Vai glezna arvien vēl ir tur? jautāja Malons, pāri plašajam laukumam lūkodamies uz Chapeaux Čalo pils galvenajiem vārtiem.
Kleridons papurināja galvu.
Sen vairs nav. Gājusi bojā ugunsgrēkā pirms piecdesmit gadiem.
Pērkons nogranda spēcīgāk.
Kāpēc tad mēs esam šeit? Stefānija jautāja.
Malons nosvieda uz galdiņa dažus eiro un aši uzmeta skatienu citai āra kafejnīcai, kas atradās turpat netālu. Apmeklētāji, redzot, ka gaidāms negaiss, devās projām, bet kāda sieviete sēdēja zem audekla nojumes un malkoja kafiju. Malons ar skatienu pakavējās pie viņas tikai isu mirkli, bet ar to bija diezgan, lai ievērotu smalkos vaibstus un lielās acis. Sievietei bija gaišbrūna āda, un, kad oficiants atnesa viņai pasūtījumu, Malons pamanīja, cik graciozas ir viņas kustības. Viņš šo sievieti bija tur ieraudzījis jau pirms desmit minūtēm, kad viņi apsēdās pie sava galdiņa, un viņam bija radušās aizdomas.
Nu vajadzēja pārbaudīt.
Malons no galdiņa paņēma papīra salveti un to cieši sagumzīja dūrē.
Nepublicētajā manuskriptā, sacīja Kleridons, tajā, kur Noels Korbī rakstījis par Sonjēru un Rennu un kuru atrada Larss, Korbī minējis arī gleznu. Viņš zinājis, ka Bigū uz to atsaucies draudzes žurnālā. Korbī turklāt piezīmējis, ka pils arhīvos arvien vēl atrodas gleznas litogrāfija. Viņš pats to redzējis. Nedēļu pirms nāves Larss beidzot uzzināja, kur tieši tā arhīvos atrodama. Mēs grasījāmies iet to aplūkot, bet Larss uz Aviņonu vairs nekad neatbrauca.
Un viņš jums nepateica, kur to atrast? Malons jautāja.
Nē, monsieur.
Dienasgrāmatā par gleznu nekas nav rakstīts, teica Malons. Es to izlasīju no viena gala līdz otram. Ne vārda par Aviņonu.
Ja Larss jums nepateica, kur atrodas litogrāfija, kāpēc mēs iesim pilī iekšā? Stefānija jautāja. Jūs nezināt, kur meklēt.
Taču jūsu dēls zināja to viņš pateica dienu pirms nāves. Es ar viņu gribēju doties apskatīt litogrāfiju, kad viņš atgriezīsies no kalniem. Taču, madame, kā jau zināt…
Arī viņš neatgriezās.
Malons redzēja, ka Stefānija pūlas apvaldīt emocijas. Šoreiz viņai tas visai 'labi nepadevās.
Kāpēc jūs nedevāties uz pili?
Es domāju, ka svarīgāk palikt dzīvam, tāpēc patvēros psihiatriskajā slimnīcā.
Viņas dēls gāja bojā lavīnā, Malons paskaidroja. Viņu nenoslepkavoja.
To jūs nezināt. Īstenībā, Kleridons sacīja, jūs nezināt neko. Viņš palūkojās visapkārt. Mums jāsteidzas. Pēdējās apskates ilgumu viņi ievēro sevišķi precīzi. Vairākums darbinieku ir gados vecāki pilsētas iedzīvotāji. Daudzi strādā brīvprātīgi. Durvis viņi slēdz tieši septiņos. Pilī nav ne drošības sistēmu, ne trauksmes ierīču. Neko patiešām vērtīgu tur vairs apskatei neizliek, turklāt mūri paši par sevi ir vislielākā drošība. Mēs atpaliksim no grupas un nogaidīsim, līdz viss apklusīs.
Viņi sāka iet.
Malons sajuta uz sejas lietus pilienus. Nostājies ar muguru pret sievieti, kurai arvien vēl vajadzētu sēdēt pie galdiņa, ieturot maltīti, Malons pavēra plaukstu un ļāva vējam aizpūst sagumzīto salveti. Viņš strauji pagriezās un izlikās ķeram papīriņu, kas lidoja pār bruģi. Dabūjis rokā šķietami pasprukušo papīru, viņš pameta skatienu uz kafejnīcas pusi.
Sievietes pie galdiņa vairs nebija.
Viņa gāja uz pils pusi.
De Rokfors nolaida binokli. Viņš stāvēja pie Rochcr des Doms katedrāles klints, visgleznainākajā Aviņonas vietā. Cilvēki te bija dzīvojuši kopš neolīta laikmeta. Pāvestu laikā lielā klints bija aizturējusi nejauko mistrālu. Tagad klints augšpusē, kas tieši piekļāvās pāvestu pilij, atradās brīnišķīgs parks ar ezeriem, strūklakām, statujām un grotām. Skats bija elpu aizraujošs. Kad de Rokfors vēl strādāja netālajā seminārā un nebija iestājies ordenī, viņš bieži bija nācis šurp.
Uz rietumiem un dienvidiem pletās pakalni un ielejas. Lejā ceļu bija izlauzusi straujā Rona, tā plūda zem slavenā St. Bēnčzet tilta, kas reiz šķērsoja upi un no pāvestu pils veda uz karaļa pili upes pretējā pusē. Kad tūkstoš divi simti divdesmit sestajā gadā albiģiešu krusta kara laikā Aviņona pievienojās Tulūzas grāfam pret Luiju Astoto, Francijas karalis tiltu izpostīja. Beigu beigās tiltu tomēr atjaunoja. De Rokfors iztēlojās četrpadsmito gadsimtu, kad kardināli mūļu mugurās jāja pāri tiltam uz savu pili ViUeneuve-Ies-Avignon. Sešpadsmitajā gadsimtā lietus un plūdi bija sagrāvuši atjaunotā tilta vienu galu, un to vairs tā arī neuzcēla no jauna. De Rokfors vienmēr bija domājis, ka tā ir vēl viena Aviņonas vājuma izpausme. Aviņona bija vieta, kam, šķiet, nekad neveicās lidz galam.
Viņi dodas iekšā pilī, de Rokfors sacīja brālim, kas stāvēja viņam blakus. Viņš paskatījās pulkstenī. Gandrīz seši. Septiņos pili slēdz.
Viņš atkal pacēla pie acīm binokli un raudzījās uz laukumu, kas atradās piecsimt jardu attālumā. De Rokfors no abatijas bija braucis uz ziemeļiem un šeit ieradies pirms četrdesmit minūtēm. Malona automašīnas elektroniskā uzraudzības sistēma joprojām darbojās, tā bija norādījusi, ka viņš braucis no Aviņonas uz Villeneuve-les-Avigtton, tad atgriezies. Acīmredzot viņi bija braukuši pēc Kleridona.
De Rokfors no pāvestu pils bija šurp atnācis pa kokiem apstādītu taku un nolēmis gaidīt pašā klints virsotnē, no kurienes lieliski varēja novērot vecpilsētu. Viņam bija laimējies Stefānija Nela un abi viņas pavadoņi bija iznākuši no automašīnu stāvvietas tieši lejā un apsēdušies labi pārskatāmā āra kafejnīcā.
De Rokfors -nolaida binokli.
Gar viņa augumu brāzās mistrāls, vējš gaudoja, šūpoja laivas piestātnē, sakūla putās upi un dzina negaisa mākoņus arvien tuvāk.
Acīmredzot viņi nodomājuši pēc slēgšanas palikt pilī. Tā reiz darīja arī Larss Nels un Kleridons. Vai mums vēl ir durvju atslēga?
Mūsu brālis te, pilsētā, ir to sagādājis.
Dabū atslēgu!
De Rokfors jau sen bija atradis ceļu, kā caur katedrāli iekļūt pilī pēc apskates laika beigām. Larss Nels bija interesējies par arhīviem, tāpēc tiem pievērsa uzmanību ari de Rokfors. Divas reizes viņš bija sūtījis brāļus pārmeklēt arhīvus, mēģinādams noskaidrot, kas interesē Nelu. Taču materiālu bija neiedomājami daudz, un viņi neko nevarēja uzzināt. Varbūt šovakar de Rokfors noskaidros vairāk.
Viņš atkal ielūkojās binoklī. Malons nejauši izlaida no rokām kādu papīriņu, un de Rokfors vēroja, kā viņš dzenas tam pakaļ.
Tad visi trīs nozuda skatienam.
TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA
DeVIņI VAKARĀ
Soļojot pa nemīlīgajām telpām, Malonu pārņēma rēgainas izjūtas. Kad pils apskate bija pusē, viņi aizlavījās no pārējiem, un Kleridons viņus aizveda uz augšstāvu. Tur viņi tornī aiz slēgtām durvīm gaidīja līdz pusdeviņiem, kad tika izdzēsts gandrīz viss iekštelpu apgaismojums, un iestājās pilnīgs klusums. Kleridonam šī kārtība bija pazīstama, un viņš jutās apmierināts, ka piecu gadu laikā personāls to nav mainījis.
Labirintu, ko veidoja lielās zāles, garie gaiteņi un tukšie kambari, tagad apgaismoja tikai reti izvietotas, nespodras lampas. Malons varēja tikai iztēloties, kā te izskatījies agrāk izsmalcinātās mēbeles, sienu spilgtās freskas un krāšņās tapetes, ļaudis, kuri te vai nu kalpoja, vai pulcējās, lai vērstos pie baznīcas augstākās varas. Šurp bija nākuši vēstnieki no hana, no Konstantinopoles imperatora, pat dzejnieks Petrarka un Sjēnas svētā Katrīna, sieviete, kas beigu beigās pārliecināja pēdējo Aviņonas pāvestu atgriezties Romā. Vēsturei te bija dziļas saknes, bet tagad redzamas vienīgi atliekas.