Tagad maršala ziņojums bija prom. Varbūt tā nebija tik liela nelaime, ja jau de Rokfors bija dabūjis Larsa Nela dienasgrāmatu ar Sonjēra kriptogrammas zīmējumu. Tikai vai
kriptogramma patiešām bija tāda pati kā Želi atrastā? To noskaidrot nebija iespējams, bet maršala ziņojums no arhīviem bija paņemts ar noteiktu iemeslu.
Pirms piecām minūtēm, kad de Rokfors, izmantojot pie aplodas piestiprināto mikrofonu, bija klausījies Stefānijas Nelas un brāļa Žofrē sarunā, viņš uzzināja, ka Marks Nels un Kotons Malons devušies uz baznīcu. Izlasījusi, ko rakstījis iepriekšējais mestrs, Nela pat raudāja. Cik aizkustinoši! Mestrs acīmredzot bija visu paredzējis, un pasākums strauji kļuva nevadāms. De Rokfors domāja, ka jāpievelk groži un jāpiebremzē notikumu attīstība. Kamēr Ruā Kleridons nodarbosies ar tiem, kuri šobrīd atradās Larsa Nela mājā, de Rokfors gribēja tikt galā ar abiem pārējiem.
Pie Malona nomātās mašīnas piestiprinātais retranslators liecināja, ka Malons un Stefānija Nela rīta gaismiņā no Aviņonas atgriezušies Rennā. Marks Nels turp noteikti devies tieši no abatijas.
Pēc vakarnakts notikumiem uz tilta ar to sievieti de Rokfors bija domājis, ka Malons un Stefānija Nela vairs nav svarīgi, tāpēc saviem vīriem bija pavēlējis tos tikai uzraudzīt. Nogalinot amerikāņu bijušo slepenā dienesta aģentu un šā dienesta pašreizējo vadītāju, viņš saceltu kājās visus Amerikas izlūkošanas spēkus. De Rokfors bija braucis uz Aviņonu, lai atklātu pils arhīvu noslēpumus un sagūstītu Kleridonu, nevis pievērstu sev lieku uzmanību. Iecerēto viņš bija paveicis, turklāt ieguvis Larsa Nela dienasgrāmatu. Galu galā vienai naktij tas bija labs panākums. Viņš pat bija gribējis likt mieru Markam Nelam un Žofrē, jo, atrazdamies ārpus abatijas sienām, viņi bija mazāk bīstami. Tomēr, uzzinot par abām nozudušajām grāmatām, de Rokfors mainīja plānus.
Mēs esam uz vietas, ausī ierunājās kāda balss.
Palieciet klusu, iekams es teikšu, viņš iečukstēja mikrofonā.
De Rokfors bija paņēmis līdzi sešus brāļus, un viņi bija izvietojušies pa visu ciematu, iejūkot ļaužu drūzmā. Svētdiena bija gaiša un saulaina, pūta diezgan stiprs vējš. Odas ielejā arvien bija silts un rāms laiks, bet tuvējās kalnu virsotnēs pastāvīgi plosījās vēji.
Pa galveno ielu de Rokfors devās uz Marijas Magdalēnas baznīcu, nemaz nepūlēdamies slēpties.
De Rokfors gribēja, lai Marks Nels zina, ka viņš ir šeit.
kZj
rj^.
Marks stāvēja pie tēva kapa. Piemineklis gan pie šā, gan pie citiem kapiem bija aprūpēts, jo tagad kapsēta, likās, bija neatņemama sastāvdaļa pilsētas augošajā tūrisma industrijā.
Pirmos sešus gadus pēc tēva nāves Marks pats bija kopis kapu, apmeklēdams to katru nedēļas nogali. Viņš rūpējās ari par māju. Rennas iedzīvotāji tēvu cienīja, jo viņš bija laipns pret visiem un cienīja Sonjēra piemiņu. Varbūt arī šā iemesla dēļ tēvs savās grāmatās bija iekļāvis tik daudz izdomājumu par Rennu. Noslēpumi ienesa naudu visam apvidum, un rakstniekus, kuri šo noslēpumainību kritizēja, neviens negribēja lasīt. Tā kā patiesību neviens skaidri nezināja, fantāzijai tika ļauta brīva vaļa. Turklāt uzskatīja, ka tieši tēvs pievērsis pasaules uzmanību Rennai, lai gan Marks zināja, ka tēva interesi par šo vietu ierosinājusi kāda mazpazīstama franču rakstnieka Žerāra de Seda grāmata Le Tresor Mauiiit, kas izdota sešdesmito gadu beigās. Marks allaž bija domājis, ka grāmatas nosaukums "Nolādētā bagātība" ir ļoti atbilstīga, īpaši nozīmīgi tas šķita pēc tam', kad tēvs pēkšņi gāja bojā. Tēva sarakstīto grāmatu Marks bija izlasījis pusaudža vecumā, taču to, kas patiesībā likts uz spēles, tēvs viņam pateica tikai pēc vairākiem gadiem, kad viņš pēc universitātes beigšanas specializējās viduslaiku vēsturē un reliģijas filozofijā.
Kristīgās ticības' pamatā ir fizisko ķermeņu augšāmcelšanās. Tā nozīmē Vecās Derības apsolījuma piepildīšanos. Ja kristieši nekad nepieredzēs augšāmcelšanos, tad viņu ticībai nav jēgas. Ja nebūs augšāmcelšanās, tad evaņģēliji melo, tad kristīgā ticība domāta tikai šīszemes dzīvei, jo pēc tam vairs nekā nav. Tieši augšāmcelšanās dara vērtīgu visu, ko darījis Kristus. Citās reliģijās cilvēki lūdz par paradīzi un dzīvi pēc nāves. Taču vienīgi kristietība sniedz Dievu, kas kļuvis par cilvēku, miris savu sekotāju dēļ, tad cēlies no kapa, lai valdītu mūžīgi. Padomā par to! tēvs teica. Kristiešiem
var būt atšķirīgi uzskati daudzos jautājumos. Taču par augšāmcelšanos viņi visi ir vienisprātis. Tā ir viņu universālā konstante. Jēzus viens pats cēlās no mirušajiem visu dēļ. Viņš viens uzveica nāvi visu pārējo dēļ. Kristus ir dzīvs un darbojas, lai atpestītu viņus. Viņus gaida debesu valstība, jo arī viņi tiks modināti pēc nāves, lai dzīvotu mūžīgi Dieva valstībā. Tādējādi ikviena traģēdija gūst nozīmi, jo augšāmcelšanās sniedz cerību nākotnei.
Tad tēvs uzdeva jautājumu, kas Markam kopš tā laika nebija izgājis no prāta.
Un ja nu tas nekad nav noticis? Ja Kristus gluži vienkārši nomira un pārvērtās par pīšļiem?
Patiešām ja nu tā?
Padomā par visiem tiem miljoniem, kas tika nogalināti Kristus vārdā! Albiģiešu krusta karā vien sadedzināja piecpadsmit tūkstošus vīriešu, sieviešu un bērnu tikai par to, ka viņi noliedza mācību par nāvi pie krusta. Inkvizīcija noslēpj kavoja daudzus miljonus. Krusta kari Svētajā zemē maksāja dzīvību simtiem tūkstošiem cilvēku. Un tikai Kristus tā sauj camās augšāmcelšanās dēļ. Pāvesti gadsimtiem ilgi izmanļ tojuši Kristus nesto upuri kā veidu karotāju motivēšanai. Ja j augšāmcelšanās nekad nebūtu notikusi, tātad nebūtu arī ap-/ solījuma dzīvei pēc nāves, kā tu domā cik daudzi būtu gājuši bojā?
Atbilde bija vienkārša. Neviens.
Ja nu augšāmcelšanās nemaz nav bijusi?
Marks bija aizvadījis piecus gadus, meklējot atbildi ordenī, ko pasaule uzskatīja par iznīdētu jau pirms septiņiem simtiem gadu. Taču no abatijas viņš bija aizgājis ar tikpat lielu mulsumu, kā tur pirmo reizi ieradies.
Ko viņš tur bija ieguvis?
Vēl svarīgāk ko bija zaudējis?
Marks atguvās un atkal sāka lūkoties uz tēva pieminekli. Viņš pats bija pasūtījis akmens plāksni un kādā drūmā maija pēcpusdienā uzraudzījis, kā to uzstāda. Tēvs tika atrasts nedēļu pirms tās dienas, pakāries pie tilta margām pusstundas braucienā uz dienvidiem no Rennas. Kad piezvanīja policija, Marks bija mājās Tulūzā. Viņš atcerējās tēva seju. līķa identificēšanas laikā pelnpelēka āda, pavērta mute, stiklainas
acis. Grotesks tēls Marks baidījās, ka nekad to neaizmirsīs.
Māte tūlīt pēc bērēm bija atgriezusies Džordžijā. Tajās trīs dienās, kamēr viņa bija Francijā, viņi runāja ļoti maz. Markam toreiz bija divdesmit septiņi gadi, viņš tikko bija sācis studijas maģistrantūrā Tulūzas universitātē un praktiskajai dzīvei bija sagatavots visai vāji. Tomēr nu bija pagājuši vienpadsmit gadi, un viņš šaubījās, vai tagad ir sagatavots labāk. Vakar viņš būtu varējis nogalināt Reimonu de Rokforu. Kas noticis ar visu, kas viņam mācīts? Kur palikusi disciplīna, ko viņš šķila apguvis? De Rokfora izturēšanos bija viegli saprast aplama pienākuma izjūta kopā ar egoismu, bet paša vājības bija mulsinošas. Trīs dienu laikā viņš bija kļuvis no seneŠala par bēgli. No drošības iekļuvis juceklī. Noklīdis no mērķa.