Malona uzmanību piesaistīja dažas īpatnības. Melnais vergu zēns, kas turēja Pilāta mazgājamo bļodu. Pilāta apmetnis. Trompete, ko pūta brīdī, kad Kristus pakrita zem krusta. Augšup paceltie trīs sudraba diski. Skotu rūtainajā segā ietītais bērns iepretī Kristum. Romiešu kareivis, kas, metot monētu, maksā par Kristus apmetni, un uz sejām redzamie skaitļi trīs, četri un pieci.
Paskatieties uz četrpadsmito bareljefu! Marks teica, pamājot ar roku uz dienvidu sienas pusi.
Malons piecēlās un aizgāja lidz baznīcas priekšpusei. Pie altāra plīvoja sveču liesmiņas, un viņš tūlīt ieraudzīja bareljefu zem altāra. Kāda sieviete, laikam Marija Magdalēna, raudot tupēja uz ceļiem grotā pie krusta. Pie tā pamatnes bija nolikts galvaskauss, un Malons uzreiz iedomājās galvaskausu litogrāfijā, ko bija redzējis nakti Aviņonā.
Viņš pagriezās un pētīja krusta ceļa pēdējo, četrpadsmito atveidojumu, kur varēja redzēt, kā divi vīri nes Kristus miesas, bet trīs sievietes raud. Aiz viņiem slējās klinšaina nogāze ar pilnu mēnesi naksnīgajās debesīs virs tās.
Jēzu nes uz kapu, Malons čukstus teica Markam, kas bija nostājies tieši aiz viņa.
Atbilstoši romiešu likumiem krustā sistu cilvēku nebija ļauts apbedīt. Ar nāvi pie krusta sodīja tikai tos, kurus vainoja noziegumos pret impēriju, un krustā sistajiem vajadzēja lēni nomirt turpat vairāku dienu laikā un tā, lai visi to redz, bet līķi atstāja maitasputniem. Tomēr Pilāts it kā to atdevis Jāzepam no Arimatijas, lai varētu apbedīt. Vai esat kādreiz domājis, kāpēc tā?
Neesmu vis.
Ir cilvēki, kas to pārdomājuši. Atcerieties, Kristu sita krustā sabata priekšvakarā. Saskaņā ar likumu viņu nedrīkstēja apglabāt pēc saules rietā. Marks norādīja uz četrpadsmito bareljefu. Tomēr Sonjērs licis te novietot kokgriezumu, kur skaidri redzams, ka līķi nes pēc saules rieta.
Malons vēl nesaprata.
Un ja nu Kristu nes nevis uz kapu, bet pēc tumsas iestāšanās ārā no tā?
Malons neko neteica.
Vai jūs kaut ko zināt par gnostiķu evaņģēlija tekstiem? Marks jautāja.
Malons zināja. Tie bija atrasti tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektajā gadā pie Nīlas augšteces. Septiņi beduīnu laukstrādnieki, rokot zemi, uzgāja cilvēka skeletu un aizzīmogotu urnu. Domājot, ka tajā ir zelts, viņi to sašķaidīja un atrada trīspadsmit senus rokrakstus ādas iesējumā. Ne nu gluži grāmatu, bet tās priekšteci. Rūpīgi uzrakstītie teksti uz papīra ar apdriskātām malām bija seno koptu valodā. Tos, jādomā, bija rakstījuši mūki, kuri ceturtajā gadsimtā dzīvoja netālajā Pahomas klosterī. Tur bija četrdesmit seši seni kristiešu manuskripti, datēti ar otro gadsimtu, bet iesieti tie bija ceturtajā gadsimtā. Vēlāk dažus nozaudēja, izmantoja iekuram vai izmeta, bet atlikušos tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā iegādājās vietējais muzejs.
Malons pastāstīja Markam, ko zināja.
Vēsture sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc mūki apraka rokrakstus, Marks teica. Ceturtajā gadsimtā Aleksandrijas bīskaps Atanazijs uzrakstīja vēstuli, kas tika izsūtīta visām baznīcām Ēģiptē. Viņš izdeva dekrētu, kas noteica, ka par Svētajiem rakstiem uzskatāmi tikai divdesmit septiņi teksti, kas iekļauti nesen formulētajā Jaunajā Derībā. Visi pārējie ķecerīgie teksti iznīcināmi. Neviens no četrdesmit sešiem manuskriptiem urnā neatbilda bīskapa prasībai. Tāpēc Pahomas klostera mūki nolēma tos trīspadsmit tekstus paslēpt, nevis sadedzināt, varbūt gaidot, ka baznīcas vadība mainīsies. Protams, nekādas pārmaiņas nenotika. Romas katolicisms uzplauka. Taču, paldies Dievam, teksti saglabājās. Tie ir gnostiķu evaņģēliji, ko pazīstam mūsdienās. Vienā, Pētera evaņģēlijā, rakstīts: "Un, kamēr viņi stāstīja, ko redzējuši, viņi ieraudzīja trīs vīrus nākam no kapa, un divi no tiem balstīja trešo."
Malons cieši skatījās uz četrpadsmito bareljefu. Divi balstīja trešo.
Gnostiķu evaņģēliji bija neparasti teksti, Marks teica. Daudzi zinātnieki tagad apgalvo, ka Toma evaņģēlijs, kas pieder pie tiem, varbūt visprecīzāk atstāsta Kristus sacītos vārdus. Agrīnie kristieši ļoti baidījās no gnostiķiem. Nosaukums ņemts no grieķu gnosis, kas nozīmē zināšanas. Gnostiķi gluži vienkārši bija cilvēki, kuriem piederēja plašākas zināšanas, bet kristietības katoliskā versija beigu beigās iznīdēja gnostiķu idejas un mācību.
Un templieši to saglabāja?
Marks pamāja.
Abatijas bibliotēkā atrodas gnostiķu un vēl daži citi evaņģēliji, kurus mūsdienu teologi nekad nav redzējuši. Templiešu attieksme pret Svētajiem rakstierh nebija aizspriedūmaina. No tā saucamajiem ķecerīgajiem darbiem var daudz mācīties.
Kā Sonjērs kaut ko zināja par tiem evaņģēlijiem? Tie tika atklāti vairākus gadu desmitus pēc viņa nāves.
Varbūt viņam bija pieejami pat labāki informācijas avoti. Es jums parādīšu vēl kaut ko.
Malons sekoja Markam atpakaļ uz baznīcas ieeju, un viņi izgāja uz lieveņa. Virs durvīm akmenī bija iekalts četrstūris, kurā ar krāsu ierakstīts teksts.
Izlasiet to! sacīja Marks.
Malons pūlējās saskatīt burtus. Uzraksts bija latīņu valodā, un daudzi burti bija pa pusei izdzisuši.
REGNUM MUNDI ET OMNEM ORNATUM SCOECULI CONTEMPS1, PROPTER ANOREM DOMININ MEI JEŠU CHRISTI: QUEN VIDI, QUEM AMAVI, IN QUEM CREMINI, QUEM DILEXl
Tulkojumā tas nozīmē: "Es nicinu šīs pasaules valstību un visu laicīgo greznību, jo mīlu savu Kungu Jēzu Kristu, kuru redzēju, kuru mīlēju, kuram ticēju un kuru pielūdzu." Interesants formulējums, bet tur ir dažas aizdomīgas kļūdas. Marks pamāja. Vārdos scoeculi, anorem, quen un cremim ir pareizrakstības kļūdas. Sonjērs par akmens kalšanu un teksta uzkrāsošanu samaksājis simt astoņdesmit frankus, tiem laikiem ievērojamu summu. Mēs to zinām, jo kvītis ir saglabājušās. Viņš pārvarēja daudz grūtību, lai izveidotu ieeju šādā izskatā, tomēr pieļāva, ka tekstā paliek kļūdas. Tās būtu bijis viegli izlabot, jo burti ir tikai uzvilkti ar krāsu.
Varbūt viņš kļūdas nepamanīja?
Sonjērs? Viņš bijā ārkārtīgi vērīgs cilvēks. Viņa uzmanībai nekas nepaslīdēja garām.
Kad baznīcā sāka plūst iekšā jauns tūristu vilnis, Marks veda Malonu ārā. Viņi nostājās pie dārza apmales.
Uzraksts virs durvīm nav ņemts no Bībeles. Tas atrodams dziedājumā, ko sacerējis kāds Zans Tolers četrpadsmitā gadsimta sākumā. Dziedājumi bija lūgšanas vai dzeja, ko dziedāja Svēto rakstu lasījumu starplaikos, un Tolers Sonjēra dzīves laikā bija labi pazīstams. Tātad iespējams, ka Sonjēram gluži vienkārši patika šī frāze. Tomēr tas ir ļoti neparasti.
Malons piekrita.
% *
Kļūdas vārdu rakstībā varētu savā ziņā izskaidrot, kāpēc Sonjērs izmantojis šo frāzi. Tur rakstīts quem cremini, ar to domājot "kuram ticēju", tikai pareizi būtu credidi, tomēr Sonjērs atstājis nepareizo vārdu. Vai tas varētu nozīmēt, ka Sonjērs neticēja Viņam? Un pats interesantākais. Quem vidi. "Kuru redzēju."
Malons uzreiz saprata nozīmi.
Lai ko viņš atrada, tas viņu noveda pie Kristus. Kuru viņš redzēja.
Tā domāja tētis, un es esmu vienisprātis. Sonjērs, šķiet, nav spējis pretoties tieksmei nosūtīt vēstījumus. Viņš gribēja, lai pasaule zina, ko zināja viņš, taču gandrīz vai jādomā viņš zinājis, ka viņa laikā to neviens nesapratīs. Un viņam bija taisnība. Nesaprata neviens. Vēl četrdesmit gadus pēc viņa nāves neviens to pat nepamanīja. Marks lūkojās uz seno baznīcu. Tur ir milzum daudz ačgārnību. Kokgriezumi, kas attēlo krusta ceļu, pie sienām novietoti pretējā kārtībā nekā visās citās baznīcās pasaulē. Sātans pie durvīm ir Dieva pretstats. Tad Marks norādīja uz vestgotu pīlāru, kas atradās dažu pēdu attālumā. Tas uzsliets ar augšgalu uz leju. Paraugieties uz krustu un gravējumiem priekšpusē!