Labi. Viņi joprojām neslēdz to uz nakti ciet.
Kāpēc ne? Malons jautāja.
Te nav nekā vērtīga, vienīgi informācija, un zagļus tā neinteresē.
Vini iegāja melnā tumsā.
Šeit kādreiz bija Benedikta Divpadsmitā kapela. Tas bija pāvests, kurš iecerēja un uzcēla lielāko vecās pils daļu. Deviņpadsmitā gadsimta beigās šajā telpā un vēl vienā virs šīs iekārtoja departamenta arhīvus. Te atrodas arī pils gadagrāmatas.
Gaismā, kas plūda no zāles, varēja saskatīt, ka telpu ar augstajiem griestiem pilda plauktu rindas. Tās atradās arī gar sienām, bet starp plauktu rindām izlocījās šauras ejas. Aiz plauktiem varēja redzēt arkveida logus. Pa tumšajām logu rūtīm lāsoja lietus.
Plauktu kopīgais garums ir četri kilometri, sacīja Kleridons. Milzums informācijas.
Vai jūs zināt, kur meklēt? jautāja Malons.
Es ceru.
Kleridons devās uz priekšu pa centrālo eju. Malons un Stefānija nogaidīja, līdz piecdesmit pēdu attālumā iedegās spuldze.
Šurp! sauca Kleridons.
Malons aizvēra zāles durvis un nodomāja kā gan tā sieviete cer šeit iekļūt nepamanīta. Viņi gāja uz to pusi, kur spīdēja gaisma, un ieraudzīja Kleridonu, kas stāvēja pie lasītavas galda.
Vēsturei laimējies, viņš teica, ka visus pils mākslas darbus inventarizēja jau astoņpadsmitā gadsimta sākumā. Deviņpadsmitā gadsimta beigās fotografēja un zīmēja to, kas bija palicis pāri pēc revolūcijas. Mēs ar Larsu izpētījām, kā sakārtota informācija.
Un pēc Marka nāves jūs nenācāt šurp, jo domājāt, ka templiešu bruņinieki jūs nogalinās? jautāja Malons.
Es saprotu, monsieur, ka jūs daudz kam neticat. Tomēr varu apgalvot, ka rīkojos pareizi. Šie dokumenti šeit glabājušies gadsimtiem ilgi, tāpēc es domāju, ka tie var vēl pagaidīt. Šķita svarīgāk palikt dzīvam.
Kāpēc tad jūs tagad esat te? jautāja Stefānija.
Pagājis ilgs laiks. Kleridons paspēra pāris soļu tālāk no galda. Šajos plauktos atrodas pils inventāra saraksti. Man dažas minūtes jāpameklē. Jūs varētu pasēdēt un ļaut, lai es palūkoju, ko varu atrast. Kleridons izņēma kabatas lukturīti. To es paņēmu slimnīcā. Domāju, ka noderēs.
Malons un Stefānija paņēma krēslus. Kleridons nozuda tumsā. Varēja dzirdēt, kā viņš pārcilā sējumus. Pa velvētajiem griestiem dejoja gaismas stars no kabatas lukturīša.
Lūk, ar ko. nodarbojās mans vīrs, Stefānija čukstēja.
Ložņāja pa kaut kādu pusaizmirstu pili, meklēdams nezin ko.
Malons dzirdēja, cik saspringti skan viņas čuksti.
Līdz izjuka mūsu laulība. Es tikmēr strādāju divdesmit stundas dienā. Un viņš niekojās šeit.
Telpā atbalsojās pērkona dārdi, un viņi nodrebēja.
Viņam tas bija svarīgi, Malons tikpat klusi atbildēja.
Var jau būt, ka te patiešām slēpjas kaut kas nozīmīgs.
Kas tad, Koton? Dārgumi? Nu jā, Sonjērs kapenēs atrada tos dārgakmeņus. Tāda veiksme gadās tikai reizi mūžā un arī ne katram. Taču vairāk te nekā nav. Bigū, Sonjērs, Larss, Marks, Kleridons. Viņi visi ir sapņotāji.
Sapņotāji daudzkārt pārvērtuši pasauli.
Viņi tiecas atrast ko tādu, kas īstenībā neeksistē.
No tumsas iznira Kleridons un nometa uz galda appelējušus aktu vākus ar traipiem, ko bija atstājis ūdens. Vākos atradās melnbalto fotogrāfiju un zīmējumu kaudzīte.
Dažu pēdu attālumā no tās vietas, par kuru runāja Marks. Paldies Dievam, ka vecie vīri, kuri uzrauga šīs telpas, gandrīz neko nav pārkārtojuši.
Kā to atrada Marks? jautāja Stefānija.
Viņš nedēļas nogalēs meklēja norādes. Viņš nebija tik ļoti aizrāvies ar šo lietu kā tēvs, bet bieži brauca uz māju Rennā, un mēs ar viņu turpinājām meklējumus. Tulūzas universitātē Marks bija uzgājis informāciju par Aviņonas arhīviem. Viņš apkopoja visas norādes, un te ir atbilde.
Malons izklāja visus attēlus uz galda.
Ko mēs gribam atrast?
Es nekad neesmu redzējis to gleznu. Varam vienīgi cerēt, ka litogrāfija te ir.
Viņi sāka pārskatīt attēlus.
Lūk! satrauktā balsī sacīja Kleridons.
Malons pievērsās vienai litogrāfijai tas bija melnbalts, laikazoba apdeldēts zīmējums ar apdriskātām malām. Augšpusē ar roku bija uzrakstīts nosaukums: DONS MIGELS DE MANJARA, LASOT CARIDAD LIKUMUS.
Attēlā vecs vīrs garīdznieka tērpā ar šķidru bārdiņu un plānām ūsām sēdēja pie galda. Pie vienas piedurknes no elkoņa līdz plecam bija piešūta sarežģīta emblēma. Ar kreiso roku viņš pieturēja grāmatu, bet labo roku ar plaukstu uz augšu pāri galdam, ko klāja izšūta galddrāna, bija pastiepis pret maza auguma vīrieti mūka tērpā, kas, apsēdies uz zema ķeblīša, turēja pirkstu pie lūpām kā klusēšanas zīmi. Mazais mūks klēpī turēja atvērtu grāmatu. Grīdas flīzes bija izkārtotas kā šaha galdiņa kvadrāti, un uz ķebļa, kur sēdēja mūks, varēja saskatīt uzrakstu.
ACABOCE A° DE 1687
Ārkārtīgi savādi, Kleridons murmināja. Paskatieties šeit!
Malons paraudzījās uz attēla augšējo daļu kreisajā pusē, kur ēnā aiz mazā auguma mūka atradās galds un plaukts. Uz tā bija novietots cilvēka galvaskauss.
Ko tas nozīmē? Malons jautāja Kleridonam.
Caridad nozīmē "žēlsirdība", bet tā var būt arī mīlestība. Sēdošā vīrieša melnais tērps apzīmē piederību pie Kalatrabas bruņinieku ordeņa tā bija Jēzum Kristum uzticīga reliģiska apvienība Spānijā. To var noteikt pēc emblēmas uz piedurknes. Acaboce ir "pabeigtība". A° varētu saprast kā atsauci uz alfu un omegu, grieķu alfabēta pirmo un pēdējo burtu sākumu un beigām. Galvaskauss? Nav ne jausmas.
Malons atcerējās, ko Bigū tieši pirms bēgšanas uz Spāniju bija ierakstījis Rennas draudzes žurnālā. "Lasi Caridad likumus."
Kas tie ir par likumiem, kuri mums jālasa?
Kleridons vājajā gaismā pētīja zīmējumu.
Palūkojieties uz mazo mūku! Skatieties uz viņa kājām! Viņš nolicis kājas uz grīdas melnajiem kvadrātiem pa diagonāli.
Grīda līdzinās šaha galdiņam, teica Stefānija.
Un laidnis virzās pa diagonāli, kā norāda mūka kājas.
Franču šaha variantā, Malons teica, laidnis noteiktā stāvoklī var aizstāt karali.
Vai esat studējis šo spēli? Kleridons jautāja.
Esmu kādreiz spēlējis.
Kleridons pielika pirkstu mazajam mūkam uz ķebļa.
Tas ir kā mēdza teikt viduslaikos "gudrais muļķis", kuram acīmredzot zināms noslēpums, kas saistās ar alfu un omegu.
Malons saprata.
Tā tajos laikos dažreiz sauca Kristu.
Oui. Un, ja pievieno vārdu acaboce, iznāk "alfas un omegas pabeigtība". Kristus pabeigtība.
Ko tas nozīmē? Stefānija iejautājās.
Madame, vai drīkstu paskatīties Štibleina grāmatā?
Stefānija sameklēja grāmatu un iedeva to Kleridonam.
Vēlreiz aplūkosim kapakmeni. Tam ir saistība ar gleznu. Atcerieties, tieši Bigū atstājis abas šīs norādes. Viņš nolika grāmatu uz galda.
Lai saprastu kapakmeni, jāzina vēsture. D'Hotpūlu dzimtas izcelsme meklējama divpadsmitā gadsimta Francijā. Marī apprecējās ar Fransuā d'Hotpūlu pēdējo lordu tūkstoš septiņi simti trīsdesmit otrajā gadā. Tūkstoš seši simti četrdesmit ceturtajā gadā kāds no d'Hotpūlu senčiem uzrakstīja testamentu, ko kārtīgi reģistrēja un atstāja pie notāra Esperazā. Tomēr, kad šis sencis nomira, testaments nebija atrodams, bet vairāk nekā pēc simt gadiem tas pēkšņi atradās. Kad Fransuā d'Hotpūls devās pie notāra to paņemt, tas viņam pateica: "Nebūtu saprātīgi šķirties no tik nozīmīga dokumenta." Fransuā nomira tūkstoš septiņi simti piecdesmit trešajā gadā, un tūkstoš septiņi simti astoņdesmitajā gadā testamentu beidzot atdeva viņa atraitnei Marī. Kāpēc? To neviens nezina. Varbūt tāpēc, ka tad viņa bija vienīgā no