Tajā ir norāde, kas saistās ar abatu Bigū un Marī d'Hotpūlas de Blanšforas kapakmeni. Larss Nels atrada kriptogrammu. Viņš uzskatīja, ka atslēga tās atrisināšanai rodama gleznā, Kleridons ātri runāja.
To visu es dzirdēju arhīvā. Gribu zināt, ko jūs nepaspējāt pateikt.
Es neko vairāk nezinu. Lūdzu! Man deg pēdas.
Tieši tā tas ir domāts. De Rokfors no sutanas apakšas izņēma Larsa Nela dienasgrāmatu.
Tā ir pie jums? Kleridons izbrīnījies jautāja.
Kāpēc jūs tā brīnāties?
Dienasgrāmata bija viņa atraitnei.
Tagad tā ir manās rokās. Atpakaļceļā no Aviņonas de Rokfors lielāko daļu bija izlasījis. Viņš šķirstīja lapas, līdz atrada kriptogrammu un turēja tā, lai varētu redzēt Kleridons. Vai to atrada Larss Nels?
Oui. Oui.
Kas tajā teikts?
Es nezinu. Patiešām nezinu. Vai jūs varētu pavilkt tālāk uguni? Lūdzu! Man briesmīgi sāp.
De Rokfors nolēma, ka līdzjūtības izpausme varētu atraisīt gūstekņa mēli ātrāk. Viņš paripināja ratiņus tālāk.
Paldies! Paldies! Kleridons elpoja ātri un saraustīti.
Turpiniet runāt!
Larss Nels kriptogrammu atrada manuskriptā, ko sešdesmitajos gados uzrakstīja Noels Korbī.
To manuskriptu neviens nekad nav atradis. •
Larss atrada. Tas bija pie priestera, kuram Korbī to uzticēja pirms savas nāves tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotajā gadā.
De Rokfors zināja par Korbī no ierakstiem, ko bija atstājis kāds no viņa priekšgājējiem, arī tas maršals meklēja Lielo mantojumu.
Stāstiet vēl par kriptogrammu!
Atsauci uz gleznu minējis abats Bigū draudzes žurnālā neilgi pirms bēgšanas uz Spāniju, tāpēc Larss domāja, ka tajā rodama atslēga kriptogrammas atšifrēšanai. Taču viņš nomira, nepaspējis atšifrēt.
De Rokfors nebija dabūjis gleznas litogrāfiju. To kopā ar grāmatu no izsoles bija paņēmusi sieviete. Taču diezin vai tā bija vienīgā gleznas litogrāfija. Tagad, kad de Rokfors zināja, kas meklējams, droši vien varēs atrast vēl kādu.
Ko zināja dēls?; Marks Nels. Cik daudz bija zināms viņam?
Nekas īpašs. Viņš bija skolotājs Tulūzā. Meklējumi bija tikai viņa vaļasprieks nedēļas nogalēs. Taču viņš meklēja Sonjēra slēptuvi kalnos un tur gāja bojā lavīnā.
Viņš tur negāja bojā.
* Viņš ir miris, kā gan citādi. Pirms pieciem gadiem. , De Rokfors pagājās tuvāk Kleridojiam.
Marks Nels tos piecus gadus dzīvoja šeit abatijā. Viņu izglāba no lavīnas un atnesa šurp. Mūsu mestrs pieņēma viņu un padarīja par mūsu senešalu, turklāt gribēja, lai viņš kļūst par nākamo mestru. Viņam tas neizdevās pateicoties man. Vakar pēcpusdienā Marks Nels no šejienes aizbēga. Piecus pēdējos gadus viņš rūpīgi pētījis mūsu arhīvus, meklēdams norādes, kamēr jūs slēpāties trako mājā kā tarakāns, kas baidās no gaismas.
Tās ir blēņas.
Tā ir patiesība. Viņš bija šeit, bet jūs baidījāties un slēpāties.
Es baidījos no jums un jūsu brāļiem. No jums baidījās ari Larss.
Viņam bija iemesls baidīties. Viņš vairākas reizes man meloja, un es nicinu viltību. Viņam tika dota iespēja to nožēlot un laboties, bet viņš iestiga viļ) lielākos melos.
Jūs viņu pakārāt pie tā tilta, vai ne? Es jau pašā sākumā to zināju.
Viņš bija neticīgais, ateists. Jūs, šķiet, saprotat, ka es darīšu visu, kas nepieciešams, lai sasniegtu savu mērķi. Es valkāju baltu sutanu. Esmu šīs abatijas mestrs. Manas pavēles gaida gandrīz pieci simti brāļu. Mūsu statūtos skaidri pateikts mestra pavēle ir tikpat kā Kristus pavēle, jo tie bija Kristus vārdi, ko izteica Dāvids: Ob auditu auris obedivit mihi. "Viņš paklausīja, tiklīdz izdzirdēja mani runājam." Arī šiem vārdiem jāsēj bailes jūsu sirdī. De Rokfors pavēcināja dienasgrāmatu. Tagad sakiet, ko vēsta šī kriptogramma.
Larss domāja, ka tā atklāj, kur paslēpts Sonjēra atradums, lai kāds arī tas būtu.
De Rokfors pastiepa roku uz ogļu pannas pusi.
Zvēru, ka no jūsu kājām atliks tikai apdeguši stumbeņi, ja neatbildēsiet uz manu jautājumu.
Kleridons šausmās izbolīja acis.
Kas man jādara, lai pierādītu, ka runāju patiesību? Man ir zināmas tikai dažas detaļas. Larss bija noslēgts cilvēks. Viņš man daudz nestāstīja. Jums ir viņa dienasgrāmata.
Izmisīgais tonis ļāva noprast, ka vārdi ir patiesi.
Es joprojām klausos.
Zinu, ka Sonjērs kriptogrammu atrada Rennas baznīcā, kad rekonstruēja altāri. Viņš atrada ar! kapenes un atklāja, ka Marī d'Hotpūla de Blanšfora nav apglabāta kapsētā pie baznīcas, bet zem baznīcas grīdas.
De Rokfors to bija lasījis dienasgrāmatā, bet gribēja zināt kaut ko citu.
Kā Larss Nels to noskaidroja?
Informācija par kapenēm bija vecās grāmatās, ko viņš atrada Simona de Monfora lēņu muižā Monforlamorī. Tur sīki bija aprakstīta Rennas baznīca. Vēl viņš atrada atsauces Korbī manuskriptā.
De Rokforam riebās dzirdēt Simona de Monfora vārdu tas bija vēl kāds no trīspadsmitā gadsimta oportūnistiem, kas komandēja /albiģiešus krusta karā, kad Baznīcas vārdā tika nopostīta Langdoka. Ja nebijis viņa, templieši būtu ieguvuši patstāvību, kas noteikti novērstu viņu ordeņa sagrāvi. Viens no ordeņa sākotnes trūkumiem bija atkarība no laicīgās varas likumiem. De Rokfors nekad nebija īsti sapratis, kāpēc daži pirmie ordeņa mestri jutās spiesti tik cieši biedroties ar karaļiem.
Sonjērs uzzināja, ka Marī d'Hotpūlas de Blanšforas kapakmeni uzstādījis viņa priekšgājējs abats Bigū. Sonjērs domāja, ka uzraksts uz tā un atsauce par gleznu, ko abats Bigū atstājis draudzes žurnālā, droši vien slēpj kriptogrammas atslēgu.
Tas ir smieklīgi, ka viņi bijuši tik aizdomīgi.
Astoņpadsmitajā gadsimtā tas nemaz nebija smieklīgi, teica Kleridons. Toreiz vairums cilvēku bija analfabēti. Tāpēc noderīgi varēja būt pat visvienkāršākie kodi. Un tā ari bijis, jo noslēpums nav atklāts līdz pat šim laikam.
De Rokforam ienāca prātā frāze no ierakstiem arhīvos pēc tīrīšanas. Vienīgā norāde uz Lielā mantojuma atrašanās vietu. Kur vislabāk var paslēpt oli? Piepeši atbilde kļuva skaidra.
Starp oļiem, viņš nomurmināja.
Ko jūs teicāt?
De Rokfors atjēdzās.
yai atceraties, ko redzējāt gleznas litogrāfijā?
Kleridons sparīgi māja ar galvu.
@ui, monsieur. Katru detaļu. *
Tas muļķis varēja noderēt.
Un pie manis ir zīmējums, Kleridons sacīja.
Vai de Rokfors bija sadzirdējis pareizi?
Kapakmens zīmējums?
Piezīmes, ko es rakstīju arhīvā. Kad izdzisa gaisma, es paķēru papīru no galda.
De Rokfors jutās iepriecināts, to dzirdot.
Kur tas ir?
Manā kabatā.
Viņš nolēma slēgt darījumu.
Kā būtu ar sadarbību? Mums katram ir kaut kas zināms. Mēs varētu apvienot pūles.
Un kāds man no tā būtu labums?
Jūsu kājas paliktu neskartas.
Ļoti labi, monsieur. Man tas ir pa prātam.
De Rokfors iedomājās, ka nenāktu par ļaunu apsolīt vēl kaut ko.
Lielo mantojumu mēs meklējam citu iemeslu dēļ nekā jūs. Ja to atradīsim, esmu pārliecināts, ka noteikta naudas summa noderēs kā atlīdzinājums par nepatīkamajiem brīžiem, ko esat pieredzējis. Tad viņš pateica visu līdz galam: Turklāt es nelaidīšu jūs projām no šejienes. Ja jums izdosies bēgt, es jūs atradīšu.
Šķiet, man nav izvēles.
Jūs taču zināt, ka viņi pameta jūs.
Kleridons neteica neko.
Malons un Stefānija Nela. Viņi pat necentās jūs glābt, bet glāba paši savu ādu. Es dzirdēju,, ka arhīvā jūs lūdzāties, lai palīdz. Taču viņi nedarīja neko. De Rokfors ļāva, lai Kleridons brītiņu pārdomā dzirdēto, cerot, ka šis cilvēks ar vājo raksturu pakļausies. Monsieur Kleridon, kopā mums varētu paveikties. Man ir Larsa Nela dienasgrāmata, un es varu piekļūt arhīvam, kas jums pat sapņos nav rādījies. Jums ir informācija par kapakmeni, un jūs zināt to, ko nezinu es. Mēs abi vēlamies vienu un to pašu, tāpēc centīsimies to atrast.