Viņš lika aizsūtīt jums dienasgrāmatu, cerot, ka jūs atbrauksiet. Viņš aizsūtīja arī vēstuli Ernstam Skovilam, kur bija iekšā lapas no dienasgrāmatas. Viņš cerēja, ka tā varēs jūs savest kopā. Mestrs zināja, ka Skovils agrāk nav licies par jums ne zinis to viņš uzzināja no' jūsu vīra. Taču mestrs noskaidroja, ka jūs esat ļoti enerģiska un gudra. Tāpēc viņš gribēja, lai jūs abi kopā ar senešalu un mani atrodat Lielo mantojumu.
Stefānija atcerējās šo nosaukumu un tā skaidrojumu.
Vai jūsu ordenis tiešām tic, ka ar Kristu' saistās tādi notikumi, par kuriem mēs neko nezinām?
Es pagaidām neesmu sasniedzis tādu līmeni zināšanās, lai atbildētu uz jūsu jautājumu. Man vēl jākalpo daudzi gadi, iekams varēšu zināt visu, kas zināms ordenim. Taču tik daudz esmu sapratis, ka nāve ir pabeigtība. Svētās zemes kaujas laukos krita daudzi tūkstoši brāļu. Neviens vairs nav cēlies un turpinājis šīs zemes gaitas. •
To, ko jūs nupat teicāt, katoļu baznīca uzskatītu par ķecerību.
Baznīca ir organizācija, ko radījuši cilvēki un vada cilvēki. Arī visu pārējo, kas saistas ar baznīcu, radījuši cilvēki.
Stefānija nolēma izaicināt likteni.
Kas man jādara, Žofrē?
Palīdziet savam dēlam! -Kā?
Viņam jāpabeidz tas, ko iesāka viņa tēvs. Nedrīkst pieļaut, ka Lielo mantojumu atrod Reimons de Rokfors. Šajā ziņā mestram bija ļoti stingra nostāja. Tāpēc viņš visu paredzēja uz priekšu. Tāpēc mācīja mani.
Marks mani nicina.
Viņš jūs mīl.
Kā jūs to zināt?
To man pateica mans mestrs.
Viņš to nevarēja zināt.
Mestrs zināja visu. Žofrē iebāza roku kabatā un izvilka aizzīmogotu aploksni. Viņš teica, lai piemērotā brīdī atdodu to jums. Pasniedzis saburzīto aploksni Stefanijai, viņš piecēlās. Senešals un misters Malons aizgāja uz baznīcu. Es atstāšu jūs vienu.
Stefānija jutās pateicīga par jaunā cilvēka smalkjūtību. Grūti bija pateikt, kādas jūtas var izraisīt rakstītais, tāpēc viņa nogaidīja, līdz Žofrē bija iegājis darbistabā, tad atvēra aploksni.
Misis Nela, mēs neesam pazīstami, tomēr es par Jums zinu daudz, jo Larss man stāstīja par savām dvēseles bēdām, jūsu dēls bija citāds. Viņš savas ciešanas paturēja sevī un tikpat kā nerunāja par tām. Dažreiz man izdevās kaut ko uzzināt, bet viņš savas jūtas neatklāja tā, kā darīja viņa tēvs. Varbūt šo noslēgtību viņš mantojis no Jums? Es to nesaku tikai runāšanas dēļ. Šobrīd risinās nopietni notikumi. Reimons de Rokfors ir bīstams cilvēks. Viņu dzen darboties aklība, kas gadsimtu gaitā skārusi daudzus mūsu ordeņa brāļus. Aizspried umainība neļauj viņam saskatīt patiesību. Jūsu dels cīnījās ar viņu par tiesībām vadīt ordeni un zaudēja. Markam diemžēl nepiemīt apņēmība, kas nepieciešama, lai pabeigtu iesākto ciņu. Uzsākt to Šķiet viegli, turpināt vēl vieglāk, bet izrādījies, ka izcīnīt līdz galam ir grūti. Cīņu ar Jums. Cīņu ar de Rokforu.
Ciņu ar savu sirdsapziņu. Visas šīs cīņas prasa no viņa spēku. Es domāju, ja jūs abi apvienotu spēkus, tam būtu izšķiroša nozīme. Man šķiet, ka es jūs saprotu, jūsu vīrs ir miris, un ļoti daudz kas palicis neatrisināts. Varbūt šie meklējumi beigu beigās sniegs atbildi uz visiem jūsu jautājumiem. Vēlos jums dot kādu padomu. Uzticieties savam dēlam, aizmirstiet pagātni, domājiet tikai par nākotni! Tas var izšķiroši iespaidot miera nodrošināšanu. Mans ordenis visā kristīgajā pasaulē ir unikāls. Mūsu uzskati ir citādi, tie atšķiras no vispārpieņemtajiem baznīcas uzskatiem to zināšanu dēj, kuras ieguva un nodeva tālāk paši pirmie brāļi. Vai tāpēc mēs esam mazāk pārliecināti kristieši? Varbūt vairāk? Manuprāt, tas nav mērāms ar šādu mērauklu. Kad tiks atrasts Lielais mantojums, tas atbildēs uz daudziem jautājumiem, taču baidos, ka radīsies vēl daudz vairāk jautājumu, jūsu un Jūsu dēla ziņā būs izlemt, kā labāk rīkoties, kad pienāks izšķirošais brīdis, un ceru, ka tas pienāks, jo ticu jums abiem. Augšāmcelšanās ir notikusi. Ir dota otra iespēja. Mirušais ir augšāmcēlies un atkal dzīvo starp jums. Protiet izmantot šo brīnumu, tomēr brīdinu atbrīvojiet prātu no ierastajiem aizspriedumiem. Atveriet prātu un sirdi plašākiem uzskatiem un spriediet, balstoties uz drošākām metodēm jo tikai tad gūsiet panākumus. Lai Dievs Jūs svētī!
Pār vaigu noritēja asara. Stefānija jutās savādi raudot. Raudas viņa atcerējās tikai no bērnības. Viņa bija augsti izglītota, viņai bija pieredze, ko devuši gadu desmiti, strādājot augstākajos izlūkošanas dienesta līmeņos. Savā profesijā viņa bija radusi diendienā risināt grūtas situācijas un daudzkārt pieņēmusi lēmumus, no kuriem atkarīga dzīvība vai nāve. Taču šeit no šīs pieredzes nederēja nekas. Stefānija bija pametusi pasauli, kurā pastāv labais un ļaunais, pareizais un nepareizais, melnais un baltais, un nonākusi sfērā, kur viņas visdziļākās domas ne vien ir zināmas, bet arī tiek saprastas. Šis mestrs, cilvēks, ar kuru viņa nekad pat vārdu nebija pārmijuši, šķita pilnīgi saprotam viņas sāpes.
Un viņam bija taisnība.
Marka atgriešanās bija augšāmcelšanās. Neiedomājams brīnums, kas sniedza bezgalīgas iespējas.
Vai tie vārdi jūs apbēdināja?
Stefānija pacēla skatienu. Durvīs stāvēja Žofrē. Viņa noslaucīja asaras.
Vienā ziņā jā. Taču citā ziņā sagādāja prieku.
Mestrs pazina gan prieku, gan sāpes. Mūža pēdējās dienās viņam bija jācieš lielas sāpes.
Kā viņš nomira?
Pirms divām diennaktīm viņu pieveica vēzis.
Vai jums viņa pietrūkst?
Es uzaugu bez ģimenes siltuma. Dzīvot man mācīja mūki un mūķenes. Viņi pret mani izturējās labi, bet neviens nekad mani nebija mīlējis. Tik grūti ir augt bez vecāku mīlestības.
Dzirdot šo atzīšanos, Stefanijai iesmeldzās sirds.
Mestrs pret mani bija ļoti labs, varbūt pat mīlēja mani, taču pats svarīgākais bija tas, ka viņš man bezgalīgi uzticējās.
Tad attaisnojiet viņa uzticību.
Es to darīšu.
Vai es to varu paturēt? Stefānija pavēcināja vēstuli.
Žofrē pamāja.
Es to tikai nogādāju.
Viņa saņēmās.
Kāpēc Marks un Kotons gāja uz baznīcu?
Man šķiet, senešals gribēja aprunāties ar misteru Malonu.
Stefānija piecēlās.
Varbūt arī mums vajadzētu…
Pie ārduvīm kāds klauvēja. Stefānija paskatījās uz neaizslēgtajām durvīm un saspringa. Kotons un Marks būtu uzreiz nākuši iekšā. Viņa redzēja, ka arī Žofrē kļūst modrs, un viņam rokā parādījās pistole. Stefānija piegāja pie durvīm un palūkojās caur stiklu.
Pretī lūkojās pazīstama seja.
Ruā Kleridons.
ČETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA
De Rokfors bija zili melns aiz dusmām. Pirms četrām stundām viņam paziņoja, ka tajā vakarā, kad nomira mestrs, arhīva drošības sistēma reģistrējusi apmeklējumu vienpadsmitos un piecdesmit vienā minūtē. Senešals arhīvā bija palicis divdesmit' minūtes un iznācis no tā, paņemdams līdzi divas grāmatas. Katrai grāmatai bija piestiprinātas elektroniskās identifikācijas uzlīmes, un izrādījās, ka viņš paņēmis trīspadsmitā gadsimta kodeksu, kas de Rokforam bija pazīstams, un maršala ziņojumu, kas rakstīts deviņpadsmitā gadsimta beigās. Arī to de Rokfors bija lasījis.
Pirms vairākām stundām, pratinot Ruā Kleridonu, de . Rokfors nebija teicis, ka redzējis Larsa Nela dienasgrāmatā iekļauto kriptogrammu. Taču kriptogramma bija arī deviņpadsmitā gadsimta maršala ziņojumā kopā ar norādi, kur tā atrasta abata Želī baznīcā Kustozā netālu no Rennes-leChāteau. De Rokfors atcerējās, ka maršals runājis ar Želī neilgu laiku pirms tam, kad abatu noslepkavoja, un uzzinājis, ka kriptogrammu savā baznīcā atradis arī Sonjērs. Salīdzinot izrādījies, ka abas kriptogrammas ir pilnīgi vienādas. Želī acīmredzot atrisinājis mīklu un maršalam darījis zināmu risinājumu, bet tas netika pierakstīts un pēc Želī nāves nekur nebija atrodams. Gan vietējai policijai, gan maršalam bija aizdomas, ka slepkava kaut ko meklējis Želī portfelī. Noteikti šo risinājumu. Taču vai slepkava bijis Sonjērs? Grūti teikt. Noziegums tā arī netika atklāts. Tomēr, ņemot vērā to, ko zināja de Rokfors, Rennas priesteri būtu vajadzējis iekļaut aizdomās turamo sarakstā.