Viņas apskāva Kristus kājas un pielūdza viņu, Marks klusi teica. Pēc tam Jēzus parādījās mācekļiem un pasludināja, ka viņam dota visa vara debesīs un virs zemes. Viņš sacīja mācekļiem, ka būs ar viņiem līdz pasaules galam.
Kāda pārvērtība! teica Torvaldsens. Jūdu mesija, saukts par Jēzu, kļuvis par Kristu visas pasaules glābēju. Mateja evaņģēlijā viss attēlots daudz spilgtāk. Arī brīnumaināk. Tad ap deviņdesmito gadu parādās Lūkas evaņģēlijs. Tajā laikā ebreju TcristieSTvel vairāk bija attālinājušies no jūdaisma, tāpēc Lūka radikāli pārveidojis stāstu par augšāmcelšanos, lai piemērotos savam laikam. Pie kapa atkal ir sievietes, bet šoreiz viņas atrod kapu tukšu un iet to pavēstīt mācekļiem. Atgriežas Pēteris un redz tikai nomestos līķautus. Tad Lūka pastāsta par notikumu, kas nekur citur Bībelē nav aprakstīts. Jēzus iet kopā ar mācekļiem, bet in maskējies^lai viņu nepazītu, ietur maltīti kopā ar viņiem, bet, tikko viņrjēziTļpāzist,"Viņš" nozūd. Pec tām~Jēzus velfeiz satiekas ar visiem mācekļiem, tie šaubās par viņa fizisko realitāti, tāpēc Jēzus atkal ēd kopā ar viņiem, tad attālinās un paceļas debesīs tas stāstīts tikai Lūkas evaņģēlijā. Kas ir notij cis? Nu Kristus, kas augšāmcēlies, izraisa aizgrābtības jūtas. <
Marks templiešu arhīvos bija lasījis līdzīgus Svēto rakstu analīzes materiālus. Mācīti brāļi gadu simteņiem bija studējuši Vārdu, ievērodami kļūdas, izvērtēdami pretrunas un izteikdami hipotēzes par pretrunīgajiem vārdiem, datumiem, vietām un notikumiem.
Tad ir Jāņa evaņģēlijs, teica Torvaldsens. Tas rakstīts visvēlāk, ap simto gadu pēc Kristus. Šajā evaņģēlijā ir tik daudz atšķirību, ka gandrīz vai šķiet Jānis runā par gluži citu Kristu. Viņš nav dzimis Betlēmē, bet Nācaretē. Pārējos evaņģēlijos teikts, ka Jēzus sludinājis trīs gadus, Jāņa evaņģēlijā tikai vienu. Jāņa evaņģēlijā Pēdējās vakariņas notiek dienu pirms Lieldienām, un krustā sišana dienā, kad tiek upurēts Lieldienu jērs. Pārējos evaņģēlijos ir atšķirīgi. Turklāt tajos rakstīts, ka Jēzus izdzinis augļotājus no tempļa dienu pēc iejāšanas Jeruzalemē, bet Jāņa evaņģēlijā tas notiek sludināšanas sākumā.
Jāņa evaņģēlijā Marija Magdalēna viena iet uz kapu un atrod to tukšu. Viņai pat prātā nenāk augšāmcelšanās, viņa domā, ka līķis nozagts. Tikai tad, kad viņa atgriežas ar Pēteri un otru mācekli, viņa redz divus eņģeļus. Tad tie abi pārvēršas par Jēzu.
Raugieties, kā pārvērtusies šī viena detaļa kas bijis kapā. Marka evaņģēlija jaunais, baltās drānās tērptais vīrietis Matejam kļūst par žilbinošu eņģeli, Lūkam jau ir divi eņģeļi, bet Jānim divi eņģeļi pārvēršas par Jēzu. Un vai Kungs, kas augšāmcēlies, dārzā parādās nedēļas pirmajā dienā, kā kristiešiem allaž teikts? Marks un Lūka to noliedz. Matejs raksta, ka tā patiešām bijis. Jāņa evaņģēlijā Marija Magdalēna sākumā viņu tur neredz, bet pēc tam ierauga. Pilnīgi skaidrs, ka laika gaitā augšāmcelšanās padarīta arvien brīnumaināka, lai pielāgotos pasaulei.
Tātad jūs neturaties pie principa, ka Bībele ir nekļūdīga? jautāja Stefānija.
-*Bībelē nekas nav precīzs. Tā ir leģ enda, kas pilna ar pretrunām, un izskaidrot tās var vienīgi, ņemot palīgā ticību. Tas varbūt derēja pirms tūkstoš gadiem vai pat pirms pieciem simtiem gadu, taču tagad šāds skaidrojums vairs ļ nav pieņemams. Mūsdienās cilvēka prāts apšauba. Jūsu vīrs ļ apšaubīja.
1 Ko tad Larss bija nodomājis darīt?
Neiespējamo, nomurmināja Marks.
Stefānija palūkojās uz dēlu ar savādu, izprotošu skatienu.
Tomēr tas viņu neatturēja. Viņas balss skanēja klusi un melodiski, it kā viņa nupat būtu sapratusi kādu ilgi slēptu patiesību. Pat ja viņš neko neatrada, viņš bija brīnišķīgs sapņotājs.
Taču viņa sapņiem bija reāls pamats, sacīja Marks. Templiešiem reiz bija zināms tas, ko tētis gribēja uzzināt. Arī tagad viņi lasa un studē Svētos rakstus, kuri nav iekļauti Jaunajā Derībā. Filipa evaņģēliju, Barabas vēstuli, Pētera aktus, apustuļu vēstules, Jāņa slepeno grāmatu, Marijas evaņģēliju, Didache. Un Toma evaņģēliju, kas varbūt vispareizāk atstāsta to, ko Jēzus varēja runāt, jo nav neskaitāmi daudz reižu tulkots un labots. Daudzi tā saucamie ķecerīgie teksti atklāj pārsteidzošus jaunumus. Tieši tāpēc templieši ir īpaši. Tas ir patiesais viņu spēka avots. Nevis vara vai bagātība, bet zināšanas.
Malons stāvēja paēnā zem slaidām papelēm, kas auga pakalnā. Pūta svaigs vējš, mazinot saules svelmi. Viņš gaidīja, līdz Kasiopeja pastāstīs to, ko nezina neviens cits.
Kāpēc jūs ļāvāt de Rokforam paņemt Larsa Nela dienasgrāmatu?
Tāpēc, ka tai nav nekādas vērtības. Viņas tumšajās acīs pazibēja jautra dzirkstelīte.
Man šķita, ka tur ir Larsa domas. Informācija, ko viņš nekad nepublicēja. Šifra atslēga noslēpumam.
Daļēji tas ir tiesa, bet nekādas atslēgas gan tur nav. Tas, ko Larss tur rakstīja, bija domāts tieši templiešiem.
Vai Kleridons to zina?
Droši vien ne. Larss bija noslēgts cilvēks. Visu viņš nestāstīja nevienam. Reiz viņš teica, ka tādu darbu kā viņējais var izturēt tikai paranoiķis.
Kā jūs zināt, ka tas bija paredzēts templiešiem?
To zināja Henriks. Sīkumus Larss nekad nestāstīja, bet pateica Henrikam, ka viņam bijuši kontakti ar templiešiem. Larss apgalvoja, ka vairākas reizes runājis ar ordeņa mestru. Beigu beigās parādījās de Rokfors viņš bija agresīvs un neiecietīgs. Tāpēc Larss uzrakstīja dienasgrāmatu, kurai uzmanību varētu pievērst de Rokfors. Larss rīkojās gandrīz vai kā Sonjērs, kad savulaik novirzīja uzmanību no patiesības.
Vai templiešu mestrs to zināja? Kad Marku aizveda uz abatiju, dienasgrāmata viņam bija līdzi. Mestrs turēja to paslēptu un tikai pirms mēneša nosūtīja Stefanijai.
Grūti teikt. Tomēr, ja mestrs sūtīja dienasgrāmatu Stefanijai, viņš, iespējams, aprēķināja, ka de Rokfors to medīs. Acīmredzot mestrs gribēja, lai šajā lietā iesaistās Stefānija, un šis bija pats labākais veids, kā viņu ieinteresēt.
Malonam bija jāatzīst, ka gājiens bijis gudrs. Un tas izdevies.
Mestrs noteikti domāja, ka Stefānija izmantos visus līdzekļus, kas viņas rīcībā, lai veicinātu meklējumus, Kasiopeja teica.
Viņš nepazina Stefāniju. Pārāk stūrgalvīga. Sākumā viņa mēģināja rīkoties viena.
Tomēr palīgos gadījāties jūs.
Man paveicās.
Nu, tas nemaz nav tik bēdīgi. Citādi mēs nebūtu iepazinušies.
Es jau teicu man paveicās.
Uzskatīšu to par komplimentu, lai nejustos sāpināta.
Domāju, ka jūs tik viegli nemaz nevar Sāpināt.
Jūs labi tikāt galā Kopenhāgenā, vina sacīja. Arī Roskildē.
Vai jūs bijāt katedrālē?
Vienu brīdi biju, bet aizgāju, kad sākās apšaude. Es nebūtu varējusi palīdzēt, neatklājot savu klātbūtni, un Henriks gribēja, lai paturu to slepenībā.
Ja nu es nespētu tikt galā ar tiem vīriem?
Ko nu! Jūs netiktu galā? Viņa pasmaidīja. Pastāstiet kā jūs jutāties, kad tas templietis nolēca no Apaļā torņa?
Tādus skatus katru dienu vis neredz.
Viņš pildīja zvērestu. Iekļuvis lamatās, viņš izvēlējās nāvi, bet neriskēja ar iespēju, ka tiks atklāta ordeņa pastāvēšana.
Šķiet, jūs tur bijāt tāpēc, ka es ieminējos Henrikam par Stefānijas braucienu.
Daļēji tāpēc. Kad uzzināju par Ernsta Skovila pēkšņo nāvi, kāds no Rennas vecajiem vīriem man pateica, ka Skovils runājis ar Stefāniju un ka viņa brauc uz Franciju. Viņi visi ir