Man vajadzīga tā grāmata, par kuru runājām. Šovakar. Jūs teicāt, ka šeit to varēšot nopirkt bez grūtībām, Stefānija sacīja tāda cilvēka tonī, kas radis pavēlēt.
Hansens klusi iesmējās.
Amerikāņi. Visi jūs esat vienādi. Pasaule riņķo ap jums.
Mans vīrs teica, ka jūs esat cilvēks, kas spēj atrast pat neiespējamo. Grāmata, ko man vajag, ir jau atrasta. Es gribu tikai to nopirkt.
Es to pārdošu par pašu augstāko piesolīto cenu.
Malons saviebās. Stefanijai nebija pazīstama bīstamā teritorija, kurā viņa bija iekļuvusi. Kārtojot šādus darījumus, nekad nedrīkstēja atklāt, cik ļoti pircējam manta vajadzīga.
Tā ir gandrīz nepazīstama grāmata, kas nevienu neinteresē, viņa sacīja.
Tomēr jūs tā interesē acīm redzami, tātad atradīsies arī citi gribētāji.
Runāsim skaidri mēs solām visvairāk.
Kāpēc tā grāmata ir tik svarīga? Es par to līdz šim neko neesmu dzirdējis. Tās autors ir nezināms.
Vai jūs apšaubāt mana vīra motīvus?
Ko tad tas nozīmē?
Tas uz jums neattiecas. Nodrošiniet grāmatu mums, un es samaksāšu cenu, par kuru vienojāmies.
Kāpēc jūs grāmatu nepērkat pati?
Neesmu nodomājusi paskaidrot.
Jūsu vīrs bija daudz atsaucīgāks.
Viņš ir miris.
Lai gan tas tika pateikts bez īpašām emocijām, uz brīdi iestājās klusums.
Vai uz Roskildi mēs brauksim kopā? Hansens jautāja, acīmredzot sapratis, ka no Stefānijas neko neuzzinās.
Es tikšos ar jums tur.
Gaidīšu ar nepacietību.
Stefānija ātri devās ārā no kabineta, un Malons, ierāvies dziļāk savā slēptuvē, novērsās, kad viņa gāja garām. Viņš dzirdēja, ka aizcērtas Hansena kabineta durvis, un izmantoja izdevību doties atpakaļ uz veikala izeju.
Stefānija izgāja no pustumšā veikala un nogriezās pa kreisi. Malons nogaidīja, tad zagās uz priekšu un vēroja, kā viņa kādreizējā priekšniece apsteidz pircējus un dodas atpakaļ uz Apaļo torni.
Malons nedaudz atpalika un sekoja viņai.
Stefānija ne reizi neatskatījās. Šķita, viņai ne prātā nenāca, ka viņas gaitas varētu kādu interesēt. Tomēr viņai vajadzētu iedomāties šādu iespēju, sevišķi pēc notikuma ar "Sarkano jaku". Malons brīnījās, kāpēc Stefāniju nepavada apsargs. Tiesa gan, viņa nebija slepenā aģente, taču nebija ari vieglprātīga auša.
Nonākusi līdz Apaļajam tornim, Stefānija nenogriežas pa labi, lai dotos ūz Hojbro Plads, kur atradās Malona grāmatveikals, bet turpināja iet taisni. Nogājusi vēl trīs kvartālus, viņa nozuda Hotel d'Angleterre.
Malons vēroja viņu ieejam.
Viņš jutās aizvainots, ka Stefānija nodomājusi Dānijā pirkt kādu grāmatu un nav lūgusi viņa padomu. Acīmredzot Stefānija negribēja iesaistīt viņu. Īstenībā šķita, ka pēc notikuma Apaļajā tornī viņa negribēs ar Malonu pat runāt.
Viņš palūkojās pulkstenī. Nedaudz pāri pusčetriem. Izsole sākās sešos vakarā, un līdz Roskildei bija pusstundas brauciens. Malons nebija domājis braukt turp. Katalogā, kas tika atsūtīts jau pirms vairākām nedēļām, nekā interesanta nebija. Taču tagad tas vairs nebija svarīgi. Pat ņemot vērā Stefānijas raksturu, viņa izturējās savādi. Un pazīstamā iekšējā balss, kas Malonu bija sargājusi visus divpadsmit gadus, kad viņš strādāja par valdības slepeno aģentu, teica, ka Stefanijai viņš būs vajadzīgs.
TREŠĀ NODAĻA
ABATIJA DES FONTAINES
FRANCIJAS PIRENEJI
PIECI PĒCPUSDIENĀ
Senešals nometās ceļos pie gultas, lai mierinātu savu mirstošo mestru. Nedēļām ilgi viņš bija lūdzies, lai šis bridis nepienāktu. Taču nu vecais virs, kas viedi bija vadījis ordeni divdesmit astoņus gadus, bija iegūlis slimības gultā, un bija skaidrs, ka drīz vien viņš gūs pelnīto mieru un debesīs pievienosies saviem priekštečiem. Diemžēl ārpasaulē jukas acīmredzot turpināsies, un senešalu tas biedēja.
Telpa bija plaša, senās koka un akmens sienas nebija skāris laikazobs, tikai priežkoka griestu sijas gadu gaitā bija nomelnējušas. Ārsienā bija tikai viens logs kā nopietna acs, un pa to skatienam atklājās skaists ūdenskritums uz skarba pelēka kalna fona. Telpas stūros biezēja krēsla.
Senešals satvēra vecā vīra roku. Tā bija auksta un mikla.
Vai jūs mani dzirdat, mestr? viņš jautāja franciski.
Nogurušie plakstiņi pavērās.
Es vēl neesmu aizgājis. Bet drīz iešu.
Senešals bija dzirdējis, ka arī citi pēdējā dzīves stundā izsakās līdzīgi, un gudroja, ka ķermenis varbūt gluži vienkārši pats sev izsūc spēkus, ka tam pietrūkst enerģijas likt plaušām elpot un sirdij pukstēt, līdz nāve svin uzvaru tur, kur reiz zēla dzīvība. Viņš satvēra roku ciešāk.
Man jūsu pietrūks.
Plānajās lūpās pavīdēja smaids.
• Tu esi man kalpojis labi. Es to zināju jau kopš sākuma. Tāpēc izvēlējos tevi.
Nākamībā būs daudz nesaskaņu un konfliktu.
Tu tiem esi gatavs. Es par to esmu rūpējies.
Viņš bija senešals, otrais pēc mestra. Viņš bija strauji virzījies uz augšu, dažiem šķita, ka pārāk strauji, un tikai mestra stingrā vadība bija apvaldījusi neapmierinātību. Taču nāve drīz vien paņems viņa aizstāvi, un viņš baidījās, ka var izcelties atklāts dumpis.
Nav garantiju, ka es varēšu jūs aizstāt.
Tu pārāk zemu vērtē sevi.
Es zinu, cik liels ir mūsu pretinieku spēks.
Abus apņēma klusums, un par savu klātbūtni skaļi vēstīja cīruļi un strazdi aiz loga. Vecais vīrs bija tērpies debeszilā mantijā, kas bija kā nosēta ar zeltītām zvaigznēm. Lai gan tuvā nāve bija padarījusi sejas vaibstus asākus, vecā vīra kalsnais augums joprojām šķita spēcīgs. Pelēkā bārda bija gara un savēlusies, rokas un kāju pēdas bija izkropļojis artrīts, taču acis mirdzēja. Senešals saprata, ka divdesmit astoņi gadi vadībā vecajam karotājam iemācījuši daudz. Varbūt pati svarīgākā bija mācība, kā, pat raugoties nāvei acis, saglabāt laipnību.
Vēža diagnozi ārsts bija apstiprinājis pirms vairākiem mēnešiem. Atbilstoši ordeņa noteikumiem slimībai ļāva norisināties savā gaitā, pieņemot Dieva gribas dabiskās sekas. Tūkstošiem brāļu gadu simteņos bija izcietuši to pašu, un nebija iedomājams, ka mestrs aptraipītu šo tradīciju.
Es vēlētos, kaut varētu reizē ar elpu ievilkt plaušās smalku ūdens migliņu, vecais vīrs čukstēja.
Senešals pameta skatienu uz loga pusi. Sešpadsmitajā gadsimtā darinātais logs bija vaļā, un telpā ieplūda maigs slapja akmens un zaļu lapu aromāts. Dunēja un šalca attālais ūdenskritums.
Jūsu istaba atrodas lieliskā vietā.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc gribēju kļūt par mestru.
Senešals smaidīja, saprazdams, ka vecais vīrs pajokojis. Viņš bija lasījis hronikas un zināja, ka viņa skolotājs tik augstā postenī ticis tāpēc, ka ģeniāli spējis izmantot ikvienu likteņa pavērsienu. Viņš savā laikā bija pratis saglabāt mieru, taču drīz vien viss varēja mainīties.
Es lūgšu par jūsu dvēseli, senešals teica.
Tam būs laiks vēlāk. Tagad tev jāsagatavojas.
Kam?
Konklāvam. Vāc sev balsis! Nedod laiku atjēgties ienaidniekiem! Atceries visu, ko esmu tev mācījis. Balss šķita aizsmakusi un nedroša, bet teikto vārdu pamatā jautās stingra pārliecība.