Rennas entuziasti un dienas pavada, spēlējot šahu un fantazējot par Sonjēru. Ikviens no šiem vīriem mīt tādā kā sazvērnieciskā sapnī. Skovils lielījies, ka nodomājis dabūt rokā Larsa dienasgrāmatu. Viņam par Stefāniju nebija ne silts, ne auksts, lai gan viņš radīja viņai citādu iespaidu. Acīmredzot ari viņš nezināja, ka dienasgrāmata visumā ir nenozīmīga. Viņa nāve radīja aizdomas man, tāpēc es sazinājos ar Henriku un uzzināju par Stefānijas gaidāmo braucienu uz Dāniju. Mēs nolēmām, ka arī man jāaizbrauc turp.
Un Aviņona?
Man psihiatriskajā slimnīcā ir informators. Neviens neticēja, ka Kleridons ir vājprātīgs. Nodevīgs, neuzticams sava labuma meklētājs noteikti. Tikai ne vājprātīgs. Tāpēc es gaidīju, kad jūs atgriezīsieties pie Kleridona. Mēs ar Henriku zinājām, ka pils arhīvos kaut kas ir, tikai nezinājām, kas īsti. Henriks jau teica, ka Marks ar viņu nekad nav ticies. Ar Mafku bija daudz grūtāk nekā ar viņa tēvu Marks meklējumus veica tikai šad tad. Varbūt vienīgi tādēļ, lai saglabātu atmiņas par tēvu. Lai ko Marks varbūt atrada, viņš par to nevienam nestāstīja. Kādu laiciņu viņš sadarbojās ar Kleridonu, bet neko nopietnu viņi neveica. Kad Marks pazuda lavīnā, bet Kleridons paslēpās psihiatriskajā slimnīcā, mēs ar Henriku šai lietai atmetām ar roku.
Līdz šim laikam.
Meklējumi turpinās, un var gadīties, ka šoreiz tie mūs kaut kur aizvedīs.
Malons gaidīja, lai Kasiopeja paskaidro.
Mums ir grāmata ar kapakmens aprakstu, mums ir ari litogrāfija "Lasi Caridad likumus". Varbūt mēs kopīgi varēsim noskaidrot, ko atrada Sonjērs, jo nu mūsu rokās ir tik daudz šīs mīklas fragmentu.
Ko mēs darīsim, ja kaut ko atradīsim?
Kā musulmaniete es par to vēlētos pavēstīt pasaulei. Taču, paraugoties reāli… Es nezinu. Kristietības vēsturiskā augstprātība ir šķebinoša. Tā uzskata, ka jebkura cita reliģija ir maldi. Patiešām apbrīnojami. Visa Rietumu pasaules vēsture veidojusies atbilstoši kristietības šaurajiem priekšstatiem. Māksla, arhitektūra, mūzika, literatūra pat visa sabiedrība kļuvusi par kristietības kalponi. Sākotnēji vienkāršā kustlba beigu beigās radījusi matrici, no kuras veidota Rietumu civilizācija, un var izrādīties, ka tā visa būvēta uz meliem. Vai jūs nevēlētos to uzzināt?
Es neesmu reliģiozs cilvēks.
Viņa atkal savilka lūpas smaidā.
Bet jūs esat zinātkārs cilvēks. Henriks ar godbijību runā par jūsu drosmi un intelektu. Bibliofils ar eidētisku atmiņu. Tā tik ir kombinācija!
Es turklāt protu gatavot ēst.
Kasiopeja iesmējās.
Mani jūs neapmānīsiet. Lielā mantojuma atrašana jums noteikti liktos nozīmīga.
Es teiktu, ka tas būtu pats brīnumainākais atradums pasaulē. '
Tiesa. Taču, ja mums paveiksies, labprāt gribētu redzēt jūsu reakciju.
Vai esat tik pārliecināta, ka vispār eksistē kaut kas, ko var atrast?
Kasiopeja izstiepa rokas pret Pireneju tālajām aprisēm.
Nav šaubu, ka tur tas ir. Sonjērs atrada. Arī mēs varam atrast.
Stefānija vēlreiz pārdomāja, ko Torvaldsens teicis par Jauno Derību, tad sacīja:
Bībele nav literārs darbs.
Torvaldsens pašūpoja galvu.
Ar šādu apgalvojumu būtu vienisprātis ļoti daudzi kristīgās ticības piekritēji. Viņiem Bībele ir Dieva Vārds.
Vai tēvs domāja, ka Bībele nav Dieva Vārds? Stefānija paskatījās uz Marku.
Mēs daudzkārt spriedām par šo tematu. Sākumā es ticēju un strīdējos ar viņu. Tad, tāpat kā viņš, sāku domāt. Bībele ir leģendu apkopojums. Tās ir izcilas leģendas, kuru nolūks ir rādīt cilvēkiem ceļu uz labu dzīvi. Tām pat piemīt cildenums ja vien cilvēks dzīvo saskaņā ar Bībeles morāli. Nedomāju, ka tam noteikti jābūt Dieva Vārdam. Pietiek jau ar to, ka šie vārdi pauž mūžīgas patiesības.
Paaugstinot Kristu līdz dievišķas būtnes statusam, gluži vienkārši tika uzsvērta vēstījuma nozīme, teica Torvaldsens. Kad trešajā un ceturtajā gadsimtā varu ieguva organizētā baznīca, vēstījums jau bija tik ļoti papildināts, ka vairs nebija iespējams noskaidrot tā sākotnējo saturu. Larss ^gribēja to mainīt. Viņš gribēja atrast to, kas reiz piederējis tempļi^iem^ Kad pirms daudziem gadiem Larss uzzināja par Rennes-le-Chāteau, viņš uzreiz saprata, ka Sonjērs atradis tieši templiešu Lielo mantojumu. Tāpēc viņš veltīja dzīvi Rennas noslēpuma atrisināšanai.
Stefāniju tas nepārliecināja.
Kāpēc jūs domājat, ka templieši kaut ko noslēpa? Viņus taču pēkšņi apcietināja. Vai viņiem pietika laika kaut ko paslēpt?
Viņi tam bija sagatavojušies, Marks skaidroja. Tas rakstīts hronikās. Tam, ko izdarīja Filips Ceturtais, bija precedents. Simt gadus pirms viņa notika incidents ar Vācijas un Sicīlijas karali Frederiku Otro. Tūkstoš divi simti divdesmit astotajā gadā viņš ieradās Svētajā zemē, būdams izslēgts no baznīcas. Tas nozīmēja, ka viņš nedrīkst komandēt krusta karu. Templieši un Maltas ordeņa bruņinieki palika uzticīgi pāvestam un atteicās sekot karalim. Pie viņa palika tikai vācu teitoņu bruņinieki. Beigu beigās Frederiks noslēdza ar saracēņiem miera līgumu, kas sadalīja Jeruzālemi. Saskaņā ar šo līgumu tempļa kalns, kur atradās templiešu galvenā mītne, tika nodots musulmaņiem. Varat iedomāties templiešu attieksmi pret šo karali. Viņš bija tikpat nekrietns kā Nerons, un viņu ienīda visi. Frederiks Otrais pat mēģināja nolaupīt ordeņa mestru. Svēto zemi viņš pameta tūkstoš divi simti divdesmit devītajā gadā, un, kad viņš devās uz Akras ostu, vietējie iedzīvotāji apmētāja viņu ar ekskrementiem. Viņš templiešus ienīda par nepaklausību un, atgriezies Sicīlijā, konfiscēja templiešu īpašumus un daudzus no viņiem apcietināja. Tas viss aprakstīts hronikās.
Tātad ordenis bija sagatavojies šādiem notikumiem? Torvaldsens jautāja.
Ordenis jau bija pieredzējis, ko spēj nodarīt naidīgs valdnieks. Filips Ceturtais bija līdzīgs. Vēl būdams jauns cilvēks, viņš lūdza, lai viņu uzņem Tempļa ordenī, bet saņēma atteikumu un sagādāto aizvainojumu neaizmirsa. Filipa valdīšanas pašā sākumā templieši īstenībā viņu izglāba, kad viņš mēģināja devalvēt Francijas valūtu un tauta tāpēc sadumpojās. Karalis bēga meklēt patvērumu Parīzes templī. Pēc tam viņš saprata, ka būtu templiešiem jāpateicas, bet monarhi negrib nevienam būt pateicību parādā. Tādējādi tūkstoš trīs simti septītā gada oktobrī ordenis bija gatavs pārbaudījumiem. Diemžēl nav nekādu pierakstu, kas ļautu sīki uzzināt par notikušo. Marks cieši palūkojās Stefānija. Tētis atdeva dzīvību, cenšoties atrisināt šo noslēpumu.
Viņam patika pētīt, vai ne? jautāja Torvaldsens.
Marks atbildēja, bet nenolaida skatienu no mātes.
Tā bija viena no nedaudzajām lietām, kas viņu patiesi iepriecināja. Viņš gribēja darīt prieku savai sievai un pats sev. Diemžēl viņam neizdevās ne viens, ne otrs. Tāpēc viņš izvēlējās aiziet. Nolēma atstāt mūs visus.
Es nekad tā īsti neesmu ticējusi, ka viņš izdarīja pašnāvību, Stefānija teica dēlam.
To mēs nekad neuzzināsim, vai ne?
Varbūt uzzināsiet, teica Žofrē. Pirmo reizi kopš sarunas sākuma jaunais cilvēks pacēla skatienu. Mestrs teica, ka jūs, iespējams, uzzināšot patiesību par viņa nāvi.
Ko jūs par to zināt? jautāja Stefānija. .
Zinu tikai to, ko man sacīja mestrs.
Kāpēc viņš tev stāstīja par manu tēti? Marka seja saviebās aiz dusmām. Stefānija nekad nebija redzējusi dēlu tā dusmojamies uz kādu vienīgi uz viņu.