Mūsdienu templieši, protams, tic. Ar dažiem iebildumiem ordenis tomēr ievēro tradicionālo katoļu doktrīnu. Lai to saskaņotu ar statūtiem, izdarīja dažus pielāgojumus, taču tas bija nepieciešams visos klosteros. Taču tūkstoš trīs simti septītajā gadā? Es nezinu, kam viņi ticēja. To laiku hronikas ir šifrētas. Kā jau teicu, par šo jautājumu būtu varējuši izteikties vienīgi ordeņa augstākie vadītāji. Vairākums templiešu bija,Analfabēti. Pat Žaks de Molē neprata ne lasīt/ne rakstīt. Tāpēc daži ordeņa brāļi noteica pārējo uzskatus. Protams, toreiz pastāvēja Lielais mantojums, tāpēc, manuprāt, redzēt nozīmēja ticēt.
Kas ir tas Lielais mantojums?
Es labprāt vēlētos to zināt. Informācija par to ir nozaudēta. Hronikās par to gandrīz nekas nav teikts. Manuprāt, tas ir pierādījums uzskatiem, kam ticēja ordenis.
Vai tādēļ viņi to meklēja? jautāja Stefānija.
Līdz pēdējam laikam viņi tā īsti nemaz nemeklēja. Par Lielā mantojuma atrašanās vietu tikpat kā nekas nebija zināms. Taču mestrs teicis Žofrē, ka, viņaprāt, tētis bijis uz pareizām pēdām.
Kāpēc tas tik ļoti vajadzīgs de Rokforam? Malons jautāja Markam.
Ja atrastos Lielais mantojums, tad atkarībā no tā, kas tajā atrodas, tas varētu veicināt ordeņa atkārtotu parādīšanos uz pasaules skatuves. Zināšanas, kas tam pieder, turklāt varētu pašos pamatos mainīt kristīgo pasauli. De Rokfors vēlas atmaksāt pasaulei to, kas nodarīts ordenim. Viņš grib, lai tiek atmaskota katoļu baznīcas liekulība un atjaunota ordeņa labā slava.
Ko jūs ar to domājat? Malons nesaprata.
Viena no apsūdzībām, kas tūkstoš trīs simti septītajā gadā tika izvirzīta templiešiem, bija elku pielūgšana. Templieši it kā godājuši kauTISdubārdaumgā^ nekad netika pierādīts. Taču pat katoļi vēršas ar lūgšanām pie tēliem, piemēram, pie Turīnas līķauta.
Malons atcerējās, kas vienā no evaņģēlijiem teikts par Kristus nāvi: "Tad viņi satina Jēzus miesas audeklā kopā ar smaržām." Šis bija tik svēts simbols, ka vēlāk pāvests izdeva dekrētu, lai par audeklu allaž noturētu misi. Marka minētais Turīnas līķauts bija skujiņveida rakstā austs audekls, uz kura bija redzams vīrieša atveids sešas pēdas garš, ar taisnu degunu, ar matiem, kas slīga līdz pleciem un galvvidū bija izšķirti ar celiņu, ar pilnu bārdu un durtām brūcēm rokās, pēdās un galvas ādā, kā arī pātagas cirtienu brūcēm uz muguras.
Tēls, kas redzams uz līķauta, teica Marks, neatveido Kristu. T^J2ļja_ŽaJsЈ_iie_MQlē. Viņu apcietināja tūkstoš trīs simti septītā gada oktobrī, bet tūkstoš trīs simti astotā gada janvārī pienagloja pie durvīm Parīzes templī gandrīz tāpat, kā sita krustā Kristu. Viņi ņirgājās par de Molē, jo viņš neticēja Kristum kā Pestītājam. Francijas lielinkvizitors Gijoms Imbērs vadīja spīdzināšanu. Pēc tam de Molē ietina audekla līķautā, ko ordenis glabāja Parīzes templī iniciācijas ceremoniju izdarīšanai. Tagad mēs zinām, ka pienskābe un asinis no de Molē savainotā auguma sajaucās ar vīraku, ar ko bija piesātināts audekls, un radīja tēlu. Mūslaikos ir līdzīgs gadījums. Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit pirmajā gadā kāds vēža slimnieks Anglijā palagos bija atstājis gandrīz tādus pašus nospiedumus.
Malons atcerējās, ka astoņdesmito gadu beigās baznīca beidzot atteicās no tradīcijas un atļāva izmeklēt Turīnas līķautu mikroskopiski un ar radioaktīvā oglekļa metodi. Rezultāti parādīja, ka uz tā nekas nav zīmēts vai uzvilkts ar otu. lekrāsojums bija vienā audekla pusē, un izrādījās, ka līķauts radies nevis pirmajā gadsimtā, bet laikā aptuveni no trīspadsmitā gadsimta beigām līdz četrpadsmitā gadsimta vidum. Taču daudzi šīs atradnes apšaubīja, apgalvojot, ka izmeklētais paraugs ir bojāts vai ņemts no kādas oriģināla labotas versijas.
Tēls uz līķauta atbilst de Molē fiziskajām īpašībām, Marks teica. Tās aprakstītas hronikās. Kad viņu spīdzināja, mati bija atauguši un bārda nekopta. Audeklu, kurā bija ietīts de Molē līķis, no Parīzes tempļa paņēmis kāds Žofrē de Šarnī radinieks. De Šarnī tūkstoš trīs simti četrpadsmitajā gadā sadedzināts uz sārta kopā ar de Molē. Ģimene līķautu glabājusi kā relikviju un vēlāk ievērojusi, ka uz tā redzams tēls. Līķauts sākumā attēlots uz reliģiska medaljona aptuveni tūkstoš trīs simti trīsdesmit astotajā gadā, bet apskatei pirmo reizi izstādīts tūkstoš trīs simti piecdesmit septītajā gadā. Tad ļaudis uzreiz to saistījuši ar Kristu, un de Šarnī ģimene nav centusies izgaisināt šo nepareizo priekšstatu. Sešpadsmitā gadsimta beigās baznīca pārņēmusi līķautu savā īpašumā, pasludinot to par achcrojntci "tāds, kas nav cilvēka roku darināts" -, par svētu relikviju. De Rokfors grib atgūt līķautu. Tas pieder ordenim, ne baznīcai.
Tā ir muļķība. Torvaldsens pašūpoja galvu.
Viņš domā citādi.
Malons ievēroja Stefānijas aizkaitināto izteiksmi. Viņa teica:
Bībeles stunda bija aizraujoša, Henrik, bet es arvien vēl gaidu patiesību par to, kas šeit notiek pašreiz.
Jūs nu gan esat dedzīga. Dānis pasmaidīja.
Man ir strauja daba. Stefānija izņēma tālruni. Ar jūsu atļauju teikšu skaidri ja dažu turpmāko minūšu laikā nesaņemšu kādu atbildi, zvanīšu uz Atlantu. Man tas Reimons de Rokfors jau ir līdz kaklam, tāpēc darīšu zināmu atklātībai par šīm dārgumu medībām. Jābeidz niekoties.
ČETRDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA
Izdzirdējis Stefānijas paziņojumu, Malons saviebās. Viņš jau bija paredzējis, ka viņai galu galā beigsies pacietība.
To tu nedrīksti darīt, Marks teica mātei. Valdības iesaistīšanās būtu pēdējais, kas mums vajadzīgs.
Kāpēc gan ne? Stefānija jautāja. Abatija jāpārmeklē. Lai ko viņi tur dara, tas nekādā ziņā nesaistās ar reliģiju.
Gluži otrādi, Žofrē ierunājās drebošā balsi. Tur valda dzija svētbijība. Brāji ziedojas mūsu Kungam. Viņu dzīve ir kalpošana Dievam.
Un līdztekus jūs apgūstat zināšanas par sprāgstvielām, tuvcīņas mākslu un prasmi šaut kā snaiperi. Vai jums tas nešķiet pretrunīgi?
Nebūt ne, iebilda Torvaldsens. Paši pirmie templieši ziedoja dzīvi Dievam un bija prasmīgi karotāji.
Stefāniju teiktais neiespaidoja.
Tagad nav trīspadsmitais gadsimts. De Rokforam ir savs plāns un arī vara, lai šo plānu uzspiestu citiem. Mūsdienās tādus cilvēkus sauc par teroristiem.
Tu esi tāda pati kā agrāk, Marks dusmīgi izgrūda.
Jā, esmu. Es joprojām uzskatu, ka slepenas organizācijas, kurām pieder nauda, ieroči un modernas noklausīšanās ierīces, ir aizdomīgas un var sagādāt nepatikšanas. Mans darbs ir tikt ar tādām galā.
Šis jautājums uz tevi neattiecas.
Kāpēc tad tavs mestrs mani iesaistīja?
Labs jautājums, nodomāja Malons.
Tu to nesaprati, kad bija dzīvs tētis, un nesaproti arī tagad.
Kāpēc tad tu neizskaidro?
Mister Malon, laipni ieteicās Kasiopeja. Vai jūs nevēlētos apskatīt pils restaurācijas projektu?
Acīmredzot namamāte vēlējās runāt ar viņu zem četrām acīm. Jauki arī Malons gribēja viņai šo to jautāt.
Labprāt.
Kasiopeja atstūma krēslu un piecēlās.
Ļaujiet, es jums parādīšu. Pārējie varēs aprunāties acīmredzot tas ir nepieciešams. Lūdzu, jūtieties kā mājās! Mēs ar misteru Malonu drīz atgriezīsimies. .
Malons kopā ar Kasiopeju izgāja no mājas spilgtajā pēcpusdienas saulē.
Kad pili pabeigs, Kasiopeja teica, tā būs tieši tāda kā trīspadsmitajā gadsimtā.
Tas ir vērienīgs pasākums.
Man sagādā prieku tādi pasākumi.