Dažas pēdas tālāk gulēja Stefānija. Malons pielīda viņai klāt, pieturēja viņas galvu un viegli papurināja aiz pleciem. Stefānija samirkšķināja acis un centās koncentrēt skatienu.
Sāp, viņa čukstēja.
Saprotu. Malons aplūkoja plašo zāli. Bija dzirdams, ka lietus nedaudz pierimis. Mums jātiek no šejienes ārā.
Un ko dara mūsu draugi?
Ja viņi gribētu mūs nogalināt, tad būtu jau to izdarījuši. Manuprāt, mēs viņiem vairs neesam vajadzīgi. Viņiem ir grāmata, Larsa dienasgrāmata un Kleridons. Kam gan vairs mēs? Malons pamanīja, ka turpat blakus uz grīdas ir pistole. Redzi, viņiem ne prātā nenāk, ka mēs varētu būt bīstami.
Stefānija paberzēja galvu.
Tā bija aplama iecere, Koton. Kad saņēmu dienasgrāmatu, man nevajadzēja neko uzsākt. Ja es nebūtu zvanījusi Ernstam Skovilam, varbūt viņš vēl būtu dzīvs. Un es nebūtu iesaistījusi nepatikšanās tevi.
Es taču pats uzstāju. Malons lēni piecēlās kājās. Mums jātiek projām. Necik ilgi, un šurp nāks apkopējas. Es negribētu atbildēt uz policijas jautājumiem.
Viņš palīdzēja Stefanijai piecelties.
Paldies, Koton! Par visu. Pateicos par visu, ko esi darījis manā labā.
Tu runā tā, it kā viss jau būtu beidzies.
Man vismaz ir beidzies. Lai ko meklēja Larss un Marks, tagad atradīs kāds cits. Es braucu mājās.
Un kā būs ar Kleridonu?
Ko mēs varam darīt? Mums nav ne jausmas, kas viņu aizveda un kur viņš tagad varētu būt. Un ko mēs teiksim policijai? Ka Tempļa ordeņa bruņinieki nolaupījuši kādu psihiatriskās slimnīcas iemītnieku? Domā reāli! Diemžēl viņam jātiek galā pašam.
Mēs zinām tās sievietes vārdu, Malons sacīja. Kleridons teica, ka viņu sauc Kasiopeja Vita. Viņš pastāstīja, kur viņa atrodama. Živorā. Mēs varētu viņu sameklēt.
Un tad? Vai pateiksimies, ka viņa izglāba mums ādu? Es domāju, ka viņa rīkojas pati uz savu roku un ir vairāk nekā spējīga tikt galā pati. Kā tu jau teici, mēs vairs nevienam neko nenozīmējam.
Viņai bija taisnība.
Mums jādodas uz mājām, Koton. Te nekas nav darāms ne man, ne tev.
Atkal taisnība.
Viņi atrada pils izeju un atgriezās pie nomātās mašīnas. Pēc tam kad viņi, izbraucot no Rennas, bija tikuši vaļā no sekotājiem, Malons zināja, ka uz Aviņonu viņiem neviens nav sekojis, tāpēc pieņēma, ka tie vīri vai nu gaidījuši viņus šeit, kas gan nebija ticami, vai arī izmantojuši kādu elektronisku novērošanas ierīci. Tas nozīmēja, ka pakaļdzīšanās un šaudīšanās, iekams viņam izdevās iesēdināt Renault dubļos, bijusi tikai izrāde viņa modrības iemidzināšanai.
Tā bija izdevusies.
Taču tagad viņi vairs netika uzskatīti par spēlētājiem šajā spēlē, lai kāda tā būtu, tāpēc Malons nosprieda, ka viņi dosies atpakaļ uz Rennes-le-Chateau un pavadīs nakti tur.
Viņi brauca gandrīz divas stundas un nonāca pie ciemata galvenajiem vārtiem īsu brīdi pirms diviem naktī. Kad viņi, novietojuši mašīnu stāvvietā, lēni gāja pa pilsētiņas ielām, pūta spirdzinošs vējš un pie debesīm mirdzēja Piena Ceļa zvaigznes. Visi logi bija tumši. Ietves pēc pērkona lietus arvien vēl bija slapjas.
Malons jutās noguris.
Atpūtīsimies un brauksim projām ap pusdienlaiku. Tu noteikti vari paspēt uz kādu reisu no Parīzes uz Atlantu.
Stefānija atslēdza durvis. Malons iededza gaismu darbistabā un uzreiz pamanīja uz krēsla nomesto mugursomu, kas nepiederēja ne viņam, ne Stefanijai.
Viņš sniedzās pēc pistoles, kas bija makstī pie jostas.
Guļamistabā kaut kas pavīdēja, un kāds vīrietis, iestājies durvīs, tēmēja uz viņu.
Malons pacēla pistoli.
Kas jūs tāds esat?
Vīrietis bija jauns, varbūt nedaudz pāri trīsdesmit gadiem, ar tādiem pašiem īsi apgrieztiem matiem un spēcīgu augumu kā tiem vīriem, kurus Malons pēdējās dienās tik bieži bija sastapis. Seja bija izskatīga, bet tās izteiksme skarba, melnās acis zalgoja, gatavojoties cīņai, un ieroci viņš turēja stingri un droši. Tomēr Malons nojauta, ka vīrietis vilcinās, kā nezinādams, vai viņa priekšā ir draugs vai ienaidnieks.
Es jautāju, kas jūs esat.
Nolaid ieroci, Žofrē! no guļamistabas atskanēja kāda balss.
Vai esat pārliecināts, ka tā vajag?
Lūdzu!
Vīrietis nolaida pistoli. To pašu darīja Malons.
No tumsas parādījās vēl kāds gara auguma un muskuļains vīrietis ar īsi apgrieztiem kastaņbrūniem matiem. Arī viņam rokā bija pistole, un, ieraudzījis viegli šķelto zodu, acis un melnīgsnējo ādu, Malons vienā mirklī pazina cilvēku, kura fotogrāfija arvien vēl stāvēja tepat uz galda.
Viņš dzirdēja, ka Stefanijai aizraujas elpa.
Augstais Dievs debesīs, viņa čukstēja.
Arī Malons jutās satriekts līdz sirds dziļumiem.
Viņa priekšā stāvēja Marks Nels.
Stefānija drebēja ar visu augumu. Sirds smagi dauzījās. Viņa ar grūtībām atguva elpu.
Istabas pretējā pusē stāvēja viņas vienīgais bērns.
Viņa gribēja skriet Markam klāt, teikt, kā nožēlo visas domstarpības, kā priecājas, viņu redzot. Taču kājas neklausīja.
Māt, Marks sacīja. Tavs dēls augšāmcēlies no kapa.
Viņa saklausīja, cik salti skan Marka balss, un uzreiz saprata, ka viņš joprojām nav piedevis.
Kur tu biji?
Tas ir garš stāsts.
Viņa sejā nebija ne vēsts no līdzjūtības. Stefānija gaidīja, ka Marks kaut ko paskaidros, bet viņš klusēja.
Malons piegāja Stefanijai klāt, uzlika viņai roku uz pleca un pārtrauca neveiklo klusumu.
Varbūt apsēdies.
Stefanijai šķita, ka viņa nonākusi kādā citā realitātē, domas juceklīgi joņoja, un viņai bija grūti apvaldīt uztraukumu. Ak, sasodīts viņa taču vada vienu no visaugstāk specializētajām ASV valdības nodaļām! Ar krīzes situācijām viņai vajadzēja tikt galā diendienā. Jā gan, tās nebija personiskas krīzes kā šobrīd, taču, ja Marks gribēja, lai viņu atkalredzēšanās ir tik vēsa, lai notiek. Viņa neļaus domāt, ka emocijas valda pār viņu.
Tāpēc viņa apsēdās un teica:
Labi, Mark. Izstāsti šo garo stāstu!
Marks Nels atvēra acis. Viņš vairs neatradās Francijas Pirenejos astoņi tūkstoši pēdu augstumā ar dzelkšņu zābakiem kājās un mugursomu plecos, vairs negāja pa tikko samanāmu taku, meklējot Beranžē Sonjēra dārgumu slēptuvi. Viņš atradās telpā ar akmens sienām un nomelnējušām griestu sijām. Vīrietis, kas stāvēja pie viņa guļvietas, bija garš un kalsns, ar baltiem, pūkām līdzīgiem matiem un sudrabaini sirmu, plānu bārdu. Vīrieša acis bija vijolīšu zilā krāsā Marks vel nekad nebija redzējis tādas acis.
Uzmanīgi, vīrietis teica. Tu arvien vēl esi vārgs.
Kur es esmu?
Vietā, kas bijusi drošs patvērums gadsimtiem ilgi.
Kā sauc šo vietu?
Abatija des Fontaines.
Tas ir jūdzēm tālu no turienes, kur es biju.
Tev sekoja divi no maniem vīriem un izglāba tevi, kad sniegs grasījās tevi ieraut bezdibeni. Man stāstīja, ka tā bijusi joti liela lavīna.
Marks aizvien vēl atcerējās, kā nodrebējis kalns, kad virsotne sāka jukt un brukt, it kā sagrūstot milzu katedrālei. No kalna tieši viņam virs galvas bija atdalījusies visa kore, un sniega masas gāzās lejup kā asinis no vaļējas brūces. Viņš joprojām sajuta saltumu kaulos. Tad atcerējās, kā kūleņojis lejup. Taču… vai viņš bija pareizi saklausījis, ko saka šis vīrietis?
Man sekoja?
Es viņiem liku to darīt. Tāpat kā agrāk dažreiz darīja tavs tēvs.
Jūs pazināt manu tēvu?
Viņa teorijas allaž ir mani interesējušas. Tāpēc man bija svarīgi uzzināt visu gan par viņu, gan par viņa darbu.