Выбрать главу

Vai nezināt, kurp gāja tā sieviete, ar kuru nupat runā­jāt?

Darbinieks vērīgi paskatījās uz Malonu.

Vai viņa jūs ieinteresējusi?

Ne jau tādā ziņā. Taču citādā ziņā gan.

Izsoles firma bija kļuvusi ļoti labvēlīga pret Malonu pirms dažiem mēnešiem, kad viņš palīdzēja atrast kādu nekaunī­gu pārdevēju, kurš firmai bija piedāvājis trīs "Džeinas Eiras" eksemplārus, kas bija izdoti aptuveni tūkstoš astoņi sim­ti četrdesmit septītajā gadā un izrādījās zagti. Kad policija konfiscēja grāmatas no pircēja, izsoles firmai vajadzēja atlī­dzināt ikvienu kronu, bet pārdevējs firmas čeku jau bija pār­vērtis skaidrā naudā. Malons atrada zagli Anglijā un atguva naudu. Tādējādi savā jaunajā mājvietā viņš ieguva dažus pa­teicīgus draugus.

Viņa jautāja par katedrāli, par tās izvietojumu. Visvai­rāk par Kristiāna Ceturtā kapelu.

Vai viņa teica, kāpēc tas viņai vajadzīgs?

Gregoss papurināja galvu.

Viņa tikai gribot tur pastaigāt.

Malons sarokojās ar Gregosu, saujā ielicis salocītu tūkstoš kronu banknoti. Viņš redzēja, ka Gregoss jūtas apmierināts un žigli iebāž naudu kabatā. Izsoles firma pret šāda veida pateicības izpausmēm izturējās ar nosodījumu.

Vēl viens jautājums, viņš teica. Kas bija cilvēks, kurš izsolē piedalījās ar tālruņa starpnieku un nopirka grāmatu?

Jūs taču zināt, Koton, ka šāda informācija ir stingri kon­fidenciāla.

Jūs zināt, ka man riebjas noteikumi. Vai es pazīstu to solītāju?

Viņam pieder ēka Kopenhāgenā, ko jūs īrējat.

Malons gandrīz vai pasmaidīja. Henriks Torvaldsens. To

viņš būtu varējis iedomāties.

Izsoles dalībnieki atkal pulcējās kopā pēc pārtraukuma. Kad pircēji iekārtojās krēslos, Malons devās uz izeju un pamanīja, ka Pēters Hansens apsēžas savā vietā. Ticis ārā no zāles, Malons ieelpoja vēso vakara gaisu. Lai gan pulkstenis bija jau gandrīz astoņi vakarā, vasarīgajās debesīs vēl kavē­jās rietošās saules purpursārtā atblāzma. Dažu kvartālu atstatumā slējās no sarkaniem ķieģeļiem celtā katedrāle Domkirke -, kur kopš trīspadsmitā gadsimta tika apbedīti Dānijas karaliskās ģimenes locekļi.

Ko tur darīja Stefānija?

Malons jau gribēja doties turp, kad viņam klāt pienāca divi vīrieši. Viens piespieda Malonam pie muguras kaut ko cietu.

Esiet rāms un kluss, mister Malon, citādi nošaušu jūs uz līdzenas vietas, kāds viņam iečukstēja ausī.

Malons palūkojās pa kreisi, tad pa labi.

Viņu no abām pusēm bija ielenkuši tie vīrieši, kuri saru­nājās ar Stefāniju. Un viņu vaibsti pauda tādu pašu satrau­kumu kā pirms dažām stundām "Sarkanās jakas" seja.

PIEKTĀ NODAĻA

Stefānija iegāja katedrālē. Izsoles darbinieks teica, ka celt­ni viņa atradīs pavisam viegli, un viņam bija taisnība. Milzī­gā ķieģeļu būve, kas šķita nesamērīgi liela šai pilsētai, tuvu­mā gandrīz vai aizsedza vakara debesis.

Kad Stefānija iegāja dižajā celtnē, viņas skatienam pavē­rās paplašinājumi, kapelas un slēgtas ejas, bet augšā atradās velvēti griesti un augsti logi ar vitrāžām, kas senlaicīgajai telpai piešķīra svētsvinīgu gaisotni. Stefānija redzēja, ka šī vairs nav katoļu katedrāle. Spriežot pēc rotājumiem, tagad tā piederēja luterāņiem, un tās arhitektūrā neapšaubāmi iz­paudās Francijas ietekme.

Stefānija dusmojās, ka zaudējusi grāmatu. Viņa bija do­mājusi, ka cena nebūs augstāka par trim simtiem kronu, tā­tad aptuveni piecdesmit dolāriem. Taču kāds nezināms pir­cējs bija samaksājis vairāk nekā astoņus tūkstošus dolāru par necilu Dienvidfrancijas aprakstu, kas sacerēts vairāk nekā pirms simt gadiem.

Atkal bija jāsecina, ka viņas darījumi kādam ir zināmi.

Varbūt tas bija cilvēks, kurš viņu gaidīja? Divi vīrieši, kuri pienāca viņai klāt pēc izsoles, teica, ka viss kļūšot skaidrs, ja viņa aiziešot uz katedrāli un sameklēšot Kristiāna Cetur­tā kapelu. Stefanijai šāds gājiens šķita muļķīgs, taču citas ie­spējas nebija. Lai nokārtotu nopietno darījumu, laika vairs nebija daudz.

Ņemot vērā sniegtos norādījumus, Stefānija lēni gāja ap­kārt vestibilam. Labajā pusē jomā pie galvenā altāra notika dievkalpojums. Baznīcas solos ceļos bija nometušies aptuve­ni piecdesmit cilvēki. Ērģeļu mūzika, dobji vibrējot, atbal­sojās no sienām. Stefānija atrada Kristiāna Ceturtā kapelu un caur durtiņām smalka metālkaluma režģī gāja iekšā.

Viņu gaidīja maza auguma, drukns vīrietis ar pelēku ma­tu ērkuli, kas sedza viņa galvu kā cepure. Viņam bija raup­ja, gludi skūta seja, un viņš bija ģērbies gaišās kokvilnas au­duma biksēs, kreklā ar vaļēju apkaklīti un ādas jakā. Kad Stefānija pagājās vīrietim tuvāk, viņa uzreiz ievēroja, ka tum­šo acu skatiens ir salts un aizdomu pilns. Varbūt vīrietis no­jauta, ka Stefānija ir nobažījusies, jo viņa sejas izteiksme kļuva mazliet laipnāka un viņš pasmaidīja.

Patīkami tikties ar jums, misis Nela.

Kā jūs zināt, kas es esmu?

Es labi pazīstu jūsu vīra darbus. Viņam bija izcili zināt­niskie darbi par vairākiem tematiem, kas mani interesē.

Kuri tie ir? Mana vīra darbs saistījās ar daudziem te­matiem.

Mani galvenokārt interesē Rennes-le-Chateau. Jūsu vīra darbs par šīs pilsētiņas un apkaimes tā saucamo lielo noslē­pumu.

Vai jūs esat tas, kurš tikko mani pārsolīja?

Vīrietis tēlotā pakļāvībā pacēla rokas.

Nebūt ne. Tieši tāpēc es gribēju runāt ar jums. Es pie­dalījos izsolē, bet mani, droši vien tāpat kā jūs, šokēja beigu cena.

Stefānija, vēlēdamās pārdomāt dzirdēto, brīdi pastaigā­jās pa karaliskajām kapenēm. Iespaidīgas marmora sienas klāja milzīgi gleznojumi ar sīki izstrādātiem attēliem. Pašā kapelas vidū zem augstajiem velvju griestiem atradās pieci grezni zārki.

Vīrietis pamāja ar roku.

Kristiānu Ceturto uzskata par Dānijas dižāko monar­hu. Tāpat kā Henrijs Astotais Anglijā, Fransuā Otrais Fran­cijā un Pēteris Lielais Krievijā, viņš pārvērta valsti pašos pa­matos. Viņa darbības pēdas jūtamas visur.

Stefāniju neinteresēja vēsture.

Ko jūs gribat?

Atļaujiet jums kaut ko parādīt!

Vīrietis pagājās tuvāk režģim, kas norobežoja kapelu. Stefānija sekoja.

Leģenda stāsta, ka šo metālkalumu darinājis sātans. Tie ir neparasti meistarīgi. Tajos attēlotas karaļa un karalienes monogrammas un milzum daudz fantastisku radību. Taču palūkojieties uzmanīgāk uz pašu apakšu!

Stefānija redzēja vārdus, kas bija iegravēti metālā.

Tur teikts: Caspar Fiucke bin ich getiannt, dieser Arbeit bin ich bekannt. "Kaspars Finke tā mani sauc, šis darbs mani darījis slavenu," vīrietis sacīja.

Stefānija pagriezās pret vīrieti.

Ko jūs ar to domājat?

Ap Kopenhāgenas Apaļā torņa augšējo platformu ir vēl kāds metālkaluma režģis. Ari to darinājis Finke. Viņš to iz­veidojis tik zemu, lai pāri varētu saskatīt pilsētas jumtus, taču pār to ir viegli pārlēkt.

Stefānija saprata mājienu.

Vai tas vīrietis, kurš todien nolēca lejā, strādāja jums?

Viņš pamāja.

Kāpēc viņš mira?

"Kristus bruņinieki paļāvīgi izcīna tā Kunga kaujas, ne­bīdamies nedz grēka, kad nogalina ienaidnieku, nedz bries­mu, kad jāmirst pašiem."

Viņš izdarīja pašnāvību.

"Ja kāds nāvi nes vai nāvi pieņem, tas nav noziegums, bet cildena rīcība."

Jūs nezināt, kā atbildēt uz manu jautājumu.

Viņš smaidīja.

Es tikai citēju izcilu teologu, kurš šos vārdus rakstījis pirms astoņiem simtiem gadu. Svētais Bernārs no Klervo.