Выбрать главу

Mēs tuvojamies mašīnai, sacīja šoferis.

De Rokfors jau bija veicis piesardzības pasākumus. Trīs pārējie brāļi, kurus viņš bija atvedis uz Rennu, atgriezās aba­tijā, vienam bija brūce augšstilba mīkstajos audos no Žofrē raidītās lodes. Tātad kopumā trīs vīri bija ievainoti, divi mi­ruši. De Rokfors nosūtīja ziņu, ka pēc atgriešanās abatijā gri­bēs apspriesties ar saviem virsniekiem, lai apspiestu neap­mierinātību, bet vispirms vajadzēja noskaidrot, kur palicis viņa medījums.

Augšup, sacīja šoferis. Piecdesmit metri.

De Rokfors lūkojās pa logu un brīnījās par vietu, ko Ma­lons un viņa sabiedrotie izvēlējušies paslēptuvei. Dīvaini, ka viņi braukuši šurp.

Šoferis apturēja mašīnu, un viņi izkāpa.

Netālu bija novietotas citas automašīnas.

Paņem pārnēsājamo uztvērēju!

Viņi gāja uz priekšu, un divdesmit metrus tālāk brālis, kas nesa uztvērēju, apstājās.

Šeit!

De Rokfors cieši skatījās uz mašīnu.

Tā nav mašīna, kurā viņi izbrauca no Rennas.

Signāls ir spēcīgs.

De Rokfors pamāja. Cits brālis pārmeklēja mašīnas apakš­daļu un atrada magnētisko retranslatoru.

De Rokfors papurināja galvu un raudzījās uz Karkasonas mūriem, kas desmit metru attālumā slējās pret debesīm. Zā­lainajā laukumā kādreiz bijis pilsētas aizsarggrāvis. Tagad te bija stāvvieta tūkstošiem apmeklētāju, kuri ieradās katru die­nu, lai aplūkotu vienu no pēdējām viduslaiku pilsētām, ko vēl ieskāva mūri. Gadu simteņos nobrūnējušie akmeņi te atradās kopš laikiem, kad apkārtnē klejoja templieši. Mūri bija redzējuši albiģiešu krusta karus un vēl daudzas kaujas vēlā­kajos laikos. Un tie nekad nebija sagrauti, tie turējās kā īsts piemineklis izturībai.

Tomēr tie liecināja ari par gudrību.

De Rokfors zināja vietējo nostāstu no laikiem, kad asto­tajā gadsimtā pilsētā neilgi valdīja musulmaņi. Beigu beigās no ziemeļiem ieradās franki, lai atgūtu cietoksni, un sākās aplenkums. Uzbrukuma laikā tika nogalinats mauru karalis, un pilsētas mūrus vajadzēja sargāt viņa meitai. Viņa bija gud­ra un, nosūtot dažus viņas rīcībā esošos karapulkus pārskriet no viena sargtorņa uz citu, kā arī piebāžot ar salmiem mi­rušo kareivju apģērbu, radīja mānīgu iespaidu,, ka viņai ka­rotāju ir vairāk nekā īstenībā. Galu galā pārtikas un ūdens sāka trūkt abām pusēm. Tad karaļa meita pavēlēja noķert pēdējo vepri un izbarot tam pēdējo graudu bušeli un pār­meta cūku pāri mūrim. Tā atsitās pret zemi, un no pārplīsu­šā kuņģa izbira graudi. Franki jutās satriekti. Neticīgajiem arī pēc tik ilga aplenkuma, šķiet, bija diezgan pārtikas, lai barotu ar graudiem cūkas. Tāpēc franki atkāpās.

De Rokfors nešaubījās, ka tas ir tikai mīts, tomēr intere­sants stāsts par atjautību.

Arī Kotons Malons bija parādījis atjautību, piestiprinot elektronisko ierīci citai mašīnai.

Kas noticis? jautāja Kleridons.

Mēs esam maldināti.

Vai tā nav viņu mašīna?

Nē, monsieur. De Rokfors pagriezās un devās atpakaļ uz savu mašīnu. Kurp viņi devušies? Tad viņam prātā ienā­ca kāda doma. Viņš apstājās. Vai Marks Nels zina par Ka­siopeju Vitu?

Oui, teica Kleridons. Viņš runāja par Kasiopeju ar tēvu.

Vai būtu iespējams, ka viņi braukuši turp? Vita pēdējās dienās bija iejaukusies trīs reizes un vienmēr bijusi Malona pusē. Varbūt viņš bija nojautis, ka viņa būs sabiedrotā.

Nāciet! Viņš gāja uz mašīnu.

Ko mēs tagad darīsim? Kleridons gribēja zināt.

Skaitīsim lūgšanu.

Kleridons nekustējās.

Par ko?

Par to, lai mana nojauta izrādītos pareiza.

ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA

Malons bija saniknots. Henriks Torvaldsens bija zinājis daudz vairāk, bet nebija teicis ne vārda. Viņš norādīja uz Kasiopeju.

Vai viņa ir viena no jūsu draugiem?

Es viņu pazīstu sen.

Kopš laika, kad Larss Nels bija vēl dzīvs, vai ne?

Torvaldsens pamāja.

Vai Larss zināja, ka jūs esat pazīstami?

Nē.

Tātad jūs vazājāt aiz deguna ari viņu, Malons sacīja dusmu pilnā balsī.

Dānis bija spiests atmest izvairīgo toni. Galu galā viņš nu bija iedzīts stūri.

Koton, es saprotu, ka esat aizkaitināts. Taču vienmēr nav iespējams visu paskaidrot. Jāaplūko dažādi aspekti. Esmu pārliecināts, ka arī jūs rīkojāties tāpat, kad strādājāt ASV valdībai.

Malons nereaģēja.

Kasiopeja sargāja Larsu. Viņš uzskatīja Kasiopeju par traucēkli. Taču viņas patiesais uzdevums bija aizsargāt viņu.

Kāpēc to nevarēja viņam pateikt?

Larsam bija stūrgalvīga daba. Kasiopeja viņu vēroja klu­sībā, tā bija vienkāršāk. Diemžēl nebija iespējams pasargāt Larsu no viņa paša.

Stefānija spēra soli uz priekšu ar tādu sejas izteiksmi, it kā dotos kaujā.

Tieši tas bija teikts jūsu raksturojumā. Apšaubāmi motī­vi, sadarbības partneru maiņa, krāpniecība.

Tas mani aizvaino. Torvaldsens veltīja viņai niknu ska­tienu. Jo īpaši tāpēc, ka arī jūs abus aizsargāja Kasiopeja.

Pret to Malons nevarēja iebilst.

Tomēr vajadzēja pateikt to mums.

Kādēļ? Cik atceros, jūs bijāt cieši apņēmušies braukt uz Franciju, jo sevišķi jūs, Stefānija. Kāda jēga būtu jums kaut ko teikt? Es parūpējos, lai Kasiopeja būtu šeit ja nu viņa izrādītos jums vajadzīga.

Malons negrasījās pieņemt tik paviršu skaidrojumu.

Lai nu ko, Henrik, taču jūs būtu varējis kaut ko bilst par Reimonu de Rokforu, kuru jūs abi acīmredzot pazināt. Mēs te iekūlāmies kā mušas tīklā.

Tur nebija daudz, ko teikt, sacīja Kasiopeja. Kad Larss bija dzīvs, arī ordeņa brāļi viņu tikai vēroja, vairāk neko. Es nekad nebiju tikusies ar de Rokforu, vienīgi pēdē­jās pāris dienās. Zinu par viņu tikpat daudz, cik jūs.

Kā tad jūs paredzējāt viņa gājienus Kopenhāgenā?

Neparedzēju. Gluži vienkārši sekoju jums.

Es pat nenojautu jūsu klātbūtni.

Ko daru, to daru labi.

Aviņonā gan jums tik labi neveicās. Es pamanīju jūs ka­fejnīcā.

Un ko lai saka par jūsu gājienu ar salveti, ko nomētāt, lai novērotu, vai es jums sekošu? F.s gribēju, lai jūs zināt, ka esmu tur. Kad ieraudzīju Kleridonu, sapratu, ka de Rokfors arī ir turpat. Viņš uzmanījis Kleridonu jau vairākus gadus.

Kleridons stāstīja par jums, Malons teica, bet Avi­ņonā viņš jūs nepazina.

Viņš mani nekad nav redzējis. Kleridons zina vienīgi to, ko viņam stāstījis Larss Nels.

Kleridons to neteica, sacīja Stefānija.

Esmu pārliecināts, ka Ruā daudz ko nav pieminējis. Larss tā arī nesaprata, ka problēmas, ko viņam sagādā Kle­ridons, ir daudz nopietnākas par domstarpībām ar mani, teica Kasiopeja.

Tētis jūs nicināja, Marks sacīja.

Kasiopeja veltīja viņam vēsu skatienu.

Jūsu tēvs bija izcili gudrs cilvēks, taču viņam trūka iz­pratnes par cilvēka dabu. Viņa ieskats par pasauli bija vien­kāršots. Slepenās sakarības, ko viņš mēģināja atrast un ko pēc viņa nāves pētījāt jūs, bija daudz sarežģītākas, nekā va­rat iedomāties. Tās ir saistītas ar zināšanām, kuru meklēju­mos cilvēki zaudējuši dzīvību.

Mark, teica Torvaldsens, tas, ko par jūsu tēvu saka Kasiopeja, ir taisnība. Domāju, ka jūs pats to saprotat.

Tētis bija labs cilvēks un ticēja tam, ko darīja.

Jā. Tomēr viņš daudz ko paturēja sevī. Jūs nezinājāt, ka mēs bijām tuvi draugi, un man žēl, ka jūs neiepazināt viens otru. Taču jūsu tēvs gribēja paturēt mūsu kontaktu slepenī­bā, un es izturos ar cieņu pret viņa vēlēšanos pat pēc viņa nāves.