Nespēju ticēt, ka tā kāds varējis runāt. Kasiopeja palūkojās uz Marku ar neslēpti draisku skatienu. Vai jūs to teicāt mātei?
Nē. Viņš ne, Stefānija sacīja. To man pateica Ruā Kleridons.
Ā, no tā cilvēka jāuzmanās. Uzticoties viņam, var tikai iekulties nepatikšanās. Es jau brīdināju Larsu, lai piesargās, bet viņš neklausījās.
Šajā ziņā esmu ar jums vienisprātis, sacīja Stefānija.
Malons iepazīstināja namamāti ar Žofrē.
Vai jūs esat no ordeņa? Kasiopeja jautāja.
Žofrē neko neteica.
Nē, es negaidu atbildi. Tomēr jūs esat pirmais templietis, ar kuru iepazīstos pieklājīgā veidā.
Nav tiesa, Žofrē iebilda, norādot uz Marku. Viņš ir ordeņa senešals, un viņu jūs pazināt jau agrāk.
Malons brīnījās par Žofrē runīgumu. Līdz šim jaunais cilvēks bija klusējis.
Senešals? Esmu pārliecināta, ka tas ir garš stāsts, Kasiopeja teica. Nāciet iekšā! Pašreiz man gatavo lenču. Ieraudzīju jūs un pateicu virssulainim, lai uzliek vēl dažus šķīvjus. Nu jau visam vajadzētu būt gatavam.
Lieliski, ieminējās Malons. Es vai mirstu aiz izsalkuma.
Tad ēdīsim. Mums ir daudz, ko pārrunāt.
Viņi sekoja Kasiopejai. Malons aplūkoja Itālijas dārgās kumodes, senlaicīgos bruņutērpus, lāpu turekļus no Spānijas, Bovē tepiķus un flāmu gleznas. Šķita, visu bija izvēlējies lietpratējs.
Kasiopeja veda viņus uz plašo ēdamzāli. Sienas bija apdarinātas ar apzeltītu ādu. Caur sīkrūšu logiem, ko augšpusē rotāja smalks aizkars, plūda iekšā saules stari un meta zaļganas ēnas uz baltās galddrānas un marmora grīdas. Pie griestiem greznojās lustra ar divpadsmit žuburiem. Kalpotāji kārtoja mirdzošus sudraba galda piederumus.
Viss izskatījās patiešām iespaidīgi, bet Malona uzmanību piesaistīja cilvēks, kas sēdēja galda viņā galā.
Forbes Europe viņu uzskatīja par astoto bagātāko cilvēku kontinentā, viņa vara un ietekme bija tieši proporcionāla eiro miljardiem, kas viņam piederēja. Viņu labi pazina valstu vadītāji un karaliskās ģimenes. Dānijas karaliene viņu sauca par savu draugu. Labdarības organizācijas visā pasaulē viņu uzskatīja par dāsnu ziedotāju. Pagājušajā gadā Malons vismaz trīs dienas nedēļā bija viesojies pie viņa un runājis par grāmatām, politiku, pasauli un dzīvi. Malons šā cilvēka mājā bija nācis un gājis, it kā būtu ģimenes loceklis, un daudzējādā ziņā tā arī juties.
Taču nu viņam sāka par to rasties šaubas.
Tagad viņš jutās kā muļķis.
Taču Henriks Torvaldsens tikai smaidīja.
Bija jau laiks, Koton. Es gaidu divas dienas.
CETURTA DAĻA
..
ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA
De Rokfors sēdēja pasažiera sēdeklī un cieši raudzījās uz GPS ekrānu. Retranslators, kas bija piestiprināts pie Malona automašīnas, darbojās precīzi, pārraidot spēcīgu signālu. Viens no brāļiem vadīja mašīnu, bet otrs un Kleridons sēdēja aizmugurē. De Rokfors joprojām bija aizkaitināts par Kleridona iejaukšanos Rennā. Viņš nebija domājis mirt un būtu atlēcis nost pēdējā mirklī, bet viņš tiešām bija gribējis redzēt, vai Kotonam Malonam pietiks apņēmības braukt viņam virsū.
Brālis, kas pēc šāviena krūtīs krita lejup no klints, bija miris. Bruņuveste viņu pasargāja, bet krītot viņš bija lauzis kakla skriemeļus. Par laimi, nevienam no brāļiem nebija klāt nekādu personas dokumentu, taču problēmu varēja radīt Kevlar veste. Tā varēja izraisīt ievērību, lai gan nekas neliecināja, ka mirušais saistīts ar abatiju. Statūtus zināja visi brāļi. Ja kādu nonāvēja ārpus abatijas, tad līķis netika identificēts. Tāpat kā brālis, kurš nolēca no Apaļā torņa, arī šis nokļūs Rennas morgā, un viņa mirstīgās atliekas galu galā tiks apbedītas nabagu kapā. Taču pirms tam mestra pienākums bija sūtīt ziņojumu garīdzniekam, kas pasludinātu, ka mirstīgās atliekas pieder baznīcai, un apsolītu kristīgu apbedīšanu, par kuru laicīgajai varai nav jāmaksā. Garīdznieki nekad nebija atteikušies to darīt.
De Rokfors nebija steidzies aizbraukt no Rennas. Vispirms viņš bija pārmeklējis Larsa Nela un Ernsta Skovila mājas, bet neko nebija atradis. Viņa vīri ziņoja, ka Žofrē nesis mugursomu, ko automašīnu stāvvietā atdevis Markam Nelam. Tajā noteikti atradās abas nozagtās grāmatas.
Vai ir zināms, kurp viņi devušies? aizmugurējā sēdeklī iejautājās Kleridons.
De Rokfors norādīja uz ekrānu.
Drīz vien zināsim.
Izjautājot ievainoto brāli, kurš bija noklausījies Kleridona sarunu Larsa Nela mājā, de Rokfors uzzināja, ka Žofrē gandrīz neko nav sacījis. Acīmredzot viņam Kleridons licies aizdomīgs. Sūtot Kleridonu turp, de Rokfors bija pieļāvis kļūdu.
Jūs apgalvojāt, ka varat atrast tās grāmatas.
Kāpēc mums tās vajadzīgas? Mums ir dienasgrāmata. Jāpievēršas tai un jāmēģina atšifrēt tas, kas tur ir.
Var jau būt, bet dc Rokforu uztrauca, ka Marks Nels no visa milzīgā arhīva izvēlējies tieši tās divas grāmatas.
Ja nu informācija tajās atšķiras no tās, kas ir dienasgrāmatā?
Vai jūs zināt, ar cik daudzām vienas un tās pašas informācijas versijām esmu sastapies? Visa Rennas vēsture ir vienas vienīgas pretrunas, kas klājušās cita pār citu. Ļaujiet man papētīt jūsu arhīvus! Pasakiet, ko zināt jūs, un redzēsim, kas iznāks mums abiem kopā.
Laba doma, diemžēl pretēji iespaidam, ko de Rokfors radīja ordeņa brāļiem, viņš zināja ļoti maz. Viņš bija rēķinājies ar to, ka mestrs savam pēctecim būs atstājis vēstījumu, kurā ordeņa līderis allaž nodeva visu vajadzīgo informāciju nākamajam līderim, kā bija parasts, sākot no de Molē laikiem.
jums došu šādu iespēju. Tomēr vispirms jānokārto šī lieta.
De Rokfors atkal domāja par abiem mirušajiem brāļiem. Viņu nāvi visi brāļi uzskatīs par ļaunu zīmi. Būdams reliģiska apvienība, kurā valda stingra disciplīna, ordenis tomēr bija apbrīnojami māņticīgs. Turklāt vardarbīga nāve bija reta parādība un nu pāris dienu laikā šādā nāvē bija miruši jau divi brāļi. Iespējams, kopiena sāks apšaubīt viņa spēju to vadīt. Pārāk daudz, pārāk strauji, viņi sauks. Un de Rokfors būs spiests noklausīties visus pārmetumus, jo viņš atklāti bija uzstājies pret iepriekšējā mestra novēlējumu, pa daļai to darīdams tāpēc, ka mestrs bija ignorējis brāļu vēlmes.
De Rokfors uzaicināja, lai mašīnas vadītājs paskaidro, ko nozīmē rādījumi uz ekrāna.
Cik tālu ir līdz viņu mašīnai?
Divpadsmit kilometri.
De Rokfors skatījās pa logu uz Francijas lauku ainavu. Reiz vajadzēja tikai pacelt acis, un pie apvāršņa varēja redzēt kādu torni. Līdz divpadsmitajam gadsimtam templiešiem šajā apvidū piederēja vairāk nekā trešā daļa no visiem viņu īpašumiem. Par templiešu valsti būtu vajadzējis kļūt visai Langdokai. De Rokfors hronikās bija lasījis par šiem plāniem. Cietokšņi, robežposteņi, krājumu noliktavas, fermas un klosteri bija izvietoti stratēģiskā kārtībā, un tos savienoja labi uzturēti ceļi. Divus gadu simtus tika rūpīgi sargāta ordeņa varenība, un, kad viņiem neizdevās nosargāt īpašumus Svētajā zemē un beigu beigās bija jāatdod Jeruzaleme musulmaņiem, viņu mērķis bija gūt panākumus Langdokā. Viss veicās labi, līdz ordenim nāvējošu triecienu deva Filips Ceturtais. Interesanti, ka hronikās nekad nebija pieminēta Rennes-le-Chāteau. Templiešu vēsturē pilsētai nekad nav bijusi nozīmīga loma. Templiešu nocietinājumi atradās citās vietās Odas ielejā, bet ne Redā, kā tolaik sauca kalna virsotni. Tagad nelielais ciemats šķita kļuvis par notikumu centru un vienīgi godkārīgā priestera un zinātkārā amerikāņu zinātnieka dēļ.