Vai nezināt, kurp gāja tā sieviete, ar kuru nupat runājāt?
Darbinieks vērīgi paskatījās uz Malonu.
Vai viņa jūs ieinteresējusi?
Ne jau tādā ziņā. Taču citādā ziņā gan.
Izsoles firma bija kļuvusi ļoti labvēlīga pret Malonu pirms dažiem mēnešiem, kad viņš palīdzēja atrast kādu nekaunīgu pārdevēju, kurš firmai bija piedāvājis trīs "Džeinas Eiras" eksemplārus, kas bija izdoti aptuveni tūkstoš astoņi simti četrdesmit septītajā gadā un izrādījās zagti. Kad policija konfiscēja grāmatas no pircēja, izsoles firmai vajadzēja atlīdzināt ikvienu kronu, bet pārdevējs firmas čeku jau bija pārvērtis skaidrā naudā. Malons atrada zagli Anglijā un atguva naudu. Tādējādi savā jaunajā mājvietā viņš ieguva dažus pateicīgus draugus.
Viņa jautāja par katedrāli, par tās izvietojumu. Visvairāk par Kristiāna Ceturtā kapelu.
Vai viņa teica, kāpēc tas viņai vajadzīgs?
Gregoss papurināja galvu.
Viņa tikai gribot tur pastaigāt.
Malons sarokojās ar Gregosu, saujā ielicis salocītu tūkstoš kronu banknoti. Viņš redzēja, ka Gregoss jūtas apmierināts un žigli iebāž naudu kabatā. Izsoles firma pret šāda veida pateicības izpausmēm izturējās ar nosodījumu.
Vēl viens jautājums, viņš teica. Kas bija cilvēks, kurš izsolē piedalījās ar tālruņa starpnieku un nopirka grāmatu?
Jūs taču zināt, Koton, ka šāda informācija ir stingri konfidenciāla.
Jūs zināt, ka man riebjas noteikumi. Vai es pazīstu to solītāju?
Viņam pieder ēka Kopenhāgenā, ko jūs īrējat.
Malons gandrīz vai pasmaidīja. Henriks Torvaldsens. To
viņš būtu varējis iedomāties.
Izsoles dalībnieki atkal pulcējās kopā pēc pārtraukuma. Kad pircēji iekārtojās krēslos, Malons devās uz izeju un pamanīja, ka Pēters Hansens apsēžas savā vietā. Ticis ārā no zāles, Malons ieelpoja vēso vakara gaisu. Lai gan pulkstenis bija jau gandrīz astoņi vakarā, vasarīgajās debesīs vēl kavējās rietošās saules purpursārtā atblāzma. Dažu kvartālu atstatumā slējās no sarkaniem ķieģeļiem celtā katedrāle Domkirke -, kur kopš trīspadsmitā gadsimta tika apbedīti Dānijas karaliskās ģimenes locekļi.
Ko tur darīja Stefānija?
Malons jau gribēja doties turp, kad viņam klāt pienāca divi vīrieši. Viens piespieda Malonam pie muguras kaut ko cietu.
Esiet rāms un kluss, mister Malon, citādi nošaušu jūs uz līdzenas vietas, kāds viņam iečukstēja ausī.
Malons palūkojās pa kreisi, tad pa labi.
Viņu no abām pusēm bija ielenkuši tie vīrieši, kuri sarunājās ar Stefāniju. Un viņu vaibsti pauda tādu pašu satraukumu kā pirms dažām stundām "Sarkanās jakas" seja.
PIEKTĀ NODAĻA
Stefānija iegāja katedrālē. Izsoles darbinieks teica, ka celtni viņa atradīs pavisam viegli, un viņam bija taisnība. Milzīgā ķieģeļu būve, kas šķita nesamērīgi liela šai pilsētai, tuvumā gandrīz vai aizsedza vakara debesis.
Kad Stefānija iegāja dižajā celtnē, viņas skatienam pavērās paplašinājumi, kapelas un slēgtas ejas, bet augšā atradās velvēti griesti un augsti logi ar vitrāžām, kas senlaicīgajai telpai piešķīra svētsvinīgu gaisotni. Stefānija redzēja, ka šī vairs nav katoļu katedrāle. Spriežot pēc rotājumiem, tagad tā piederēja luterāņiem, un tās arhitektūrā neapšaubāmi izpaudās Francijas ietekme.
Stefānija dusmojās, ka zaudējusi grāmatu. Viņa bija domājusi, ka cena nebūs augstāka par trim simtiem kronu, tātad aptuveni piecdesmit dolāriem. Taču kāds nezināms pircējs bija samaksājis vairāk nekā astoņus tūkstošus dolāru par necilu Dienvidfrancijas aprakstu, kas sacerēts vairāk nekā pirms simt gadiem.
Atkal bija jāsecina, ka viņas darījumi kādam ir zināmi.
Varbūt tas bija cilvēks, kurš viņu gaidīja? Divi vīrieši, kuri pienāca viņai klāt pēc izsoles, teica, ka viss kļūšot skaidrs, ja viņa aiziešot uz katedrāli un sameklēšot Kristiāna Ceturtā kapelu. Stefanijai šāds gājiens šķita muļķīgs, taču citas iespējas nebija. Lai nokārtotu nopietno darījumu, laika vairs nebija daudz.
Ņemot vērā sniegtos norādījumus, Stefānija lēni gāja apkārt vestibilam. Labajā pusē jomā pie galvenā altāra notika dievkalpojums. Baznīcas solos ceļos bija nometušies aptuveni piecdesmit cilvēki. Ērģeļu mūzika, dobji vibrējot, atbalsojās no sienām. Stefānija atrada Kristiāna Ceturtā kapelu un caur durtiņām smalka metālkaluma režģī gāja iekšā.
Viņu gaidīja maza auguma, drukns vīrietis ar pelēku matu ērkuli, kas sedza viņa galvu kā cepure. Viņam bija raupja, gludi skūta seja, un viņš bija ģērbies gaišās kokvilnas auduma biksēs, kreklā ar vaļēju apkaklīti un ādas jakā. Kad Stefānija pagājās vīrietim tuvāk, viņa uzreiz ievēroja, ka tumšo acu skatiens ir salts un aizdomu pilns. Varbūt vīrietis nojauta, ka Stefānija ir nobažījusies, jo viņa sejas izteiksme kļuva mazliet laipnāka un viņš pasmaidīja.
Patīkami tikties ar jums, misis Nela.
Kā jūs zināt, kas es esmu?
Es labi pazīstu jūsu vīra darbus. Viņam bija izcili zinātniskie darbi par vairākiem tematiem, kas mani interesē.
Kuri tie ir? Mana vīra darbs saistījās ar daudziem tematiem.
Mani galvenokārt interesē Rennes-le-Chateau. Jūsu vīra darbs par šīs pilsētiņas un apkaimes tā saucamo lielo noslēpumu.
Vai jūs esat tas, kurš tikko mani pārsolīja?
Vīrietis tēlotā pakļāvībā pacēla rokas.
Nebūt ne. Tieši tāpēc es gribēju runāt ar jums. Es piedalījos izsolē, bet mani, droši vien tāpat kā jūs, šokēja beigu cena.
Stefānija, vēlēdamās pārdomāt dzirdēto, brīdi pastaigājās pa karaliskajām kapenēm. Iespaidīgas marmora sienas klāja milzīgi gleznojumi ar sīki izstrādātiem attēliem. Pašā kapelas vidū zem augstajiem velvju griestiem atradās pieci grezni zārki.
Vīrietis pamāja ar roku.
Kristiānu Ceturto uzskata par Dānijas dižāko monarhu. Tāpat kā Henrijs Astotais Anglijā, Fransuā Otrais Francijā un Pēteris Lielais Krievijā, viņš pārvērta valsti pašos pamatos. Viņa darbības pēdas jūtamas visur.
Stefāniju neinteresēja vēsture.
Ko jūs gribat?
Atļaujiet jums kaut ko parādīt!
Vīrietis pagājās tuvāk režģim, kas norobežoja kapelu. Stefānija sekoja.
Leģenda stāsta, ka šo metālkalumu darinājis sātans. Tie ir neparasti meistarīgi. Tajos attēlotas karaļa un karalienes monogrammas un milzum daudz fantastisku radību. Taču palūkojieties uzmanīgāk uz pašu apakšu!
Stefānija redzēja vārdus, kas bija iegravēti metālā.
Tur teikts: Caspar Fiucke bin ich getiannt, dieser Arbeit bin ich bekannt. "Kaspars Finke tā mani sauc, šis darbs mani darījis slavenu," vīrietis sacīja.
Stefānija pagriezās pret vīrieti.
Ko jūs ar to domājat?
Ap Kopenhāgenas Apaļā torņa augšējo platformu ir vēl kāds metālkaluma režģis. Ari to darinājis Finke. Viņš to izveidojis tik zemu, lai pāri varētu saskatīt pilsētas jumtus, taču pār to ir viegli pārlēkt.
Stefānija saprata mājienu.
Vai tas vīrietis, kurš todien nolēca lejā, strādāja jums?
Viņš pamāja.
Kāpēc viņš mira?
"Kristus bruņinieki paļāvīgi izcīna tā Kunga kaujas, nebīdamies nedz grēka, kad nogalina ienaidnieku, nedz briesmu, kad jāmirst pašiem."
Viņš izdarīja pašnāvību.
"Ja kāds nāvi nes vai nāvi pieņem, tas nav noziegums, bet cildena rīcība."
Jūs nezināt, kā atbildēt uz manu jautājumu.
Viņš smaidīja.
Es tikai citēju izcilu teologu, kurš šos vārdus rakstījis pirms astoņiem simtiem gadu. Svētais Bernārs no Klervo.