Esmu konklāvā galerijā. Misters Malons un misis Nela ir aiz manis. Tieciet galā ar viņiem!
De Rokfors metās lejā pa kāpnēm.
Malons redzēja, ka vīrietis melnajā svīterī izskrien ārā no plašās zāles viņiem priekšā. Malons, turēdams rokā pistoli, skrēja viņam nopakaļ, bet Stefānija sekoja.
No citiem telpas portāliem parādījās trīs bruņoti vīri un aizšķērsoja viņiem ceļu.
Malons un Stefānija apstājās.
Lūdzu, nometiet pistoli! teica viens no vīriem. Malons nekā nevarēja novākt visus uzreiz, jo tie paspētu nošaut vai nu viņu, vai Stefāniju, vai abus. Tāpēc viņš izlaida pistoli no rokas, un tā blarkšķēdama nokrita uz grīdas. Trīs vīrieši nāca tuvāk.
Ko lai mēs tagad darām? Stefānija jautāja.
Varbūt vari kaut ko ieteikt.
Jūs nevarat neko, ieteicās kāds cits. Malons un Stefānija stāvēja.
Pagrieziet muguru! atskanēja pavēle.
Malons skatījās uz Stefāniju. Viņam šad tad bija gadījies nokļūt šādās saspringtās situācijās. Pat ja izdotos notriekt vienu vai divus, tomēr vīri bija trīs un visi bruņoti.
Dobjš būkšķis, Stefānija iekliedzās un sabruka uz grīdas. Malons nepaspēja mesties viņai klāt. Viņš sajuta sitienu pa galvu, un pasaule izgaisa.
*
De Rokfors sekoja sievietei, kas, pārjoņojusi pāri tukšajam pils laukumam, turpināja skriet pa Aviņonas ielām, kurās neredzēja nevienu cilvēku. Siltais lietus gāza kā ar straumēm. Debesis piepeši pavērās tās pāršķēla milzīga zibens šautra, uz mirkli pārraujot tumsas plīvuru. Tūlīt pat nodārdēja pērkons.
Ēkas palika aiz muguras, un viņi tuvojās upei.
De Rokfors zināja, ka pāri upei stiepjas St. Benezet tilts. Viņš ieraudzīja, ka sieviete dodas tieši uz ieeju tiltā. Ko viņa dara? Kāpēc viņa skrien turp? Lai nu kā, de Rokforam bija jāseko. Viņas rokās bija tas, pēc kā viņš bija ieradies, un viņš negrasījās braukt no Aviņonas projām bez grāmatas un Nela dienasgrāmatas, lai gan ar bažām nodomāja, ko tām būs nodarījis lietus. De Rokforam mati bija slapji un pilēja, apģērbs izmircis līdz ādai.
Desmit metrus viņam priekšā nozibsnīja uguns no ieroča stobra sieviete šāva pa durvīm, kas veda uz tiltu.
Viņa nozuda ēkā.
De Rokfors pieskrēja pie durvīm un uzmanīgi palūkojās iekšā. Labajā pusē atradās biļešu kase. Kreisajā pusē daži suvenīru kioski. Uz tiltu veda trīs turniketi. Tilts, kuram trūka dažu laidumu, sen jau kalpoja vienīgi kā tūristu apskates objekts.
Nu sieviete atradās divdesmit metrus viņam priekšā, viņa skrēja pa tiltu uz upes vidu.
Tad viņa nozuda.
De Rokfors metās uz priekšu un, pārlēcis pāri turniketiem, sekoja.
Otrā pilona galā atradās gotiska kapela. Viņš zināja, ka tā ir Saint-Nicholas kapela. Kādreiz tur glabājās svētā Benezē mirstīgās atliekas, jo tieši šo svēto uzskatīja par tilta aizbildni. Taču revolūcijas laikā tās gāja zudībā, un palika vienīgi kapela, kuras augšdaļa bija būvēta gotiskajā, bet apakšdaļa romāņu stilā. Tieši tur bija nozudusi sieviete devusies lejup pa akmens kāpnēm.
Atkal noplaiksnīja zibens.
De Rokfors izslaucīja no acīm lietusūdeni un apstājās uz augšējā kāpņu laukumiņa.
Tad viņš sievieti ieraudzīja.
Nevis lejā, bet atkal uz tilta, un viņa brāzās uz ceturtā laiduma galu tas nozīmēja, ka viņa nokļūs līdz Ronas vidusdaļai, bet tālāk netiks, jo tilta laidumi upes pretējā pusē bija sagruvuši pirms trīssimt gadiem. Acīmredzot viņa bija izmantojusi kāpnes, lai nozustu viņa skatienam un varbūtējam šāvienam.
De Rokfors ap kapelu metās viņai pakaļ.
Viņš negribēja šaut. Sieviete viņam bija vajadzīga dzīva. Vēl jo svarīgāk, ka viņam vajadzēja to, kas bija pie viņas. Tāpēc viņš raidīja šāvienu pa kreisi no sievietes viņai pie kājām.
Viņa apstājās un pagriezās pret de Rokforu.
Viņš nolaida pistoles stobru uz leju un skrēja turp.
Sieviete stāvēja pie ceturtā laiduma gala, aiz viņas bija tikai tumsa un ūdens. Gaisu satricināja pērkona grāviens. Mežonīgi brāzmoja vējš. Lietus pātagoja de Rokfora seju.
Kas jūs esat? viņš jautāja.
Sieviete bija ģērbusies melnā, pieguļošā kombinezonā. Viņas augums bija slaids un muskuļains, galvu sedza kapuce, bija redzama tikai sejas tumšā āda. Kreisajā rokā viņai bija pistole, bet labajā plastmasas maisiņš. Viņa izstiepa roku un pārlika, maisiņu pār tilta margām.
Nepārsteidzieties! viņa teica.
Es varu jūs gluži vienkārši nošaut.
Jūs to nedarīsiet divu iemeslu dēļ.
Es klausos.
Pirmkārt, maisiņš iekritīs upē, un tas, ko jūs patiešām gribat dabūt, būs zudis. Otrkārt, es esmu kristiete. Jūs nenogalināt kristiešus.
Kā jūs zināt, ko es daru un ko ne?
Jūs esat Tempļa ordeņa bruņinieks, tāpat kā tie pārējie. Jūs esat zvērējis nedarīt ļaunu kristiešiem.
Man nebija ne jausmas, ka jūs esat kristiete.
Tad paliksim pie pirmā iemesla. Ja nošausiet mani, grāmatas aizpeldēs pa Ronu. Tās aiznesīs straume.
Acīmredzot mēs tiecamies iegūt vienu un to pašu.
Jūs esat apķērīgs.
Sieviete turēja maisiņu virs ūdens, bet de Rokfors prātoja, kur vislabāk tēmēt, tomēr viņai bija taisnība maisiņš nozustu daudz ātrāk, nekā viņš paspētu pārvarēt desmit pēdu attālumu, kas abus šķīra.
Šķiet, ka rezultāts neizšķirts, viņš teica.
Es tā neteiktu.
Sieviete palaida maisiņu vaļā, un tas nozuda melnajā tumsā. Izmantodama pārsteigumu, viņa pacēla ieroci un šāva, bet de Rokfors parāvās pa kreisi un nokrita uz slapjā akmens. Notrausis lietus lāses no sejas, viņš ieraudzīja, ka sieviete pārlec pāri margām. Pielēcis kājās, viņš skrēja turp, domādams ieraudzīt apakšā Ronu, taču tur aptuveni astoņas pēdas zemāk bija akmens platforma, daļa no pilona, kas balstīja tilta ārējo arku. Viņš redzēja, ka sieviete paķer maisiņu un nozūd zem tilta.
De Rokfors vilcinājās tikai īsu brīdi, tad lēca un noturējās kājās, bet no trieciena iesāpējās potītes.
Ierēcās motors, un de Rokfors redzēja, ka no tilta apakšas tālākajā galā izšaujas motorlaiva un aizjoņo projām uz ziemeļu pusi. Viņš pacēla pistoli, grasīdamies šaut, bet ieraudzīja, ka laivā nozibsni uguns no ieroča stobra sieviete šāva.
De Rokfors pieplaka pie slapjā akmens.
Motorlaiva nozuda skatienam.
Kas tā draņķe bija? Viņa zināja, ka viņš pieder pie Tempļa ordeņa, lai gan nezināja viņa amatu. Turklāt viņa noteikti saprata, cik nozīmīga ir grāmata un dienasgrāmata. Vēl svarīgāk bija tas, ka sieviete acīmredzot zināja visas viņa gaitas.
Viņš piecēlās un, slēpjoties no lietus, pagāja zem tilta, kur sieviete bija piesējusi motorlaivu. Viņa bija izplānojusi gudru bēgšanas paņēmienu. De Rokfors jau gribēja kāpt augšā pa dzelzs kāpnēm, kas bija piestiprinātas tilta ārpusē, kad tumsā kaut ko pamanīja.
Viņš pieliecās.
Zem pārejas uz slapjā akmens gulēja grāmata.
De Rokfors to pacēla un centās saskatīt burtus. Beidzot viņam izdevās dažus vārdus izlasīt.
Larsa Nela dienasgrāmata.
Steigā bēgot, sieviete to bija pazaudējusi.
Viņš smaidīja.
Tagad viņam piederēja daļa no mīklas risinājuma ne jau viss, bet varbūt diezgan, un viņam bija skaidrs, kā uzzināt atlikušo.
TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA
Malons atvēra acis, pataustīja sāpošo sprandu un nosprieda, ka lauzts nekas nav. Viņš ar roku masēja saspringtos muskuļus un centās atgūties no nesamaņas. Malons paskatījās pulkstenī. Divdesmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Viņš bijis bez samaņas gandrīz stundu.