Выбрать главу

Kādēļ?

Marks sajuta ieroci zem žaketes. Drošības izjūta, ko tas sniedza, viņu uztrauca vēl viena jauna un savāda izjūta, kas sagādā mierinājumu.

Viņš aizgāja līdz Ernsta Skovila atdusas vietai. Marks bi­ja pazinis noslēgto beļģi, viņam patika šis cilvēks. Acīmre­dzot Skovilu bija pazinis arī mestrs, jo vēl pagājušajā nedēļā tika sūtījis Skovilam vēstuli. Ko de Rokfors vakar teica par abiem pasta sūtījumiem? Esmu parūpējies par vienu no adresā­tiem. Acīmredzot. Ko vēl viņš sacīja? Driz vien tikšu galā ari ar otru. Mātei draudēja briesmas. Tās draudēja viņiem visiem. Taču Marks tikpat kā neko nevarēja līdzēt. Iet uz policiju? Viņiem neviens neticētu. Abatijai apkaimē bija laba slava, un neviens brālis ne vārda neteiktu pret ordeni. Tur atrastu vienīgi klusu klosteri, kura iemītnieki sevi veltījuši Dievam. Ordeni pastāvēja plāns, kā noslēpt visu, kas saistās ar brālību, un neviens pats abatijā neko neatklātu.

Par to viņš bija pārliecināts.

Tagad viņiem bija jātiek galā pašiem vien.

*

Malons Golgātas dārzā gaidīja, -līdz Marks atgriezīsies no kapsētas. Viņš nebija gribējis iejaukties tādā brīdī, jo sapra­ta, ka Marks jūt bēdas. Malonam bija tikai desmit gadu, kad gāja bojā viņa tēvs, bet sāpes par to, ka viņš nekad vairs ne­redzēs tēvu, nebija izgaisušas pilnīgi. Taču viņš tēvu neva­rēja apmeklēt kapsētā. Malona tēvs gulēja Atlantijas zieme­ļu daļas dibenā nogrimušās zemūdenes korpusā. Reiz viņš bija centies noskaidrot, kā tas noticis, bet viss incidents tika uzskatīts par slepenu.

Malona tēvs bija mīlējis floti un Ameriku, viņš bija pat­riots, kas labprāt atdeva dzīvību par savu dzimteni. Šī apzi­ņa Malonu allaž darīja lepnu. Markam Nelam bija laimējies. Viņš kopā ar tēvu bija pavadījis daudzus gadus, bijis tuvs tēvam un strādājis ar viņu kopā. Tomēr Malons un Marks daudzējādā ziņā bija līdzīgi. Abu tēvi bija nodevušies dar­bam. Abi miruši. Gan viena, gan otra tēva nāves apstākļi bija mīklaini.

Malons stāvēja pie dārza un noraudzījās, kā apmeklētāji ieiet kapsētā un nāk no tās ārā. Beidzot viņš ieraudzīja Mar­ku, kas nāca caur vārtiem aiz kādas japāņu tūristu grupas.

Tas bija grūti, Marks sacīja. Man viņa pietrūkst.

Jums vajadzētu salabt ar māti. Malons nolēma turpi­nāt pārtraukto sarunu.

Man ar viņu saistās daudz smagu atmiņu, un tagad, kad esmu bijis pie tēta kapa, tās atkal mani nomāc.

Viņai taču ir sirds. Zinu, tā paslēpta tērauda čaulā, to­mēr tā ir dzīva.

Marks smaidīja.

Šķiet, jūs viņu pazīstat.

Jau krietni sen.

Šobrīd mums jāpievērš uzmanība tagadējā mestra viltī­gajiem plāniem.

Jūs protat izvairīties, tāpat kā māte.

Tas ir gēnos. Marks atkal pasmaidīja.

Malons palūkojās pulkstenī.

Pusdivpadsmit. Man jādodas. Pirms iestājas krēsla, gribu apmeklēt Kasiopeju Vitu.

Uzzīmēšu jums, kā atrast ceļu. Tas nav tālu.

Viņi gāja projām no Golgātas dārza un pagriezās uz gal­venās ielas pusi. Malons ievēroja, ka aptuveni simt pēdu at­tālumā no viņiem tieši uz baznīcas pusi dodas kāds neliela auguma vīrietis ar raupjiem sejas vaibstiem, rokas sabāzis ādas jakas kabatās.

Viņš satvēra Marku pie pleca.

Mums ir kompānija.

Marks paskatījās uz to pusi un ieraudzīja de Rokforu.

Malons ievēroja vēl trīs vīrus ar īpatnējo īso matu grie­zumu un ātri novērtēja situāciju. Divi stāvēja pie villas "Betānija". Viens aizšķērsoja ceļu uz mašīnu stāvvietu.

Vai varat kaut ko ieteikt? Malons jautāja.

Marks devās uz baznīcu.

Sekojiet man!

Stefānija atvēra durvis, un Ruā Kleridons ienāca iekšā.

No kurienes jūs nākat? viņa jautāja, pamājot ar roku, lai Žofrē nolaiž ieroci.

Naktī viņi no pils mani atveda šurp un turēja kādā dzī­voklī divas ielas tālāk, bet man pirms dažām minūtēm izde­vās aizbēgt.

Cik brāļu ir pilsētā? jautāja Žofrē.

Kas jūs esat?

Viņa vārds ir Žofrē, sacīja Stefānija, cerot, ka viņš sa­pratīs jārunā pēc iespējas mazāk.

Cik daudz brāļu ir šeit? atkārtoja Žofrē.

Četri.

Stefānija piegāja pie virtuves loga un paskatījās uz vienu, tad uz otru pusi. Iela bija tukša. Taču viņa raizējās par Mar­ku un Malonu.

Kur tie brāļi ir?

Nezinu. Dzirdēju, viņi runā, ka jūs esot Larsa mājā, tā­pēc nācu tieši šurp.

Stefanijai šī atbilde nepatika.

Naktī mēs nevarējām jums palīdzēt. Mums nebija ne jausmas, kurp viņi jūs aizveduši. Centāmies dabūt rokā de Rokforu un to sievieti, bet dabūjām sitienu pa galvu un bijām bez samaņas. Kad atguvāmies, visi jau bija projām.

Francūzis pacēla rokas.

Ir jau labi, madame. Es sapratu. Jūs neko nevarējāt darīt.

Vai de Rokfors ir šeit? Žofre jautāja.

Kas?

Mestrs. Vai viņš ir te?

Viņi nesauca cits citu vārdā. Kleridons paskatījās uz Stefāniju. Tomēr dzirdēju viņus runājam, ka Marks esot dzīvs. Vai tiesa?

Stefānija pamāja.

Viņš un Kotons aizgāja uz baznīcu, bet viņiem drīz vien jāatgriežas

Tas ir brīnums. Es domāju, ka viņš ir miris.

Arī es tā domāju.

Kleridons aplūkoja istabu.

Es šajā mājā neesmu bijis krietnu laiku. Mēs ar Larsu bieži te sarunājāmies.

Stefānija piedāvāja Kleridonam apsēsties pie galda. Žof­rē nostājās pie loga, un viņa ievēroja tik savaldīgajā sejā ner­vozitātes pazīmes.

Kas ar jums notika? viņa jautāja Kleridonam.

Līdz pat rītam biju sasiets. Viņi atbrīvoja mani no sai­tēm, lai es varētu atviegloties. Tualetē izrāpos pa logu un nācu šurp. Viņi noteikti meklēs mani, bet citur man nebija, kur iet. Tikt no šīs pilsētas ārā ir ļoti grūti, jo vārti ir tikai vieni. Kleridons nemierīgi grozījās krēslā. Vai varu pa­lūgt ūdeni?

Stefānija atgrieza krānu un ielēja glazē ūdeni. Kleridons to izdzēra vienā paņēmienā. Viņa ielēja vēl.

Es briesmīgi baidos no viņiem, teica Kleridons.

Ko viņi grib? Stefānija jautāja.

Viņi meklē Lielo mantojumu, tāpat kā Larss.

Un ko jūs viņiem teicāt? Žofrē ar tikko jaušamu nici­nājumu jautāja.

Neko, bet viņi tikpat kā neko nejautāja. Sacīja, ka pra­tināšot mani vēlāk, kad tikšot galā ar kaut ko citu. Tikai ne­pateica, ar ko. Kleridons cieši lūkojās uz Stefāniju. Vai zināt, ko viņi no jums grib?

Viņiem ir Larsa dienasgrāmata, grāmata no izsoles un gleznas litogrāfija. Ko viņi vēl var gribēt?

Manuprāt, Marku.

To izdzirdējis, Žofrē manāmi saspringa.

Ko viņi grib no Marka? Stefānija jautāja.

Nezinu, madame. Lai nu ko viņi grib, es domāju, ka asi­nis viņi tādēļ negrasās izliet.

Gandrīz deviņus gadu simteņus brāļi miruši par to, kam ticējuši, Žofrē teica. Tagad nekas nav mainījies.

Jūs runājat tā, it kā piederētu pie ordeņa.

Es tikai citēju vēsturi.

Kleridons kāri dzēra ūdeni.

Mēs abi ar Larsu Nelu daudzus gadus pētījām ordeņa vēsturi. Esmu lasījis to, par ko jūs runājat.

Ko jūs lasījāt? Žofrē viegli uzjautrinātā toni jautāja. Grāmatas, ko rakstījuši cilvēki, kuri neko nezina. Viņi rak­sta par ķecerību un elku pielūgsmi, par to, ka brāļi cits citu skūpstījuši uz lūpām, par sodomiju un Jēzus Kristus nolieg­šanu. Tur nav ne vārda patiesības. Tikai meli, kuru nolūks ir iznīcināt ordeni un piesavināties tā bagātības.