Tagad vajadzēja izmantot šo izgudrojumu.
Gandrīz vai baidos jautāt, kā mēs no šejienes izkļūsim, teica Malons.
Var likties biedējoši, bet tagad vismaz ir gaiša diena. Citreiz esmu to darījis nakts tumsā.
Marks pagriezās pa labi un pa akmens kāpnēm steidzās lejup uz kapsētas zemāko daļu. Pa kapsētu staigāja vismaz daži desmiti cilvēku, apbrīnojot pieminekļus. Debesis bija spodri zilas, un vējš aiz kapsētas mūriem vaimanāja kā bēdu sagrauzta dvēsele. Skaidrā laikā Rennā allaž pūta spēcīgs vējš, bet kapsētā nekustēja ne zariņš, jo baznīca un garīdznieka māja aizturēja vēja brāzmas, kas nāca no dienvidiem un rietumiem.
Marks veicīgi soļoja uz to pusi, kur pie austrumu sienas zem gobas lapotnes ēnā atradās kāds piemineklis. Viņš ievēroja, ka ļaudis uzturas gandrīz tikai kapsētas augšējā daļā, kur bija Sonjēra mīļākās kaps. Marks uzlēca uz izturīgā pieminekļa un uzrāpās uz akmens sienas.
Sekojiet! viņš teica, otrā pusē nolēca no sienas, apvēlās riņķi, tad piecēlās un nopurināja no apģērba smiltis.
Marks noskatījās, kā Malons nolec no astoņas pēdas augstās sienas uz šaurās takas.
Viņi stāvēja akmens sienas pamatnē uz klinšaina, aptuveni četras pēdas plata kājceliņa. Stāvo nogāzi nostiprināja zemi dižskābarži un priedes, ko bija izkropļojis vējš, koku zari bija izlocīti un savijušies kopā, saknes ieķērušās klints spraugās.
Marks norādīja pa kreisi.
Šī taka beidzas aiz pils, tur ir strupceļš. Viņš pagriezās. Tāpēc mums jāiet turp, tad nonāksim pie automašīnu stāvvietas. Tur viegli var uzkāpt augšā.
Te vēja nav, bet, kad pagriezīsimies ap stūri… Malons pastiepa roku uz priekšu. Šķiet, tur būs pamatīgas brāzmās.
Kā īstā vētrā. Taču citas iespējas nav.
ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA
Ieejot kapsētā, de Rokfors paņēma līdzi vienu brāli, bet citus atstāja gaidām ārpusē. Marks Nels bija rīkojies gudri, izmantojot slepeno telpu, lai novērstu uzmanību. Viņi tur droši vien palika vienīgi tikmēr, līdz de Rokfora sūtītais brālis izgāja no baznīcas, tad paslēpās grēksūdzes kambarī un izkļuva no baznīcas, kamēr viņš bija sakristejā.
Kapsētā de Rokfors apstājās un mierīgi lūkojās uz visām pusēm, bet meklētos neredzēja. Pateicis brālim, lai iet izpētīt kapsētas kreiso pusi, viņš pats devās pa labi un nonāca pie Ernsta Skovila kapa.
Pirms četriem mēnešiem, uzzinājis, ka iepriekšējais mestrs interesējas par Skovilu, de Rokfors bija sūtījis kādu brāli pārbaudīt, ar ko beļģis nodarbojas. De Rokfora spiegs bija ierīkojis Skovila tālrunī noklausīšanās ierīci un uzzinājis par Stefānijas Nelas ieceri apmeklēt Dāniju, tad Franciju, par viņas nodomu iegūt grāmatu. Taču, kad noskaidrojās, ka Skovilam nepatīk Larsa Nela atraitne, ka viņš to maldina un nodomājis kavēt viņas centienus, tad problēmu ar šo varbūtējo kavēkli atrisināja lielā ātrumā joņojoša mašīna uz stāva ceļa pie Rennas. Skovils nebija uzskatāms par dalībnieku turpmākajā spēlē. Taču Stefānija Nela grasījās iesaistīties spēlē, un tobrīd nekas nedrīkstēja kavēt viņas rīcību. De Rokfors pats bija nokārtojis problēmu ar Skovilu, jo nevarēja atļauties kādam abatijā skaidrot, kāpēc nepieciešama slepkavība.
Brālis, kas atgriezās no kapsētas pretējās puses, pavēstīja:
Tur viņu nav.
Kur viņi palikuši?
De Rokfors raudzījās uz dzeltenīgi pelēko sienu, kas ieskāva kapsētu. Viņš aizgāja līdz vietai, kur siena bija tikai krūšu augstumā. Renna atradās tieši uz kalna kores, un trīs pusēs to ietvēra stāvas, klinšainas kraujas. Tālu lejā ar krāsām bagāto zemi klāja zilgana dūmaka, un ielejā viss pilsētas, celi un upe izskatījās tik sīks kā liliputu pasaulē. Otrpus sienai brāzmoja vējš, tas svilpa gar ausīm un sūrstināja acis. De Rokfors ar abām rokām atspiedās pret sienas augšmalu, pievilkās un paliecās uz priekšu. Viņš paskatījās pa labi. Klinšainā dzega bija tukša. Tad viņš pagrieza galvu pa kreisi un pamanīja Kotonu Malonu, kurš pagriezās uz sienas rietumu pusi.
De Rokfors nolaidās atpakaj lejā.
Viņi ir uz dzegas un iet uz Magdalēnas torņa pusi. Apturi viņus! Es iešu uz galeriju.
i
Stefānija un Žofrē bēga no mājas. Viņa gāja pa priekšu. Saules izdedzināts cejš gar mūri rietumu pusē veda ziemeļu virzienā uz mašīnu stāvvietu un tālāk uz Sonjēra īpašumu. Žofrē steidzās. Stefānija nodomāja ņemot vērā, ka viņam vēl nav trīsdesmit gadu, viņš ticis galā ar profesionālu izveicību.
šajā pilsētas daļā māju nebija daudz. Vietvietām slējās egļu un priežu puduri.
Kaut kas nodžinkstēja Stefanijai gar labo ausi un atlēca no mājas kaļķakmens sienas viņai tieši priekšā. Viņa strauji pagrieza galvu un ieraudzīja, ka uz viņu mērķē kāds īsmatainais no piecdesmit jardu attāluma. Stefānija aizslēpās aiz mašīnas, kas bija novietota pie mājas. Žofrē metās zemē, apvēlās riņķī, paslējās uz augšu un raidīja divus šāvienus caur kājstarpi. Troksni apslāpēja vēja kaucieni, Viena lode trāpīja mērķī, un vīrietis sāpēs iekliedzās, satvēra augšstilbu un pakrita.
Labs šāviens, Stefānija teica.
Es nedrīkstēju viņu nogalināt. Esmu solījies to nedarīt.
Viņi piecēlās un traucās uz priekšu.
Malons sekoja Markam. Klinšainā nogāze, ko klāja brūnganas zāles stiebri, kļuva šaurāka, un vējš, kas pirms tam gandrīz nebija manāms, tagad šaustīja viņus kā ar pātagām, un tā auri pārmāca visas citas skaņas.
Viņi atradās pilsētas rietumu pusē. Koku audzes, kas slējās ziemeļu nogāzē, šeit vairs nebija redzamas. Zem viņiem bija kaila krauja, kas vizēja spilgtajā pēcpusdienas saulē, un tikai vietām to rotāja sūnu un viršu laukumiņi.
Augšā divdesmit pēdu garumā pletās galerija, kur Malons bija dzinies pakaļ Kasiopejai Vitai. Priekšā slējās Magdalēnas tornis, un viņš redzēja, ka ļaudis torņa skatu laukumiņā apbrīno ieleju. Malonu skats nepriecēja. Augstumā viņam reiba galva kā no vīna šo vājību viņš bija slēpis no valdības psihologiem, kuru pienākums bija laiku pa laikam novērtēt viņa veselību. Tomēr viņš riskēja palūkoties lejup. Vairākus simtus pēdu dziļumā šur tur auga zemi krūmiņi. Tad krauja kļuva vēl stāvāka.
Marks bija desmit pēdu priekšā. Malons redzēja, ka viņš apstājas, atskatās, pagriežas un paceļ pistoli, mērķējot uz viņa pusi.
Vai es kaut ko esmu pateicis? Malons sauca.
Vējš pagrūda Marka roku un sašūpoja ieroci. Marks satvēra to ar abām rokām. Malons pamanīja, ka viņa acis iedzalkstās, un pagriezies ieraudzīja vienu no īsmatainajiem, kas nāca tieši uz viņu pusi.
Diezgan, brāli, Marks centās pārkliegt vēju.
Vīrietis turēja rokā pistoli Glock 17, aptuveni tādu pašu
kā Markam.
Tikko tu celsi to augšup, es šaušu uz tevi, Marks paziņoja.
Malonam nepatika šī situācija, un viņš piespiedās pie mūra, lai divkaujai pietiktu vietas.
Šī nav tava cīņa, brāli. Es saprotu, ka tu tikai pildi mestra pavēli. Tomēr, ja es tevi sašaušu kaut vai tikai kājā, tu gāzīsies lejā. Vai ir vērts?