AVINONA

PIECI L'N TRĪSDESMIT MINŪTES PĒCPUSDIENĀ

Malons, galvu atgāzis, raudzījās uz pāvestu pili, kuras tor­ņi slējās debesīs simt jardu attālumā. Viņš, Stefānija un Kle­ridons sēdēja'kādā āra kafejnīcā ļaužu pilnā laukumā pie galvenās ieejas. No Ronas pretējās puses pūta ziemeļrietu­mu vējš vietējie to sauca par mistrālu un nevaldāmi plo­sījās pilsētā. Malons atcerējās viduslaiku teicienu par pretī­go smaku, kas reiz bija pildījusi pilsētas ielas. Vēju pilsēta Aviņona ar nežēlīgo x>ēju, kas aizpūš indigo gaisu. Un kā šo vie­tu dēvēja Petrarka? Vissmirdīgākā vieta pasaidē.

Tūristu ceļvedī viņš bija izlasījis, ka arhitektūras masīvu, kas pavērās skatienam un vienlaikus bija pils, cietoksnis un svētnīca, īstenībā veido divas celtnes vecā pils, kas būvēta tūkstoš trīs simti trīsdesmit ceturtajā gadā pāvesta Benedikta Divpadsmitā laikā, un jaunā pils, kas celta Klernenta Sestā pārraudzībā un pabeigta tūkstoš trīs simti piecdesmit otrajā gadā. Gan viena, gan otra pils atspoguļoja katra pāvesta per­sonību. Vecā pils demonstrēja romāņu stila konservatīvismu, tās arhitektūrā izdomas bija maz, bet jaunā pils bija izrotāta atbilstoši gotiskajam stilam. Diemžēl abas celtnes bija izpos­tījis ugunsgrēks, Franču revolūcijas laikā tās bija izlaupītas, skulptūras iznīcinātas un visas freskas nobalsinātas. Tūkstoš astoņi simti desmitajā gadā pils bija pārvērsta par kazarmām. Pils pārvaldi Aviņonas pilsēta atguva tūkstoš deviņi simti ses­tajā gadā, bet atjaunošana kavējās līdz tūkstoš deviņi simti sešdesmitajam gadam. Abos spārnos tagad bija izveidotas telpas sanāksmēm, bet pils pārējā daļa kļuvusi par tūristu apskates objektu, kas sniedza tikai paviršu ieskatu par tās kādreizējo diženumu.

Laiks iet iekšā, Kleridons teica. Pēdējā apskate sā­kas pēc desmit minūtēm. Mums jāpievienojas tūristu grupai.

Malons piecēlās.

Ko mēs darīsim?

Kaut kur pavisam tuvu nogranda pērkons.

Abats Bigū, kuram Marī d'Hotpūla de Blanšfora izstās­tīja lielo ģimenes noslēpumu, laiku pa laikam mēdza apmeklēt pili un apbrīnot gleznas. Tas bija pirms revolūcijas, tāpēc gleznu pie sienām bija daudz. Larss noskaidroja, ka vienu gleznu abats bija iecienījis sevišķi. Kad Larss atrada kripto­grammu, viņš uzgāja arī atsauci uz gleznu.

Kādu atsauci? jautāja Malons.

Tajā dienā, kad abats Bigū atstāja Franciju, lai dotos uz Spāniju, viņš Rennes-le-Chateau baznīcas draudzes žurnālā at­stāja pēdējo ierakstu: Lisez Ies Rčgles du Caridad.

Malons klusi pārtulkoja. "Lasi žēlsirdības likumus."

Sonjērs atrada šo ierakstu un noslēpa to. Par laimi, draudzes žurnāls netika iznīcināts, un Larss galu galā to at­rada. Acīmredzot Sonjērs uzzināja, ka Bigū bieži apmeklējis Aviņonu. Sonjēra laikā deviņpadsmitā gadsimta beigās no pils bija palikusi vairs tikai tukša čaula. Taču Sonjērs no­teikti varēja zināt, ka Bigū laikā tur bijusi Huana de Valdesa Leala glezna Lisez Ies Regles du Caridad.