Man jāseko mestram.
Viņš ved tevi briesmās. Vai esi padomājis, ko tu dari?
Atbildība nav jāuzņemas man.
Tev jāglābj pašam sava dzīvība, Marks teica.
Vai tu patiešām šautu uz mani, senešal?
Nepamirkšķinot ne aci.
Vai tas, ko tu meklē, ir tik svarīgs, lai darītu ļaunu otram kristietim?
Malons vēroja, kā Marks pārdomā jautājumu, un šaubījās, vai apņēmība, ko viņš bija manījis Marka skatienā, nozīmē arī drosmi rīkoties. Arī Malons reizēm bija saskāries ar līdzīgu dilemmu. Šaut uz otru cilvēku nekad nav viegli. Tomēr reizēm tas gluži vienkārši ir jādara.
Nē, brāli, tas nav cilvēka dzīvības vērts. Marks nolaida ieroci.
Malons ar acs kaktiņu pamanīja tādu kā kustību. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja, ka Marka piekāpību izmanto kāds cits īsmatainais viņam aiz muguras tas cēla augšup Glock pistoli un satvēra ar otru roku, lai varētu noturēt stingrāk.
Tomēr viņš tā arī neizšāva.
Kreisajā pusē noskanēja vēja apslāpēts plīkšķis, un vīrietis krita atpakaļ, kad viņam krūtīs ietriecās lode. Varbūt viņš bija uzvilcis aizsārgvesti, tomēr tas nebija svarīgi, jo no tuva attāluma raidītais šāviens lika viņam zaudēt līdzsvaru. Viņš sāka grīļoties. Malons metās uz vīrieša pusi, gribēdams viņu pieturēt, un sastapās ar viņa skatienu tas bija rimts un mierīgs, tāds pats kā toreiz "Sarkanajai jakai" Apaļajā tornī. Vēl divi soļi, un Malons būtu vīrieti saķēris, bet vēja brāzma nogrūda viņu no dzcgas, un viņš novēlās lejā kā baļķis.
No augšas atskanēja kliedzieni. Daži apmeklētāji galerijā bija pamanījuši kritienu. Malons noraudzījās, kā vīrietis turpina velties un beidzot paliek nekustīgi guļam uz kāda izciļņa tālu lejā.
Malons pagriezās pret Marku, kas joprojām turēja ieroci paceltu.
Vai viss kārtībā?
Marks nolaida pistoli.
Tā gluži nevar teikt. Tomēr mums jāiet.
Malons piekrita.
Viņi pagriezās un žigli devās tālāk pa akmeņaino taku.
De Rokfors skrēja augšup pa kāpnēm uz galeriju. Viņš dzirdēja sievieti iekliedzamies un redzēja, cik satraukti pie mūra pulcējas cilvēki. Piegājis tuvāk, viņš jautāja: Kas noticis?
No dzegas nokrita kāds vīrietis. Novēlās tālu lejā.
De Rokfors pastūma cilvēkus sānis un tika pie mūra. Tas bija gandrīz metru plats, tāpat kā kapsētā, un ārsienu nebija iespējams redzēt.
Kur viņš krita? de Rokfors jautāja.
Tur! Ar pirkstu norādīja kāds skatītājs.
De Rokfors skatījās turp un ieraudzīja tālu lejā uz kailās nogāzes nekustīgi guļam figūru tumšā jakā un gaišās biksēs. Viņš zināja, kas ir nokritušais. Nolādēts! Atspiedies ar plaukstām pret akmens mūri, viņš pavilkās augšup, tad paliecās uz priekšu un ieraudzīja, ka Marks Nels un Kotons Malons dodas uz nelielo slīpumu, kas ved uz mašīnu stāvvietu.
De Rokfors atkal nostājās uz kājām un aizgāja līdz kāpnēm.
Piespiedis raidītāja pogu, viņš iečukstēja pie žaketes atloka piestiprinātajā mikrofonā:
Viņi tuvojas jums no mūra puses. Aizturiet viņus!
$
Stefānija dzirdēja šāvienu. Plīkšķis, šķiet, atskanēja no mūra pretējās puses. Taču tas nebija saprotami. Kāpēc lai tur kāds būtu? Viņa un Žofrē bija simt pēdu attālumā no autostāvvietas, kas bija pilna ar mašīnām. Netālu no ūdenstorņa stāvēja arī četri autobusi.
Viņi sāka iet lēnāk. Žofrē paslēpa ieroci aiz gurna.
Lūk! Žofrē čukstēja.
Arī Stefānija ieraudzīja vīrieti. Viņš stāvēja tālākajā galā, aizšķērsojot ceļu uz baznīcu. Pagriezusies atpakaļ, viņa redzēja, ka no mugurpuses viņiem seko vēl kāds no īsmatainajiem.
Tad viņa pamanīja, ka mūra pretējā pusē skrien šurp Marks un Malons un pārlec tam pāri vietā, kur mūris ir tikai ceļgalu augstumā.
Viņa piesteidzās abiem klāt un jautāja:
Kur jūs bijāt?
Pastaigājāmies, Malons atbildēja.
Es dzirdēju šāvienu.
Tie nebijām mēs, Malons teica.
Mums ir kompānija. Viņa norādīja uz abiem vīriem. Marks novērtēja situāciju.
To visu izrīko de Rokfors. Laiks nozust. Tikai man nav mašīnas atslēgas.
Man ir mūsu mašīnas atslēga, Malons sacīja. Žofrē pasniedza Markam mugursomu.
Lieliski, Marks teica. Dodamies.
De Rokfors steidzās garām villai "Betānija", nelikdamies ne zinis par tūristiem, kas devās uz Magdalēnas torni, dārzu un galeriju.
Pie baznīcas viņš nogriezās pa kreisi.
Viņi grib braukt projām, ausī ierunājās kāda balss.
Lai brauci de Rokfors atbildēja.
Malons atpakaļgaitā izbrauca no stāvvietas un, apbraucot pārējās mašīnas, virzījās uz galvenās ielas pusi. Viņš ievēroja, ka īsmatainie necenšas viņus aizkavēt.
Tas viņu uztrauca.
Pretinieks mēģināja panākt, lai viņi brauc noteiktā virzienā.
Kāpēc?
Malons lēni brauca pa sānielu gar suvenīru kioskiem un nogriezās uz galveno ielu, ļaujot mašīnai ripot lejup pa slīpumu uz pilsētas vārtu pusi.
Aiz restorāna ļaužu bija daudz mazāk, iela bija gandrīz tukša.
Priekšā Malons ievēroja Reimonu de Rokforu, kas stāvēja vārtos tieši ceļa vidū.
Viņš grib jūs izaicināt, Marks aizmugurējā sēdeklī ierunājās.
Labi. Es lieliski protu spēli "kurš padosies pirmais".
Malons novietoja kāju virs gāzes pedāļa.
Līdz de Rokforam tikai pāris simtu pēdu.
Viņš stāvēja kā iemiets.
Ieroci Malons neredzēja. Laikam mestrs bija nolēmis, ka viņi apstāsies tāpat. Viņam aiz muguras ceļš šobrīd bija brīvs, bet tūlīt aiz vārtiem bija ass pagrieziens, un Malons cerēja, ka dažu turpmāko sekunžu laikā neviens aiz tā neparādīsies.
Viņš piespieda gāzes pedāli līdz grīdai.
Mašīna gandrīz palēcās un rāvās uz priekšu.
Simt pēdu.
Tu gribi viņu nogalināt, Stefānija ieteicās.
Ja vajadzēs.
Piecdesmit pēdu.
Malons stingri turēja stūri un skatījās tieši uz de Rokforu, kura apveidi kļuva aizvien lielāki. Malons sagatavojās triecienam.
Pēkšņi no labās puses kāds izlēca un parāva de Rokforu nost.
Mašīna rēkdama izlidoja pa vārtiem.
De Rokfors nepriecājās par šādu iznākumu. Izaicinot pretinieku, viņš bija sagatavojies pašam ļaunākajam un jutās aizvainots par iejaukšanos.
Tad viņš ieraudzīja, kas ir glābējs.
Ruā Kleridons.
Tā mašīna būtu jūs nogalinājusi, viņš teica.
De Rokfors atgrūda Kleridonu un piecēlās.
To nevar zināt. Tad viņš jautāja par galveno: Vai jūs kaut ko uzzinājāt?
Viņi atklāja viltību, un es biju spiests saukt palīgā.
De Rokfors iekšēji vārījās aiz dusmām. Atkal nekas nebija iznācis, kā gribēts. Tomēr kaut kas viņam ienāca prātā.
Mašīna, ar kuru viņi aizbrauca. Nomātā mašīna.
Tai arvien vēl bija elektroniskais monitors.
Vismaz viņš zinās, kurp viņi dodas.
ČETRDESMIT CETURTA NODAĻA
Pa līkumaino nogāzi Malons nobrauca lejā tik ātri, cik vien uzdrošinājās. Tad viņš pagriezās uz rietumiem, kur atradās lielā šoseja, un jau pēc pusjūdzes pagrieza mašīnu uz dienvidiem, uz Pireneju pusi.
Kurp mēs braucam? jautāja Stefānija.
Tikties ar Kasiopeju Vitu. Gribēju braukt viens, bet nu šķiet, ka pienācis laiks visiem iepazīties ar viņu. Malons vēlējās parunāties. Pastāstiet man par viņu! viņš lūdza Markam.