Nu jūs patiešām runājat kā templietis.
Es runāju kā cilvēks, kam dārga patiesība.
Vai tad tas neraksturo templiešus?
Vai tādam nevajadzētu būt ikvienam cilvēkam? ,
Stefānija smaidīja. Žofrē bija atjautīgs.
Malons kopā ar Marku atgriezās Marijas Magdalēnas baznīcā. Pa galveno eju viņi steigšus devās garām tūristiem, kas laiski aplūkoja baznīcas iekšpusi, un aizgāja līdz altārim. Tur Marks pagriezās pa labi un caur kādām atvērtām durvīm iegāja nelielā telpā. Tur stāvēja trīs apmeklētāji ar fotoaparātiem.
Lūdzu, atvainojiet! Marks angliski teica. Esmu no muzeja, mums šī telpa uz laiciņu vajadzīga.
Neviens neapšaubīja šos autoritatīvos vārdus, un, kad cilvēki izgāja, Marks klusi aizvēra durvis. Gaisma telpā ieplūda caur loga vitrāžām. Pie vienas sienas atradās vairāki tukši skapji. Trīs pārējās sienas bija apšūtas ar koka paneļiem. Citu mē
De Rokforam vajadzēja būt klāt pēc nepilnas minūtes, tāpēc Malons jautāja:
Vai jums kaut kas ir padomā?
Marks piegāja pie kāda skapja un taustījās gar augšējo plauktu.
Es jau stāstīju, ka Sonjērs Golgātas dārzā izveidoja grotu no akmeņiem, ko viņš atveda, atgriežoties no ceļojumiem uz ieleju kopā ar savu mīļāko. Marks turpināja kaut ko meklēt. Viņi allaž atveda pilnas kastes ar akmeņiem. Lūk!
Marks satvēra skapi un strauji parāva. Tas pavērās, un aiz tā parādījās istaba bez logiem.
Šī bija Sonjēra slēptuve. Visu to, ko viņš atveda reizē ar akmeņiem, viņš noglabāja šeit. Par slēptuvi zina tikai retais. Sonjērs to izveidoja, pārbūvējot baznīcu. Plānos, kas zīmēti pirms tūkstoš astoņi simti deviņdesmit pirmā gada, Šī telpa ir parādīta.
No žaketes iekškabatas Marks izņēma automātisko pistoli.
Gaidīsim un redzēsim, kas notiks.
Vai de Rokfors zina par slēptuvi?
Tas drīz vien noskaidrosies.
ČETRDESMIT OTRA NODAĻA
De Rokfors pie baznīcas apstājās. Savādi, ka tie abi iebēguši tur iekšā. Lai jau. Viņš bija nolēmis izrēķināties ar Marku Nelu pats. Nu de Rokfora pacietība bija galā. Drošības dēj viņš bija aprunājies ar saviem virsniekiem, pirms devās projām no abatijas. De Rokfors negrasījās atkārtot iepriekšējā mestra kļūdas, viņš bija nolēmis vismaz skata pēc ievērot demokrātiju. Par laimi, vakardienas notikumi, kad tie abi aizbēga, sašaujot divus brāļus, bija vienojuši pārējos. Visi piekrita, ka iepriekšējais senešals un viņa līdzzinātājs jāatgādā atpakaļ un jāsoda.
De Rokfors bija cieši nolēmis to izdarīt.
Viņš pārlaida skatienu ielai.
Ļaužu drūzma kļUva arvien lielāka. Siltā diena bija atvilinājusi šurp ekskursijas. De Rokfors pievērsās brālim, kas stāvēja viņam blakus.
Ej iekšā un novērtē situāciju!
Vīrietis pamāja un gāja.
De Rokforam baznīcas telpu izvietojums bija pazīstams. Ieiet un iziet varēja tikai pa vienām durvīm. Ar vitrāžām rotātie logu stikli bija cieši nostiprināti. Lai izbēgtu caur logu, vajadzētu stiklu sasist. Neviens policists nebija redzams. Rennā tā bija parasta aina. Te nenotika tikpat kā nekas, cilvēki tikai tērēja naudu. Šī naudas pelnīšana de Rokforam riebās. Ja notiktu pēc viņa prāta, vajadzētu aizliegt visas ekskursijas uz abatiju. Viņš zināja, ka bīskaps cels iebildumus, tomēr bija nolēmis ekskursijām atvēlēt tikai dažas stundas sestdienās, aizbildinoties ar to, ka brāļiem vajadzīga lielāka nošķirtība. To bīskaps sapratīs. De Rokfors bija nodomājis atjaunot daudzus senos ieradumus, metodes, kas sen bija atmestas, rituālus, kuri reiz darīja templiešus atšķirīgus no pārējiem reliģiskajiem ordeņiem. Tādēļ vajadzēja, lai abatijas vārti būtu lielākoties slēgti.
Brālis, kuru de Rokfors bija sūtījis baznīcā, atgriezās.
Viņu tur nav, brālis sacīja, pienākot de Rokforam klāt.
Kā tu to domā?
Es pārmeklēju jomu, sakristeju, grēksūdzes kambarus. Tur viņu nav.
De Rokfors negribēja ne dzirdēt.
Šī ir vienīgā izeja.
Mestr, viņu baznīcā nav.
De Rokfors, saraucis pieri, pētīja baznīcu. Prātā joņoja dažādas varbūtības.
Tad atbilde kļuva skaidra.
Nāc! viņš teica. Es zinu, kur viņi ir.
Stefānija klausījās Ruā Kleridona stāstījumā nevis kā sieva un māte, kas veic savai ģimenei nozīmīgu uzdevumu, bet kā valdības slepenās aģentūras vadītāja, kam ik dienu jānodarbojas ar izlūkošanas un pretizlūkošanas problēmām. Kaut kas nebija kārtībā. Tas, ka Kleridons tik pēkšņi atradies, šķita pārāk vienkārši. Stefānija nepazina Reimonu de Rokforu, bet tas, ko viņa zināja par šo cilvēku, lika domāt, ka Kleridonam vai nu ļāvuši izbēgt ar nolūku, vai arī vēl ļaunāk mazais, bailīgais vīrietis, kas sēdēja pie galda, sācis sadarboties ar ienaidniekiem. Vajadzēja runāt ar viņu ļoti piesardzīgi. Šķiet, arī Žofrē kaut ko nojauta, jo ļoti skopi atbildēja uz francūža daudzajiem jautājumiem. Kleridons pārāk daudz gribēja zināt tas šķita aizdomīgi tādam cilvēkam, kurš tikko izsprucis no nāves briesmām.
Vai tā sieviete pilī bija Kasiopeja Vita, ingēnieur, kas minēta vēstulē Ernstam Skovilam? Stefānija jautāja.
Tā liekas. Sieviete sātans.
Iespējams, viņa mūs visus izglāba.
Kā? Viņa traucēja, tāpat kā agrāk Larsam.
Tāpēc, ka viņa iztraucēja, jūs pašreiz esat dzīvs.
Nē, madame. Esmu dzīvs tāpēc, ka viņiem vajadzīga informācija.
Un es brīnos, kāpēc jūs esat ne vien dzīvs, bet atrodaties šeit, Žofrē, stāvot pie loga, teica. No de Rokfora nav viegli aizbēgt.
jūs aizbēgāt.
Kā jūs zināt?
Viņi runāja par jums un Marku. Acīmredzot bijusi apšaude. Ievainoti brāļi. Viņi ir dusmīgi.
Vai viņi runāja, ka grib mūs nogalināt?
Iestājās nepatīkams klusums.
Ruā, ierunājās Stefānija. Kas gan cits viņiem būtu vajadzīgs?
Zinu tikai, ka viņiem no arhīva nozudušas divas grāmatas. Viņi par to ieminējās.
Vēl pirms mirkļa jūs teicāt, ka jums nav ne jausmas, kāpēc viņiem vajadzīgs madame Nelas dēls. Žofrē balss tonī varēja saklausīt aizdomas.
Es to nezinu. Tomēr zinu, ka viņiem vajadzīgas abas tās grāmatas.
Stefānija pameta skatienu uz Žofrē, bet viņa vaibstos nekas nebija lasāms. Ja grāmatas, ko meklēja de Rokfors, patiešām bija pie Žofrē un Marka, jaunā cilvēka sejā par to neliecināja itin nekas.
Vakar, sacīja Kleridons, jūs man parādījāt Larsa dienasgrāmatu un to grāmatu…
Kas tagad atrodas pie de Rokfora.
Nē. To viņam pagājušajā nakti nozaga Kasiopeja Vita.
Vēl viens jaunums. Kleridons zināja milzum daudz par
spīti tam, ka saskaņā ar viņa teikto sagūstītāji viņu ignorējuši.
Tātad de Rokfors grib viņu atrast, Stefānija secināja. Tāpat kā mēs.
Šķiet, madame, ka vienā no grāmatām, ko Marks paņēmis viņu arhīvā, arī ir kriptogramma. De Rokfors grib atgūt to grāmatu.
Vai arī to jūs noklausījāties?
Kleridons pamāja.
Oui. Viņi domāja, ka esmu aizmidzis, bet es klausījos. Kāds no maršaliem Sonjēra laikos atklājis kriptogrammu un uzzīmējis to tajā grāmatā.
Mums nekādu grāmatu nav, teica Žofrē.
Ko jūs sakāt? Kleridona sejā bija redzams apjukums.