Jau bija sācies negaiss, lietus nikni kapāja jumtu, bet pērkona dārdi drebināja loga stiklu.
Šī pils reiz bija tikpat dižena kā Vatikāns, Kleridons čukstēja. Nu viss gājis zudībā. To iznīcinājusi aprobežotība un alkatība.
Malons nepiekrita.
Daži teiktu, ka tieši aprobežotības un alkatības dēļ tā tika uzcelta.
Ā, mister Malon, vai jūs studējat vēsturi?
Esmu par to lasījis.
Tad atļaujiet jums kaut ko parādīt.
Kleridons pa vaļējiem portāliem veda viņus uz telpām, kas izskatījās vairāk nolaistas. Pie katras telpas bija piestiprināts uzraksts. Viņi apstājās kādā plašā, taisnstūrainā telpā. Uzraksts vēstīja, ka tās nosaukums ir Grand Tinel. Zāles velvētos griestus klāja koka paneļi.
Šī bija pāvesta banketu zāle, te pietika vietas vairākiem simtiem cilvēku, Kleridons teica, atskanot dobjai atbalsij no sienām un griestiem. Klements Sestais griestus lika tapsēt ar tumšzilu, zeltītām zvaigznēm nobārstītu audumu, lai radītu debess velves iespaidu. Sienas kādreiz greznoja košas freskas. Visu iznīcināja ugunsgrēks tūkstoš četri simti trīspadsmitajā gadā.
Un nekas netika atjaunots? jautāja Stefānija.
Pāvesti noAviņonas jau bija pārcēlušies uz Romu, tāpēc šai pilij vairs nebija īpašas nozīmes. Kleridons ar roku norādīja uz tālāko galu. Pāvests maltītes ieturēja viens pats, viņš sēdēja tronī, kas atradās uz podesta zem kupola, kuru veidoja tumšsarkans samts un sermuļādas. Viesi sēdēja uz koka soliem gar sienām kardināli austrumu pusē, pārējie rietumu pusē. Galdi bija salikti uz steķiem burta U veidā, un ēdienus pasniedza, sākot ar centru. Viss norisinājās stīvi un ceremoniāli.
Tas šķiet raksturīgi visai pilij, Malons sacīja. It kā mēs ietu pa sagrautu pilsētu, kurai iznīcināta dvēsele. Pasaule, kas iegrimusi pati sevī.
Tieši tā jau bija domāts. Francijas karaļi vēlējās, lai pāvesti būtu pēc iespējas tālāk no visiem. Vienīgi karaļi noteica, ko pāvests domā un dara, tāpēc nebija vajadzīgs, lai pāvesta rezidence būtu vieta, kas pieejama ļaudīm. Neviens no šiem pāvestiem nekad neapmeklēja Romu, jo itālieši viņus tūlīt būtu nogalinājuši. Tāpēc tie septiņi pāvesti, kuri kalpoja šeit, uzbūvēja savu cietoksni un neizteica iebildumus pret Francijas troni. Par savu pastāvēšanu viņiem bija jāpateicas karalim, un viņi jutās apmierināti šajā patvērumā Aviņonas gūstā, kā dēvē laikposmu, kad pāvesti dzīvoja šeit.
Nākamā telpa nebija tik plaša. Chambre du Parement bija kambaris, kur pāvests un kardināli pulcējās slepenās konsistorijās.
Šeit parasti tika pasniegta "Zelta roze", teica Kleridons. Tas bija sevišķi augstprātīgs Aviņonas pāvestu žests.
Gavēņa ceturtajā svētdienā pāvests pagodināja kādu personu, parasti vietējo monarhu, pasniedzot viņam zelta rozi.
Jūs neatzīstat par labu šo žestu? jautāja Stefānija.
Kristum zelta rozes nebija vajadzīgas. Kāpēc lai tās vajadzētu pāvestiem? Šī vieta saistās ar svētuma zaimošanu. Klements Sestais pilsētu nopirka no Neapoles karalienes Joannas. Daļēji tas bija darījums, lai viņa saņemtu grēku atlaidi par līdzdalību sava vīra slepkavībā. Gadsimtiem ilgi šeit no taisnas tiesas varēja izvairīties noziedznieki, avantūristi, krāpnieki un kontrabandisti, ja vien viņi izrādīja pienācīgu cieņu pāvestam.
Viņi izgāja cauri vēl kādam kambarim un nonāca telpā, ko sauca Stag Room "Briežu istaba". Kleridons ieslēdza spuldzītes, kas maigi apgaismoja telpu. Malons vēl brīdi pakavējās durvīs, lai caur iepriekšējo telpu pamestu skatienu atpakaļ uz Grand Tinel. Pār sienu pazibēja ēna, un viņš saprata, ka viņi šeit nav vieni. Malons zināja, kas tur ir. Tā slaidā, pievilcīgā un spēcīgā sieviete tumšādainā, kā bija teicis Kleridons, kas reizē ar viņiem bija devusies uz pili.
… Šeit savienojas vecā pils ar jauno, Kleridons stāstīja. Vecā ir aiz mums, bet jaunajā var nokļūt caur otru portālu. Šī bija Klementa Sestā darbistaba.
Malons suvenīru bukletā bija lasījis par Klementu, pāvestu, kuram patika gleznas un dzeja, melodiska mūzika, reti dzīvnieki un izsmalcināta mīlestība. Viņš teicis: "Mani priekšteči nezināja, ko nozīmē būt pāvestam," tāpēc veco Benedikta cietoksni pārveidojis par greznu pili. Lielisku paraugu Klementa mantiskajām vēlmēm sniedza gleznojumi uz sienām, kurās logu nebija. Lauki, mežu biezokņi un straujas upes zem zilām debesīm. Vīri ar tīkliem pie zaļa zivju dīķa, kurā peld līdakas. Bretaņas spanieli. Jauns augstmanis ar medību vanagu. Bērns koka zaros. Mauriņi, putni, peldētāji. Dominēja zaļā un brūnā krāsa, bet spilgtus akcentus veidoja oranžs tērps, kāda zila zivs un koši augļi kokos.
Šīs freskas Klements lika gleznot tūkstoš trīs simti četrdesmit ceturtajā gadā. Tās atrada zem balsinājuma kārtas, ko uzlika kareivji deviņpadsmitajā gadsimtā, kad pilī iekārtoja kazarmas. Šī telpa labi parāda, kādi bijuši Aviņonas pāvesti, īpaši Klements Sestais. Daži viņu sauca par Klementu
Lielisko. Viņam trūka aicinājuma dzīvot saskaņā ar reliģiju. Par naudu bija iespējams viss viņš atlaida grēkus, uzņēma atpakaļ baznīcā cilvēkus, kuri bija no tās izslēgti, pat saīsināja šķīstītavā pavadāmos gadus kā mirušajiem, tā vēl dzīvajiem. Vai varat ievērot, ka te kaut kā trūkst?
Malons vēlreiz aplūkoja freskas. Medību ainās skaidri bija redzama vairīšanās no realitātes cilvēki tur tikai priecājās, taču nekas īpašs nebija manāms.
Piepeši viņš saprata.
Kur ir Dievs?
Vērīga acs, monsieur. Kleridons paplēta rokas. Šajā Klementa Sestā mājoklī itin nekur nav neviena reliģiska simbola. Šis trūkums ir daiļrunīgs. Tā ir karaļa, nevis pāvesta guļamistaba, un Aviņonas pāvesti patiešām sevi uzskatīja par laicīgiem valdniekiem. Tie bija cilvēki, kuri iznīcināja templiešus. Tūkstoš trīs simti septītajā gadā to uzsāka Klements Piektais, kas bija sazvērestībā ar Filipu Skaisto, un līdz pat Gregoram Vienpadsmitajam tūkstoš trīs simti septiņdesmit astotajā gadā šie korumpētie cilvēki sagrāva ordeni. Larss uzskatīja, ka šī istaba pierāda, kas viņiem likās vērtīgs, un es Larsam piekrītu.
Vai jūs domājat, ka templieši tomēr ir vēl mūsdienās? jautāja Stefānija.
Omi. Viņi ir tepat līdzās. Esmu viņus redzējis. Nezinu gan, kādi viņi tagad ir. Tomēr templieši eksistē.
Malons īsti nesaprata, vai šis apgalvojums ir fakts vai arī tikai pieņēmums, ko izteicis cilvēks, kas saskata sazvērestības tur, kur to nav. Viņš tikai zināja, ka viņus izseko sieviete, kas spēj iešaut lodi koka stumbrā viņam virs galvas no piecdesmit jardu attāluma, turklāt naktī un spēcīgā vējā. Varbūt tieši viņa izglāba Malonu Kopenhāgenā. Un šī sieviete nebija iztēles auglis.
Iesim tālāk! aicināja Malons.
Kleridons izslēdza gaismu.
Sekojiet!
Viņi gāja caur veco pili uz ziemeļu spārnu un sanāksmju centru. Piestiprinātā plāksne vēstīja, ka tos nesen atjaunojusi pilsēta, lai gūtu līdzekļus turpmākai restaurācijai. Kādreizējā konklāvā zālē, mantziņa kambarī un lielajā pagrabā bija iekārtoti koka soli, skatuves paaugstinājums un audiovizuālās sistēmas. Viņi devās pa gaiteņiem tālāk, paejot garām vēl vairāku Aviņonas pāvestu apbedījuma vietām ar kapakmeņiem skulptūru veidā.
Kleridons beidzot apstājās pie stiprām koka durvīm un atdarīja vaļā slēdzeni.