Interesants vārds. Kā jūs tikāt pie tā?
Tas ir garš stāsts. Kādreiz jums izstāstīšu.
Mark, sacīja Stefānija, nevar būt, ka tu tici konkrētam pierādījumam par Kristu pie krusta. Tavam tēvam tas nekad nav nācis prātā.
. Kā tu zini? Jautājumā izskanēja rūgtums.
Es zinu, kā viņš…
Tu neko nezini, māt! Tur jau tas suns aprakts. Tu nekad neesi pazinusi nevienu tēta domu. Tu uzskatīji, ka visi viņa meklējumi ir fantāzija, ka viņš izšķiež savas spējas veltīgi. Tu nekad neesi viņu mīlējusi tā, lai ļautu viņam būt tādam, kāds viņš bija. Tu domāji, ka viņš tiecas pēc slavas un bagātības. Nē. Viņš tiecās pēc patiesības. Kristus bija miris. Kristus augšāmcēlās no kapa. Kristus atnāks atkal. Tas viņam bija svarīgi.
Stefānija saņēmās, lai neatbildētu uz pārmetumiem.
Tētis bija nopietns zinātnieks. Viņa darbs bija nozīmīgs, tikai viņš nekad atklāti nerunāja par to, ko patiesībā meklē. Kad septiņdesmitajos gados viņš atklāja Rennes-le-Chāteau un izstāstīja pasaulei par Sonjēru, tas bija tikai veids, kā nopelnīt naudu. Nebija svarīgi, vai notikumi bija vai nebija risinājušies tieši tā, jo stāsts iznāca labs. Miljoniem cilvēku sagādāja prieku lasīt par to par spīti izpušķojumiem. Tu biji viena no retajiem, kas grāmatu nelasīja.
Mēs ar tavu tēvu centāmies atrisināt uzskatu atšķirības.
Kā? Tu viņam teici, ka viņš laiž postā savu dzīvi, ka dara pāri ģimenei, vai ne? Tu teici, ka viņš ir neveiksminieks, vai ne?
Jā, sasodīts, man nebija taisnība! Stefānija gandrīz kliedza. Vai gribi, lai saku to vēlreiz? Man nebija taisnība. Izmisīgā apņēmībā viņa piecēlās no krēsla un ļāva sev vaļu:
Es kļūdījos. Vai to tu gribi dzirdēt? Es jau piecus gadus domāju, ka tu esi miris. Tagad tu esi šeit un gribi vien to, lai atzīstu, ka man nav bijusi taisnība. Skaisti. Ja es to varētu pateikt tavam tēvam, es tā darītu. Ja vajadzētu izlūgties no viņa piedošanu, arī to es darītu. Taču nu ēs to nevaru. Satraukumā vārdi plūda kā neapturama straume, un Stefānija gribēja pateikt visu, kamēr vēl nav izsīkusi drosme.
Atbraucu šurp palūkoties, ko vēl varu darīt. Lai mēģinātu izpētīt to, ko Larss un tu uzskatījāt par svarīgu. Tikai tādēļ es braucu. Es domāju, ka beidzot daru kaut ko pareizi. Izbeidz mest man sejā tās svētulīgās blēņas! Ari tu esi pieļāvis kļūdas. Atšķirība ir tā, ka es piecu pēdējo gadu laikā esmu kaut ko sapratusi.
Stefānija atslīga krēslā, juzdamās kaut vai nedaudz labāk. Tomēr viņa saprata, ka bezdibenis, kas viņu šķir no dēla, kļuvis vēl dziļāks, un nodrebēja.
Drīz būs rīts, Malons ieteicās. Mēs varētu pagulēt un pabeigt sarunu pēc dažām stundām.
TRĪSDESMIT ASTOTA NODAĻA
SVĒTDIENA. DIVDESMIT PIEKTAIS JŪNIJS
ABATIJA DkS FONTA INES
PIECI LJN DIVDESMIT PIECAS MINŪTES NO RlTA
De Rokfors aizcirta durvis. Tērauda mēlīte atsitās pret metālu tik spēcīgi, ka telpā atskanēja it kā šāviena atbalss, un durvis bija slēgtas.
Vai viss sagatavots? viņš jautāja vienam no palīgiem.
Tā, kā jūs teicāt.
Labi. Laiks parādīt savu varu. Viņš devās uz priekšu pa gaiteni, kas atradās pazemē, trīs stāvus dziļāk par pirmo stāvu, tajā abatijas daļā, kur pirms tūkstoš gadiem apmetās pirmie mūki. Nebeidzamo pārbūvju dēļ šīs telpas bija pārvērtušās par aizmirstu kambaru labirintu. Tagad pastāvīgā aukstuma dēļ šīs telpas izmantoja lielākoties kā noliktavas.
De Rokfors abatijā bija atgriezies pirms trim stundām. Viņam bija izdevies iegūt Larsa Nela dienasgrāmatu un sagūstīt Kleridonu. De Rokforu nomāca doma, ka viņš zaudējis grāmatu no izsoles Pierres Gravees du Languedoc. Varēja vienīgi cerēt, ka ar dienasgrāmatu un Kleridonu pietiks, lai aizpildītu robus viņa zināšanās.
Un raizes viņam darīja tumšādainā sieviete.
De Rokfors bija dzīvojis tikai vīriešu pasaulē. Ar sievietēm viņam nebija gandrīz nekādas pieredzes. Viņš zināja, ka sievietes ir citas sugas radījumi, bet tā sieviete, kuru viņš bija vajājis uz St. Bezēnet tilta, šķita tikpat kā no citas pasaules. Viņa ne brīdi nebija izrādījusi bailes un bija tikusi galā ar situāciju tik veikli un viltīgi kā lauvene. Aizvilinājusi viņu uz tiltu, skaidri zinot, kā izbēgs. Viņa vienīgi bija kļūdījusies, pazaudējot dienasgrāmatu. Vajadzēja noskaidrot, kas viņa ir.
Taču pašreiz kaut kas cits bija svarīgāks.
De Rokfors iegāja kambarī, kura griestus balstīja priežkoka sijas. Tās bija atlikušas vēl no Napoleona laikiem. Telpas vidū atradās garš galds, uz tā gulēja Ruā Kleridons. Viņa rokas un kājas bija piesietas pie tērauda smailēm.
Monsieur Kleridon, man nav daudz laika, bet jāuzzina no jums ļoti daudz. Ja būsiet pretimnākošs, viss būs daudz vienkāršāk.
Ko jūs gribat no manis? Balsī bija dzirdams izmisums.
Tikai patiesību.
Es zinu ļoti maz.
Nesāksim nu ar meliem.
Es nezinu neko.
De Rokfors paraustīja plecus.
Dzirdēju, ko jūs teicāt arhīvā. Jums ir zināms ārkārtīgi daudz.
Viss, ko sacīju Aviņonā, man tikai tur ienāca prātā.
De Rokfors pamāja brālim, kas stāvēja kambara pretējā pusē. Tas panāca tuvāk un uzlika uz galda vaļēju skārda kārbu. Pastiepis pirkstus, viņš no tās izņēma lipīgu, baltu kunkuli.
De Rokfors novilka Kleridonam kurpes un zeķes.
Ko jūs darāt? Kas tas ir? Kleridons pacēla galvu.
Cepamie tauki.
Brālis ierīvēja ar tiem Kleridona kailās pēdas.
Ko jūs darāt?
-Jūs noteikti zināt mūsu vēsturi. Kad templiešus tūkstoš trīs simti septītajā gadā apcietināja, tika izmantoti dažādi līdzekļi, lai piespiestu viņus atzīties. Izrāva zobus un tukšajos dobumos lēja verdošu svinu. Zem nagiem dzina naglas. Dedzināšanu lietoja visādos radošos veidos, piemēram, ietaukoja pēdas, tad tās cepināja uz vaļējas liesmas. Āda lēni izcepās un atdalījās kā no cepeša. Daudzi brāļi neizturēja šādas ciešanas un nomira. Tie, kuri palika dzīvi, atzinās. Pat Žaks de Molē.
Brālis beidza ietaukot pēdas un izgāja no telpas. • Mūsu hronikās ir ieraksts par kādu templieti, kas pēc *pēdu cepināšanas un atzīšanās atnests uz inkvizīcijas kambari kopā ar maisu, kur iekšā bijuši viņa pārogļotie pēdu
kauli. Viņam tos jāvuši paturēt kā piemiņu par ciešanām. Vai inkvizitors nebija laipns?
De Rokfors piegāja pie ogju pannas, kas atradās vienā stūri. Viņš pirms stundas bija pavēlējis to sagatavot, un tagad ogles bija nokaitušas līdz baltkvēlei.
Šķiet, jus domājāt, ka uguns te ir tādēļ, lai sasildītu telpu. Te kalnos pazemē ir auksts. Tomēr šis kvēlošās ogles esmu paredzējis tieši jums.
De Rokfors piestūma ratiņus ar ogļu pannu kādu trīs pēdu attālumā no Kleridona kailajām kājām.
Man stāstīja, ka kvēlei jābūt pastāvīgai. Ne pārāk stiprai, citādi tauki ātri iztvaikotu. Tieši tāpat, kā cepot gaļu, lēna uguns ir vispiemērotākā.
Kleridonam iepletās acis.
Kad četrpadsmitajā gadsimtā spīdzināja manus brāļus, uzskatīja, ka nevainīgajiem Dievs dos spēku paciest sāpes, tāpēc atzīsies tikai tie, kuri ir vainīgi. Turklāt atzīšanās, kas iegūta spīdzinot, tika uzskatīta par neatsaucamu. Varu piebilst man tas šķiet ļoti atbilstīgi. Ja cilvēks bija atzinies, ar to viss beidzās.
De Rokfors piebīdīja ogļu pannu tuvāk, līdz tā atradās divdesmit collu attālumā no pēdām.
Kleridons iekliedzās.
Tik drīz, monsieur? Vēl jau nekas nav noticis. Vai jūs esat tik gļēvs?
Ko jūs gribat?
Ļoti daudz. Taču sākumā pastāstiet, ko nozīmē glezna "Dons Migels de Manjara, lasot Caridad likumus".