Marks centās piecelties sēdus, bet labajos sānos iesitās sāpes kā no elektrības trieciena. Viņš saviebās un saķēra ar rokām vidukli.
Tev ir lauztas ribas. Arī es jaunībā reiz biju lauzis ribu. Tas ir sāpīgi.
Marks atkal apgūlās.
Vai mani atnesa šurp?
Vecais vīrs pamāja.
Mani brāļi ir mācījušies tikt galā ar grūtām situācijām.
Marks ievēroja balto sutanu un virves sandales.
Vai šis ir klosteris?
šī ir vieta, kuru tu meklēji.
Viņš nesaprata, kā atbildēt.
Es esmu Kristus un Zālamana tempļa nabadzīgo bruņinieku ordeņa mestrs. Mēs esam templieši. Tavs tēvs mūs meklēja gadiem ilgi. Arī tu meklēji mūs. Tāpēc es nolēmu, ka pienācis istais laiks.
Kam?
Tas jāizlemj tev. Taču es ceru, ka tu izlemsi pievienoties mums.
Kāpēc lai es to darītu?
Man žēl to teikt, bet tava dzīve nonākusi pilnīgā strupceļā. Tēva tev pietrūkst tik ļoti, ka tas nav izsakāms vārdos, un viņš ir miris jau sešus gadus. Tu esi atsvešinājies no mātes, un tas ir daudz smagāk, nekā var iedomāties. Tev ir skolotāja profesija, bet tu darbā neesi apmierināts. Tu vairākas reizes esi mēģinājis turpināt tēva pētījumus, bet neko īpašu nespēji panākt. Tieši tāpēc tu biji Pirenejos tu centies noskaidrot, kāpēc abats Sonjērs tik daudz laika pavadījis šeit. Sonjērs šajā apvidū kaut ko meklēja. Tu droši vien Sonjēra papīros atradi nomas kvītis, kuras pierāda, ka viņš no vietējiem iedzīvotājiem nomājis karieti un zirgus. Apbrīnojami, ka vienkāršs priesteris varēja atļauties tādu greznību kā savu karieti un zirgus, vai ne?
Ko jūs zināt par manu tēvu un māti?
Daudz ko.
jūs domājat, es ticēšu, ka esat templiešu mestrs?
Saprotu, ka tādu apgalvojumu varbūt ir grūti pieņemt. Ari man tas nebija viegli, kad pirms gadu desmitiem mani pirmo reizi uzrunāja brāļi. Varbūt pagaidām ārstēsim tavas brūces. Nesteigsimies! , '
Es paliku gultā trīs nedēļas, stāstīja Marks. Pēc tam drīkstēju staigāt tikai pa dažām abatijas telpām, bet mes ar mestru daudz runājām. Beidzčt piekritu palikt un dot zvērestu.
Kāpēc tu tā darīji? jautāja Stefānija.
Padomā, māt! Ar tevi es nebiju runājis gadiem ilgi. Tētis bija miris. Mestrs teica taisnību. Es biju strupceļā. Tētis gribēja noskaidrot, kur atrodas templiešu bagātības, viņu arhīvi un viņi paši. Un viņi nu bija atraduši mani. Es gribēju palikt.
Lai kaut kā apvaldītu arvien augošo satraukumu, Stefānija pievērsās gados jaunākajam vīrietim, kas stāvēja aiz Marki. Viņš izskatījās spirgts.un možs, turklāt klausījās ar tādu interesi, it kā šo stāstu nekad nebūtu dzirdējis.
Vai jūsu vārds ir Žofrē? Stefānija jautāja, atcerēdamās, kā Marks viņu bija nosaucis.
Viņš pamāja.
Jūs nezinājāt, ka esmu Marka māte?
Es par citiem brāļiem zinu ļoti maz. Tā nosaka statūti. Neviens brālis nestāsta par sevi pārējiem. Mēs visi esam viena brālība. Salīdzinājumā ar to, kas esam tagad, nav svarīgi, ka? esam bijuši agrāk.
Izklausās ļoti bezpersoniski.
Es uzskatu, ka tas dod apskaidrību.
Žofrē tev nosūtīja sainīti, Marks teica. Tēta dienasgrāmatu. Vai tu saņēmi?
Tieši tāpēc esmu šeit.
Dienā, kad iekļuvu lavīnā, biju paņēmis to līdzi. Kopš tā laika, kad kļuvu par ordeņa brāli, dienasgrāmata glabājās pie mestra. Kad viņš nomira, es atklāju, ka tā ir projām.
Vai jūsu mestrs ir miris? Malons jautāja.
Mums ir jauns vadonis, Marks sacīja. Taču viņš ir īsts sātans.
Malons izstāstīja, kā izskatījies vīrietis, kas uzbruka viņam un Stefanijai Roskildes katedrālē.
Tas ir Reimons de Rokfors, Marks teica. Kā jūs viņu pazīstat?
Mēs esam seni draugi, atbildēja Malons un pastāstīja daļu no tiem notikumiem, kas nesen bija risinājušies Aviņonā.
De Rokfors saņēmis Kleridonu gūstā, Marks sacīja.
Dievs, palīdzi Ruā!
Viņš ārkārtīgi baidījās no templiešiem, ieteicās Malons.
No šā cilvēka ir pamats baidīties.
Tu vēl neesi pateicis, kāpēc šos piecus gadus paliki abatijā, ierunājās Stefānija.
Tur bija tas, ko biju meklējis. Mestrs kļuva man kā tēvs. Viņš bija laipns un līdzjūtīgs cilvēks.
Atšķirībā no manis, vai ne? Stefānija uztvēra neizteikto.
Tagad nav īstais laiks par to runāt.
Kad tad būs īstais laiks? Es tevi uzskatīju par mirušu, Mark. Taču tu biji paslēpies abatijā un brāļojies ar templiešiem…
Jūsu dēls bija mūsu ordeņa senešals, teica Žofrē.
Viņš un mestrs labi vadīja brāļus. Viņš bija ordenim par svētību.
Viņš bija otrais pēc mestra? Malons jautāja. Kā jūs tik strauji tikāt uz augšu?
Senešalu izvēlas mestrs. Tikai viņš nosaka, kurš brālis ir piemērots šim amatam, sacīja Žofrē. Un viņš izvēlējās labi.
Malons smaidīja.
Jums ir uzticams biedrs.
Žofrē zina ārkārtīgi daudz, tomēr neviens no viņa neuzzinās neko, iekams viņš būs gatavs mums to izpaust.
Vai jūs varētu paskaidrot? jautāja Malons.
Marks pastāstīja viņiem pēdējo četrdesmit astoņu stundu notikumus. Stefānija klausījās ar aizrautību, taču vienlaikus izjuta dusmas. Viņas dēls ar dziļu godbijību runāja par brālību. /
Templieši, Marks teica, no deviņu, nevienam nezināmu bruņinieku grupiņas, kas it kā aizsargājusi svētceļniekus, izauguši par milzīgu organizāciju, ko ,veido desmitiem tūkstoši brāļu deviņos tūkstošos apgabalu. Viņus centušies iebiedēt karaļi, karalienes un pāvesti. Taču nevienam nav izdevies viņus pārspēt līdz pat tūkstoš trīs simti septītajam gadam, līdz Filipam Ceturtajam. Vai zināt, kāpēc tas nevienam neizdevās?
Šķiet, viņi bija bezbailīgi un prasmīgi karotāji, Malons teica.
Marks noliedzoši papurināja galvu.
Viņu spēks nebija karamākslas prasme, bet zināšanas. Viņiem piederēja informācija, kas nebija zināma nevienam citam.
Malons nopūtās.
Mark, mēs nepazīstam viens otru, bet tagad ir dziļa nakts, esmu gluži miegains, un man ļoti sāp sprands. Vai mēs varētu izlaist tās mīklainās runas un noskaidrot būtisko?
Templiešiem piederēja arī kāds lietisks pierādījums Kristus nāvei pie krusta. *
Istabā iestājās klusums. Visi pārdomāja dzirdēto.
Kāds pierādījums? jautāja Malons.
Es nezinu. Zinu, ka to sauc par Lielo mantojumu. Pierādījifmu atrada Svētajā zemē. Tas atradās zem Jeruzālemes tempļa un tika tur paslēpts laikā līdz septiņdesmitajam gadam pēc Kristus tajā gadā templi iznīcināja. Templieši to atveda uz Franciju un paslēpa vietā, kas zināma vienīgi ordeņa vadītājiem. Kad tūkstoš trīs simti četrpadsmitajā gadā uz sārta sadedzināja Žaku de Molē, kas bija ordeņa mestrs tīrīšanas laikā, viņš šo noslēpumu paņēma līdzi nāvē. Filips Ceturtais centās to uzzināt, bet neveiksmīgi. Tētis ticēja, ka Rennes-le-Chāteau abatiem Bigū un Sonjēram izdevies uzzināt, kur paslēpts pierādījums. Viņš bija pārliecināts, ka Sonjērs atradis templiešu dārgumu slēptuvi.
Tāpat domāja arī mestrs, teica Žofrē.
Vai saprotat, kā es to domāju? Marks pameta skatienu uz draugu. Ja pasaka maģiskos vārdus, var iegūt informāciju.
Mestrs skaidri lika saprast, ka Bigū un Sonjēram bijusi taisnība, sacīja Žofrē.
Par ko? jautāja Marks.
Viņš neteica. Vienīgi sacīja, ka viņiem bijusi taisnība.
Marks palūkojās uz Malonu un Stefāniju.
Mister Malon, arī man mīklu ir diezgan.
Sauciet mani par Kotonu!