Выбрать главу

Viņi iegāja būvlaukumā pa platiem koka vārtiem un de­vās iekšā tādā kā šķūnī ar smilšakmens sienām izrādījās, ka tur atrodas moderns viesu uzņemšanas centrs. Viņpus va­rēja redzēt strādājam vismaz simt cilvēkus, no turienes plū­da putekju un zirgu smārds.

Ielikti visi pamati, un tiek būvēts rietumu aizsargmū­ris, Kasiopeja teica un norādīja turp. Grasāmies celt stū­ru torņus un ēkas. Taču vajadzīgs laiks. Jāgatavo ķieģeļi un java, jāapstrādā akmens un kokmateriāli tieši tā, kā pirms septiņiem simtiem gadu, izmantojot tieši tādas pašas meto­des un rīkus, pat ģērbjoties tādās pašās drēbēs.

Vai viņi arī ēd tāpat kā toreiz?

Esam piemērojušies mūsdienām. Viņa pasmaidīja.

Kasiopeja veda Malonu pa būvlaukumu, tad pa stāva kal­na nogāzi uzveda nelielā pakalnā, no kurienes visu varēja skaidri redzēt.

Es bieži nāku šurp. Simt divdesmit vīri un sievas tur lejā strādā pilnu darbadienu.

Tas tik ir algu saraksts!

Tā nav liela maksa par to, lai varētu skatīt vēsturi at­dzīvojamies.

Jums ir iesauka Ingenieur. Vai tā jūs sauc viņi? Inže­niere?

Tā mani iedēvēja personāls. Esmu studējusi viduslaiku celtniecības tehniku. Pati esmu visu projektējusi.

Vai zināt, no vienas puses, jūs esat visai iedomīga un nejauka. No otras puses interesants cilvēks.

Es saprotu, ka mana piezīme par to, kas notika ar Henrika dēlu, bija nevietā. Kāpēc jūs nedevāt pretī?

Kāda jēga? Jūs nemaz nezinājāt, par ko runājat.

Centīšos turpmāk neizsacīt pārsteidzīgus spriedumus.

Malons iesmējās.

Šaubos, vai tas jums izdosies'. Taču es neesmu jūtelīgs. Man jau sen uzaugusi bieza āda. Tādā darbā kā manā tas ir vajadzīgs.

Jūs taču esat atvaļinājies.

No tā nav iespējams aiziet pavisam. Es tikai retāk nokļūstu ugunslīnijā.

Tātad Stefanijai Nelai jūs palīdzat gluži vienkārši kā draugs?

Tas šķiet dīvaini, vai ne?

Nepavisam. Būtībā tas pilnīgi atbilst jūsu personībai.

Malonu tas ieinteresēja.

Ko jūs zināt par manu personību?

Kad Henriks mani lūdza iesaistīties šajā lietā, es daudz ko uzzināju par jums. Man ir draugi, kuri strādā turpat, kur iepriekš jūs. Viņi ir ļoti augstās domās par jums.

Priecājos dzirdēt, ka mani atceras.

Cik daudz jūs zināt par mani? Kasiopeja jautāja.

Pavisam nedaudz.

Man piemīt daudz dīvainību.

Tad jūs labi saprotaties ar Henriku.

Redzu, jūs viņu labi pazīstat. Kasiopeja pasmaidīja.

Cik sen viņu pazīstat jūs?

Kopš bērnības. Viņš pazina manus vecākus. Pirms dau­dziem gadiem viņš man pastāstīja par Larsu Nelu. Mani sa­valdzināja Larsa darbs. Tāpēc kļuvu par Larsa sargeņģeli, lai gan viņš mani uzskatīja par īstu sātanu brunčos. Diemžēl nevarēju Larsam palīdzēt viņa dzīves pēdējā dienā.

Vai jūs tur bijāt?

Kasiopeja papurināja galvu.

Viņš bija aizceļojis uz kalniem dienvidos. Es biju te, kad Henriks piezvanīja un pateica, ka atrasts viņa līķis.

Vai viņš izdarīja pašnāvību?

Larsam, protams, bija nosliece uz skumjām. Turklāt viņš jutās vīlies, viņu vajāja neveiksmes. Tik daudz bija amatie­ru, kuri izmantoja viņa darbu un sagrozīja to līdz nepazīša­nai. Lai kā viņš centās, viņam neizdevās atrisināt noslēpumu. Tāpēc domāju, ka tā varēja būt pašnāvība.

No kā jūs viņu sargājāt?

Daudzi centās bāzt degunu viņa pētījumos. Lielākoties tie bija godkārīgi dārgumu mednieki, bet tad parādījās Reimona de Rokfora vīri. Par laimi, man allaž izdevās palikt nepamanītai.

Tagad de Rokfors ir mestrs.

Kasiopeja sarauca uzacis.

Tāpēc viņš vēl jo cītīgāk turpinās meklējumus. Tagad viņa pārziņā ir visi templiešu īpašumi.

Kasiopeja acīmredzot neko nezināja par Marku Nelu un par to, kur viņš pavadījis piecus pēdējos gadus, tāpēc Ma­lons viņai to pastāstīja, tad sacīja:

Marks zaudēja de Rokforam jaunā mestra vēlēšanās.

Tātad viņu attiecības ir naidīgas?

Daļēji. Tomēr tas neizskaidro visu, Malons domāja, raudzīdamies lejup uz zirga pajūgu, kas pa sauso zemi vir­zījās uz mūra pusi.

šodien darbs domāts apskatei, viņa teica, ievērojusi, kurp skatās Malons. Tā ir daļa no izrādes. Nopietnu celt­niecību sāksim atkal rīt.

Uzraksts viņā pusē vēsta, ka būs vajadzīgi trīsdesmit gadi, lai pili pabeigtu.

Protams.

Kasiopejai taisnība. Viņai patiešām piemita dīvainības.

Es tīši pametu Larsa dienasgrāmatu Aviņonā, lai de Rok­fors to atrod.

Tāda vēsts ārkārtīgi izbrīnīja Malonu.

Kāpēc?

Henriks gribēja pats runāt ar Marku un viņa māti. Tā­pēc mēs atnācām uz šejieni. Turklāt viņš teica, ka jūs esat godavīrs. Es reti kuram ticu uz vārda, bet Henriks ir viens no šiem retajiem. Tāpēc es jums pastāstīšu to, ko nezina ne­viens cits.

Marks klausījās Henrika skaidrojumā. Tas, šķiet, intere­sēja arī viņa māti, bet Žofrē, gandrīz nemirkšķinādams, ti­kai skatījās vienā punktā kā transa stāvoklī.

Pienācis laiks, kad jums skaidri jāsaprot tas, kam Larss ticēja, Henriks teica Stefanijai. Varbūt jūs domājāt, ka viņš ir neprātis, kas dzenas pēc dārgumiem, bet tas nebija tiesa. Viņa meklējumiem bija nopietns pamats.

Nelikšos ne zinis par apvainojumu, jo gribu dzirdēt, kas jums sakāms.

Torvaldsena skatienā varēja jaust vieglu aizkaitinājumu.

Larsa teorija bija vienkārša, lai gan būtībā tā nebija ti­kai viņa teorija.. Lielāko daļu formulēja Ernsts Skovils. Šī teo­rija ietvēra jaunu viedokli par Jaunās Derības evaņģēlijiem un īpaši par to, kas tajos teikts par augšāmcelšanos. Kasio­peja par to jau ieminējās. ^ Sāksim ar Marka evaņģēliju. Tas bija pats pirmais, uzrak­stīts aptuveni septiņdesmitajā gadā, varbūt pat vienīgais evaņģēlijs, kas bija agrīno kristiešu rīcībā pēc Kristus nāves. Tajā iekļauti sešsimt sešdesmit pieci pa nti, tomēr tikai asto­ņos runāts par augšāmcelšanos. Pats ievērojamākais notP kums pieminēts tik īsi. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša. Kad ti­ka rakstīts Marka evaņģēlijs, stāsts par augšāmcelšanos vēl nebija izveidots, un evaņģēlijs beidzas, nepieminot, ka mā­cekļi ticēja Jēzus ir augšāmcēlies. Toties tur teikts, ka^mā­cekļi aizbēga. Marka versijā par notikušo pie kapa atnāk ti­kai sievietes, un viņas neklausa rīkojumam pateikt mācekļiem, lai iet uz Galileju, jo tur viņi varēs tikties ar aug­šāmcēlušos Jēzu. Arī sievietes ir apjukušas un bēg, nevienam ļ nestāstot, ko redzējušas. Eņģeļu nav, tikai baltās drānās tēr­pies jauneklis, kas mierīgi pavēsta viņš ir augšāmcēlies. Nav sargu, nav sviedrauta, nav Kunga, kas augšāmcēlies.

Marks zināja, ka viss, ko runā Torvaldsens, ir patiesība. Viņš bija rūpīgi studējis evaņģēlijus.

Mateja liecība top desmit gadus vēlāk. Tad romieši jau bija izlaupījuši Jeruzālemi un iznīcinājuši templi. Daudzi jū­di aizbēga uz grieķu zemēm. Ortodoksālie ebreji, kuri pali­ka Svētajā zemē, jaunos kristiešus uzskatīja par tikpat lielu

apgrūtinājumu kā romiešus. Ortodoksālo ebreju un topošo ^ kristīgo ebreju attiecības bija naidīgas. Mateja evaņģēliju,, šķiet, rakstījis kāds nezināms ebreju kristietis. Marka evaņ­ģēlijā bija daudz nenoskaidrotu jautājumu, tāpēc Matejs mai-ļ nīja šo nostāstu atbilstoši viņa nemierīgajam laikposmam. \parNu par augšāmcelšanos pavēsta eņģelis. Viņš nāk reizē ) ar zemestrīci, viņa skats līdzinās zibenim. Sargi sastingst. Eņļ ģelis noveļ no kapa akmeni un apsēžas uz tā. Sievietes dreb ļ bailēs, kas ļoti drīz pārvēršas priekā. Pretstatā sievietēm Marka evaņģēlijā šeit viņas steidzas pastāstīt mācekļiem par notikušo un sastop augšāmcēlušos Kristu. Nu pirmo reizi tiek aprakstīts Kungs, kas augšāmcēlies. Un ko sievietes da­rīja?