Ko jūs gribat panākt? jautāja Malons. Es šajos notikumos iesaistījos tikai pirms pāris dienām.
Taisnīgumu, mister Malon.
Vai bija nepieciešams nogalināt vecu vīru Remies-le-Chateau, lai panāktu taisnīgumu? Malons domāja, ka varbūt izdotos slepus izvilkt pistoli.
Kuru tad?
Ernstu Skovilu. Viņš strādāja kopā ar Larsu Nelu. Jūs taču to zināt?
Mister Malon, gada laikā pēc atvaļināšanās jūsu prasme, šķiet, notrulinājusies. Varbūt tad, kad vēl strādājāt, izjautāšana jums padevās labāk.
Tagad jums ir dienasgrāmata un grāmata. Varbūt dosieties projām?
Man vajadzīga tā litogrāfija. Monsieur Kleridon, esiet tik laipns un iedodiet to manam biedram tur, galda pretējā pusē.
Kleridons acīm redzami negribēja to darīt.
Atkal kluss šāviena plīkšķis, un lode ieurbās galda virsmā.
Man nepatīk atkārtot, ko esmu teicis.
Malons paņēma zīmējumu un pasniedza Kleridonam.
Dariet, kā viņš liek!
Kleridons ar drebošu roku to paņēma un spēra dažus soļus viņpus spuldzes gaismas apļa. Atskanēja apdullinošs pērkona grāviens, satricinot sienas. Lietus sāka gāzt vēl stiprāk.
Tad atskanēja vēl kāds blīkšķis.
Šāviens.
Pašķīstot dzirkstelēm, sasprāga lampa.
De Rokfors dzirdēja šāvienu un ieraudzīja arī zibsni ņo pistoles stobra netālu no arhīva durvīm. Nolādēts! Te bija ieradies vēl kāds.
Telpa iegrima tumsā.
Kustieties! viņš uzkliedza saviem vīriem uz otrā stāva platformas un cerēja, ka viņi zina, kā jārīkojas.
Malons saprata, ka spuldzi kāds sašāvis tīši. Tā sieviete. Viņa bija atradusi veidu, kā iekļūt iekšā.
Melnajā tumsā Malons satvēra Stefāniju un norāva sev blakus uz grīdas. Viņš cerēja, ka šāviens pārsteidzis arī vīriešus, kuri atradās augšā.
Viņš izvilka pistoli.
Vēl divi šāvieni no lejas, un tie tur, augšā, laidās bēgt. Uz koka platformas dunēja steidzīgi soļi. Malonu vairāk uztrauca vīrietis, kurš atradās netālu no galda, bet no tās puses vairs nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Arī Kleridons nebija manāms.
Skriešana mitējās.
Lai kas jūs esat, atskanēja vīrieša balss, vai vajadzēja iejaukties?
Es varētu jautāt to pašu, sieviete vienaldzīgā tonī noteica.
Šī nav jūsu darīšana.
Nepiekrītu.
Jūs Kopenhāgenā uzbrukāt diviem maniem brāļiem.
Teiksim tā es apturēju jūsu uzbrukumu.
Par to jūs saņemsiet sodu.
Mēģiniet dabūt mani rokā!
Apturiet viņu! vīrietis iesaucās.
Augšā pazibēja melni stāvi. Malonam acis jau bija apradušas ar tumsu, un platformas tālākajā galā viņš varēja saskatīt kāpnes.
Viņš iedeva Stefanijai pistoli.
Paliec šeit!
Kur tu iesi?
Atlīdzināt par pakalpojumu.
Malons pietupās un rāpus līda uz priekšu starp plauktiem. Tikko viens no vīriešiem nolēca no pēdējā pakāpiena, Malons saķēra un nogāza viņu zemē. Vīrietis bija aptuveni tādā pašā augumā kā "Sarkanā jaka", bet šoreiz Malons bija gatavs rīkoties. Iegrūdis celi vīrietim pakrūtē, Malons ar dūri spēcīgi iesita viņam pa skaustu.
Vīrietis saļima un nekustējās.
Malons vērīgi lūkojās tumsā. Vairākas ejas tālāk viņš izdzirdēja skrejošu soļu troksni.
Nē. Lūdzu, laidiet mani!
Kleridons.
De Rokfors devās tieši uz durvīm, kas veda ārā no arhīviem. Viņš nokāpa lejā no platformas un saprata, ka sieviete gribēs steigšus atkāpties, taču viņas iespējas bija ierobežotas. Zālei bija tikai vienas durvis. Vēl varēja tikt ārā caur pārziņa kabinetu. Taču vīrs, ko de Rokfors tur bija norīkojis, nupat pa radio paziņoja, ka tur neviena nav.
Tagad viņš zināja, ka tā ir sieviete, kas traucējusi viņam Kopenhāgenā un droši vien ari iepriekšējā naktī Rennes-leChāteau. Šī apjauta lika de Rokforam sasparoties. Vajadzēja noskaidrot, kas viņa ir.
Arhīva durvis atvērās un atkal aizvērās. Gaismas staru kūlī, kas ielauzās telpā no gaiteņa, de Rokfors pamanīja kādu augumu nekustīgi guļam starp plauktiem. Viņš metās turp un atrada kādu no saviem padotajiem bez samaņas skausta ādā bija iedūrusies maza bulta. Tas bija brālis, kurš arhīva pirmajā stāvā bija paņēmis no viņiem dienasgrāmatu, grāmatu un litogrāfiju.
Un tās bija nozudušas.
Nolādēts!
Dariet, kā es liku! de Rokfors uzsauca atlikušajiem vīriem.
Tad viņš brāzās uz durvīm.
/
Malons dzirdēja vīrieša rīkojumu un nolēma atgriezties pie Stefānijas. Viņš nezināja, ko tie vīri nodomājuši darīt, bet nojauta, ka tas attiecas uz viņiem un nevar būt nekas labs.
Tāpat pustupus viņš devās atpakaļ pie galda.
Stefānija, Malons izdvesa.
Šeit, Koton.
Malons klusi pielīda viņai tuvāk. Tagad varēja dzirdēt tikai lietus šalkas.
Jābūt kādam citam ceļam, kā tikt no šejienes ārā, viņa tumsā čukstēja.
Malons paņēma no Stefānijas pistoli.
Kāds izgāja pa durv,īm. Varbūt tā sieviete. Es redzēju tikai ēnu. Pārējie noteikti mēģinājuši dabūt rokā Kleridonu un aizgājuši pa citu izeju.
Durvis atvērās atkal.
Tagad tas ir viņš, Malons teica.
Viņi piecēlās un metās cauri arhīva telpai uz durvīm. Tur Malons brītiņu pakavējās, bet, neko nemanīdams un nedzirdēdams, gāja ārā.
*
De Rokfors pamanīja sievieti skrienam pa garo galeriju. Viņa pacirtās atpakaļ un, nepalēninot soli, izšāva.
Viņš pieplaka pie grīdas, un sieviete nozuda aiz stūra.
Piecēlies de Rokfors skrēja atkal. Pirms sieviete izšāva, viņš bija pamanījis, ka viņai ir abas grāmatas.
Sievieti vajadzēja apturēt.
Malons pamanīja, ka piecdesmit pēdu attālumā ap stūri nogriežas melnās biksēs un melnā svīterī tērpies vīrietis ar pistoli rokā.
Tas kļūst interesanti, viņš teica.
Abi sāka skriet.
*
De Rokfors turpināja vajāt sievieti. Viņa noteikti centās izkļūt no pils un, šķiet, labi zināja telpu izvietojumu. Ik reizi viņa izvēlējās pareizo pagriezienu. Sieviete izveicīgi bija dabūjusi to, pēc kā ieradusies, tāpēc jāpieņem, ka izkļūšanu viņa rūpīgi pārdomājusi.
Pa vēl kādu portālu viņš nokļuva zālē ar krustveidā velvētiem griestiem. Sieviete jau bija zāles tālākajā galā un nogriezās ap stūri. De Rokfors skrēja turp un ieraudzīja platas akmens kāpnes, kas veda lejup. Lielās goda kāpnes. Kādreiz tās klāja Persijā austi kāpņu paklāji, uz sienām bija freskas, un kāpnes, ko sadalīja kaltas dzelzs vārti, veda uz majestātiskajām pāvesta ceremonijām. Tagad kāpņu laukumiņi un sienas bija kaili. Apakšā, trīsdesmit jardus zemāk, valdīja pilnīga tumsa. De Rokfors zināja, ka tur ir durvis, pa kurām var nokļūt pagalmā. Viņš dzirdēja sievietes soļus, bet nevarēja saskatīt viņas stāvu.
Tāpēc viņš gluži vienkārši šāva.
Desmit reizes pēc kārtas.
Malons dzirdēja skaņu, kas atgādināja āmura sitienus. Klusināti šāvieni cits pēc cita.
Desmit pēdu attālumā no viņa atradās durvis, un tagad Malons tuvojās tām lēnākā gaitā.
Piķa melnajā tumsā kāpņu lejasgalā iečīkstējās eņģes. De Rokfors saprata, ka sieviete ver vaļā durvis. Lietus šalkoņa un vēja auri kļuva skaļāki. Acīmredzot viņš, šaujot uz labu laimi, nebija trāpījis. Viņa gāja projām no pils. Tad de Rokfors aiz muguras saklausīja soļus un ierunājās mikrofonā, kas bija piestiprināts pie krekla.
Vai jums ir tas, ko man vajag?
Jā, ir, atskanēja atbilde.