Mums nekādu grāmatu nav. Abatiju mēs atstājām lielā steigā un lidzi nepaņēmām neko.
Kleridons piecēlās kājās.
Jūs melojat.
Tukši vārdi. Vai varat pamatot savu apgalvojumu?
Jūs esat ordeņa brālis. Kristus kareivis. Templietis. Zvērests jums liedz melot.
Un kas liedz melot jums? Žofrē jautāja.
Es nemeloju. Esmu daudz pārcietis. Piecus gadus slēpos vājprātīgo namā, lai neļautu, ka templieši mani sagūsta. Vai zināt, ko viņi gribēja ar mani darīt? Ierīvēt pēdas ar taukiem un turēt tās virs kvēlošu ogļu pannas. Sadedzināt tās līdz kaulam.
Grāmatu mums nav. Tās ir de Rokfora iedomas.
Nav tiesa. Kad bēgāt, tika ievainoti divi vīri, un abi teica, ka Markam bijusi mugursoma.
Stefānija saausījās.
Un kā jūs zināt to? Žofrē jautāja.
De Rokfors iegāja baznīcā. Aiz viņa nāca brālis, kas tikko no turienes bija iznācis. De Rokfors devās pa galveno eju uz priekšu un iegāja sakristejā. Marks Nels bija labi informēts. Tikai daži zināja par slepeno telpu baznīcā. Tūristiem to nekad nerādīja, un nojausma par to varēja būt vienīgi retajam no Rennas dziļi ticīgajiem cilvēkiem. De Rokfors bieži bija domājis, cik savādi, ka Rennas īpašnieki Sonjēra izbūvēto baznīcas telpu nedara pieejamu tūristiem slepenas istabas vienmēr vairoja noslēpumainību taču ar baznīcu, pilsētu un tās vēsturi saistījās daudz neizskaidrojamu notikumu.
Vai šīs durvis bija vaļā, kad tu biji te pirmo reizi?
Brālis papurināja galvu un čukstēja:
Tās bija aizvērtas, mestr.
De Rokfors klusi aizvēra sakristejas durvis.
Neļauj nevienam nākt iekšā!
Viņš piegāja tuvāk skapim un izņēma pistoli. Slepeno telpu aiz tā viņš patiesībā nekad nebija redzējis, bet, arhīvos lasot iepriekšējo maršalu atskaites par pētījumiem Rennā, zināja, ka tā eksistē. Ja vien viņš atcerējās pareizi, atvienotājmehānismam vajadzēja būt skapja augšējā labajā stūri.
De Rokfors pastiepa roku un sataustīja metāla sviru.
Viņš saprata tikko paraus sviru, abi vīrieši, kas atrodas otrpus durvīm, sapratīs, kas notiek, un jādomā, ka abi bija bruņoti. Malons noteikti prata rīkoties šādās situācijās, un Marks Nels bija pierādījis, ka nav zemu vērtējams.
Sagatavojies! de Rokfors teica.
Brālis izvilka Isstobra automātisko pistoli un nomērķēja skapja virzienā. De Rokfors parāva sviru un strauji atkāpās, mērķēdams ar ieroci un gaidīdams, kas notiks.
Skapis pavērās, atsedzot ieeju.
De Rokfors nostājās cieši tai blakus un ar kāju atspēra durvis plaši vajā.
Slepenā telpa bija tukša.
Malons stāvēja blakus Markam grēksūdzes kambarī. Pāris minūšu viņi bija gaidījuši slepenajā telpā un vērojuši sakristeju caur mazu, nodevīgu atveri, kas tīši bija izurbta skapī. Marks redzēja, ka viens no brāļiem ienāk sakristejā un, ieraudzījis, ka tā ir tukša, atkal iziet. Viņi nogaidīja vēl mirkli, tad gāja ārā, noraudzīdamies, ka brālis atstāj baznīcu. Tā kā vairāk neviena no brāļiem baznīcā nebija, abi žigli iespruka grēksūdzes kambari tieši tajā brīdī, kad de Rokfors un brālis atgriezās.
Marks bija spriedis pareizi, ka de Rokfors zina par slepeno telpu, bet nevienam to neteiks, ja vien nebūs pilnīgi nepieciešams. Kad Marks un Malons pamanīja de Rokforu ārpusē vērojam baznīcu un sūtām iekšā vienu no brāļiem, viņi vilcinājās tikai pāris minūšu, jo zināja ja brālis pateiks de Rokforam, ka viņu baznīcā nav, tas uzreiz nopratīs, kur viņi slēpjas. Baznīcai bija tikai vienas durvis.
Pazīsti savu ienaidnieku un pazīsti pats sevi! Marks čukstēja, kad de Rokfors un viņa pakalpiņš iegāja sakristejā.
Malons smaidīja. Sun Ci bija gudrs vīrs. Durvis uz sakristeju aizvērās.
Nogaidām pāris mirkļu, tad pazūdam, Marks ieteica.
Ārā varbūt ir vēl citi.
Noteikti. Izmantosim izdevību. Man aptverē ir deviņas lodes.
Nesāksim šaut, ja vien nebūs citas izejas. Durvis uz sakristeju bija ciet.
Iesim! Malons mudināja.
Viņi izgāja no grēksūdzes kambara, pagriezās pa labi un devās uz izeju.
Stefānija lēni piecēlās, piegāja pie Žofrē un mierīgi paņēma no viņa pistoli, tad strauji apcirtās riņķī, uzvilka gaili un, pieskrējusi pie Kleridona, piespieda pistoles stobru viņam pie deniņiem.
Jūs, gļēvais nelieti! Jūs esat pievienojies viņiem.
Kleridonam iepletās acis.
Nē, madame. Zvēru!
Atpogājiet viņa kreklu! Stefānija teica.
Žofrē atrāva vaļā krekla priekšu. Parādījās mikrofons, kas bija piestiprināts pie kalsnā krūškurvja.
Nāciet! Ātrāk! Palīgā! Kleridons kliedza.
Žofrē spēcīgi iesita Kleridonam pa vaigu, notriekdams viņu zemē. Stefānija, turot pistoli rokā, pagriezās un pa logu ieraudzīja, ka šurp skrien vīrietis ar īsi apgrieztiem matiem.
Viņš atgrūda durvis ar vienu kājas spērienu.
Žofrē bija sagatavojies.
Viņš stāvēja tieši pie durvīm kreisajā pusē un, kad vīrietis iebruka, apmeta iebrucēju riņķī. Stefānija pamanīja īsmatainā vīrieša rokā pistoli, bet Žofrē izveicīgi pasita tās stobru uz leju un iespēra vīrietim, piespiežot viņu pie sienas. Neļaujot viņam attapties, Žofrē spēra vēlreiz pa vēderu, un vīrietim aizrāvās elpa, viņš gāzās uz priekšu, bet Žofrē ar vēl vienu sitienu notrieca viņu uz grīdas.
Vai to jums māca abatijā? Stefānija izbrīnā jautāja.
To un daudz ko citu.
Mums jātiek projām.
Mirkli pagaidiet!
Žofrē ieskrēja guļamistabā un atgriezās ar Marka mugursomu.
Kleridons teica taisnību. Mums ir tās grāmatas, un es nedrīkstu aiziet bez tām.
Stefānija ievēroja, ka Žofrē notriektajam vīrietim ir mikrofons.
Viņš bija klausījies, ko runā Kleridons, un noteikti sazinājās ari ar citiem.
De Rokfors ir šeit, Žofrē secināja.
Mums jāatrod Marks un Kotons. Stefānija no virtuves galda paķēra savu mobilo tālruni.
Žofrē piegāja pie atvērtajām ārdurvīm un uzmanīgi palūkojās uz vienu un otru pusi.
Jādomā, drīz vien te ieradīsies vēl citi brāļi.
Stefānija nostājās aiz viņa.
Iespējams, viņi ir aizņemti pie baznīcas. Mēs iesim turp gar pilsētas mūri un caur mašīnu stāvvietu, nevis pa galveno ielu. Viņa atdeva Žofrē pistoli. Piesedziet mani no mugurpuses!
Ar prieku, madame. Viņš pasmaidīja.
De Rokfors vērās tukšajā telpā. Kur viņi ir? Baznīcā gluži vienkārši nebija citas vietas, kur slēpties.
Viņš ar spēku aizgrūda skapi ciet.
Brālis, ko de Rokfors bija paņēmis līdzi, droši vien manīja apjukumu viņa sejā, kad slēptuve izrādījās tukša. De Rokfors apvaldīja mulsumu.
Kur viņi ir, mestr? brālis jautāja.
Pārdomājot, ko teikt, de Rokfors piegāja pie loga un caur stiklu starp krāsainajām vitrāžām paskatījās ārā. Golgātas dārzs joprojām bija pilns ar apmeklētājiem. Tad viņš ieraudzīja, ka Marks Nels un Kotons Malons ieskrien dārzā un pagriežas uz kapsētas pusi.
Ārā, viņš mierīgi sacīja un devās uz sakristejas durvīm.
Marks domāja, ka viltība ar slepeno telpu būs sagādājusi viņiem diezgan laika bēgšanai. Viņš cerēja, ka de Rokfors paņēmis iīdzi tikai pāris brāļu. Taču ārā gaidīja vēl trīs brāļi viens uz galvenās ielas, otrs uz ceļa, kas veda uz mašīnu stāvvietu, un trešais pie villas "Betānija", lai neļautu viņiem aizbēgt caur dārzu. De Rokfors acīmredzot neuzskatīja, ka jāsargā arī kapsēta, jo aiz mūra atradās tūkstoš piecsimt pēdu augsta klints krauja.
Marks devās tieši uz kapsētu.
Viņš pateicās debesīm par vēlajiem vakariem, kurus viņš ar tēvu tik bieži bija pavadījis kapsētā, veicot pētījumus. Vietējiem iedzīvotājiem nepatika, ja cilvēki staigā pa kapsētu pēc tumsas iestāšanās, taču tēvs teica, ka tas ir vispiemērotākais laiks. Viņi te bija pavadījuši neskaitāmas stundas, meklējot norādes un mēģinot saprast Sonjēra šķietami neizskaidrojamo rīcību. Dažas reizes viņus iztraucēja, tāpēc viņi izgudroja citu ceļu, kā izkļūt no kapsētas, neejot caur vārtiem, ko rotāja kaltas dzelzs galvaskauss un sakrustoti kauli.