To vajadzēs saprast jums pašam. Es nezinu. Žofrē runāja savādi klusā, it kā mierinošā balsī. Mestrs man teica, lai esmu iecietīgs pret jūsu jūtām. Viņš sacīja, ka jūs esat mans vecākais, un man pret jums jāizturas tikai ar cieņu.
Taču jūs, šķiet, esat vienīgais, kas zina atbildes, Stefānija teica.
Nē, madame. Es zinu tikai iezīmes. Mestrs teica, ka atbildes jāatrod jums visiem kopā.
ČETRDESMIT ASTOTĀ NODAĻA
Malons kopā ar Kasiopeju iegāja plašā telpā, kur griestus veidoja tēstas koka sijas, bet sienu paneļus klāja tepiķi ar ieaustiem bruņu, zobenu, šķēpu, bruņucepuru un sejsargu attēliem. Vienā telpas galā atradās melna marmora kamīns. Istabu apgaismoja žuburains svečturis. No ēdamzāles ienāca pārējie. Malons ievēroja, cik nopietnas ir viņu sejas. Zem sīkrūšu logiem atradās mahagonija rakstāmgalds, uz kura bija saliktas grāmatas, papīri un fotogrāfijas.
Laiks apspriest, vai varam nonākt pie konkrētiem secinājumiem, sacīja Kasiopeja. Uz galda ir viss, kas attiecas uz šo tematu.
Malons pastāstīja pārējiem par Larsa dienasgrāmatu, par to, ka daļa informācijas tajā ir maldinoša.
Vai arī tas, ko Larss teicis par sevi? Stefānija jautāja. šis jaunais cilvēks… Viņa norādīja uz Žofrē.
Ātsūtīja man tās lapas no dienasgrāmatas, ko mestrs bija no tās izgriezis. Tur Larss rakstījis par mani.
Tikai jūs varat spriest, vai tas, ko viņš teicis, ir patiesība vai maldinājums, atbildēja Kasiopeja.
Viņai taisnība, sacīja Torvaldsens. Tomēr kopumā dienasgrāmata nav patiesa. Larss to izveidoja kā "ēsmu" templiešiem.
Arī par to jūs Kopenhāgenā neteicāt ne vārda. Stefānijas tonis liecināja, ka viņa atkal jūtas aizkaitināta.
Torvaldsenu tas neiespaidoja.
Pats svarīgākais, lai de Rokfors domā, ka dienasgrāmatā ir patiesība.
Jūs! Varēja gadīties, ka mūs nošauj, kad centāmies to atgūt. Stefānija saslējās.
Taču tas nenotika. Kasiopeja jūs pasargāja.
Vai tāpēc jūsu rīcību var saukt par pareizu?
Stefānija, vai jūs vienmēr saviem aģentiem izstāstāt visu? Torvaldsens apjautājās.
Stefānija neatbildēja.
Viņam taisnība, teica Malons.
Stefānija asi pagriezās un paskatījās uz viņu.
Cik bijis reižu, kad tu esi man sacījusi tikai daļu patiesības? Cik reizes es pēc tam esmu sūdzējies, ka būtu varējis aiziet bojā? Ko tad tu teici? Pierodi! Tas pats ir šeit, Stefānija. Man tas nepatīk tikpat stipri kā tev, bet esmu pieradis.
Vai mēs nevarētu beigt strīdēties un palūkot, kā tikt pie kopīga viedokļa par Sonjēra atradumu? ieteicās Kasiopeja.
Ar ko jūs ieteiktu sākt? Marks jautāja.
Manuprāt/ ļoti piemērots sākums būtu Marī d'Hotpūlas de Blanšforas kapakmens, jo mums ir Štibleina grāmata, ko Henriks nopirka izsolē. Kasiopeja norādīja uz galdu. Tā ir atvērta lappusē, kur atrodas zīmējums.
Visi sapulcējās kopā un lūkojās uz attēlu.
Kleridons mums Aviņonā to skaidroja, teica Malons un pastāstīja par nepareizi iegravēto nāves gadskaitli 1681, nevis īsto 1781, proti, par romiešu cipariem MDCOLXXXI, kur ietverta nulle, kā arī par pārējiem romiešu cipariem LIXLIXL, kas iegravēti labajā apakšējā stūrī.
Marks paņēma zīmuli un uz papīra lapas uzrakstīja: 1681 un 59, 59, 50.'
-Šie ir tie paši cipari, tikai arābu rakstība. Nulli es neņemu vērā. Kleridonam taisnība, romiešiem nulles ciparu sistēmā nav.
Malons norādīja uz grieķu burtiem kapakmens zīmējuma kreisajā pusē.
Kleridons teica, ka tie esot latīņu vārdi, kas uzrakstīti, izmantojot grieķu alfabētu. Viņš pārvērta burtus par latīņu alfabēta burtiem, un iznāca Et in arcadia ego. Un esmu Arkādijā es. Viņš domāja, ka tā varētu būt anagramma, jo frāzei pašai par sevi nav jēgas.
Marks vērīgi pētīja vārdus, tad palūdza Žofrē mugursomu un izņēma no tās priekšmetu, kas bija cieši ietīts dvielī, tad uzmanīgi izsaiņoja no tā nelielu kodeksu. Lapas bija salocītas uz pusēm, sašūtas kopā un iesietas Malonam šķita, ka tās ir pergamenta lapas. Viņam vēl nekad nebija izdevies aplūkot tik tuvu vai aptaustīt pergamentu.
Tas ņemts no templiešu arhīviem. Es to atradu pirms dažiem gadiem tūlīt pēc tam, kad kļuvu par senešalu. To rakstījis kāds no abatijas mūkiem tūkstoš pieci simti četrdesmit otrajā gadā, ar izcilu prasmi pārrakstot četrpadsmitā gadsimta manuskriptu, kur stāstīts, kā templieši atjaunojuši ordeni pēc tīrīšanas. Tur ari stāstīts par laikposmu no tūkstoš trīs simti sestā gada decembra līdz tūkstoš trīs simti septītā gada maijam, kad Žaks de Molē bija Francijā un par viņu zināms ļoti maz.
Marks saudzīgi atvēra senlaicīgo sējumu un piesardzīgi šķīra lapas, līdz atrada vietu, kuru meklēja. Malons redzēja, ka latīņu teksta burti uzvilkti ar izrotājumiem un cilpiņām un rakstot savienoti kopā, nepaceļot spalvu no papīra.
Paklausieties!
Mūsu augsti godājamais un uzticamais mestrs Žaks de Molē 1306. gada 6. jūnijā pāvesta vēstnesi uzņēma ar tādu greznību un godu, kāds pienākas tik augstas kārtas ļaudīm. Ar vēstījumu pāvests ziņoja, ka Viņa Svētības pāvests Klements Piektais aicina mestru de Molē uz Franciju. Mūsu mestrs bija nodomājis pakļausit rīkojumam un jau gatavojās ceļam, taču, pirms viņš devās projām no Kipras, kur atradās ordeņa galvenā mītne, uzzināja, ka aicinājumu saņēmis arī Maltas ordeņa vadītājs, taču atteicies paklausīt, aizbildinoties ar nepieciešamību juku laikos palikt kopā ar savu ordeni. Tas mūsu mestram radīja stipras aizdomas, un viņš apspriedās ar saviem virsniekiem. Viņa Svētība turklāt bija norādījis, lai mūsu mestrs ceļo inkognito un tikai ar dažiem pavadoņiem. Tas šķita vēl jo aizdomīgāk. Kādēļ gan Viņa Svētībai būtu jānorāda, kā mūsu mestram pārvietoties? Tad mūsu mestram tika nogādāts savāds dokuments, ko sauca De Recuperatione Terrae Sanctae ("Par Svētās zemes atgūšanu"). Dokumentu bija rakstījis kāds no Filipa Ceturtā advokātiem, un tajā bija runa par jaunu, lielu krusta karu, kur karaspēku vadīs pats karalis, lai atņemtu Svēto zemi neticīgajiem. Šāds nodoms bija tiešs apvainojums mūsu ordeņa plāniem un lika mūsu mestram apšaubīt uzaicinājumu ierasties karaļa galmā. Mūsu mestrs darīja zināmu, ka stipri neuzticas Francijas monarham, tomēr būtu muļķīgi un nepiedienīgi paust šādu neuzticību ārpus mūsu tempļa sienām. Mūsu mestrs, nebūdams vieglprātīgs un atcerēdamies kādreizējo Frederika Otrā nodevību, rīkojās piesardzīgi un izdomāja, kā pasargāt mūsu dārgumus un zināšanas. Lūgdams Dievu, viņš sacīja, ka varbūt kļūdās, tomēr uzskata, ka jābūt gatavam dažādām varbūtībām. Mūsu mestrs aicināja pie sevis brāli Žilbēru de Blanšforu un pavēlēja jau laikus aizvest projām tempļa dārgumus. Viņš teica de Blanšforam: "Var gadīties, ka mēs ordeņa vadība nokļūstam briesmās. Tāpēc neviens no mums nedrīkst zināt to, ko zini tu, un tev jāraugās, lai tavas zināšanas tiek pienācīgā veidā nodotas tālāk citiem." Būdams mācīts vīrs, brālis de Blanšfors devās pildīt šo misiju un noslēpa visu, ko ordenis bija ieguvis īpašumā. Viņa sabiedrotie bija vēl četri brāļi, un viņi kā pazīšanas zīmi izmantoja četrus vārdus, vienu katram no četriem. ET IN ARCADIA ECO. Taču burtu kārtība bija sajaukta. Pareizi tos sakārtojot, top skaidrs, kāds bija viņu uzdevums. ITEGO ARCANA DEI.
"Es slēpju Dieva noslēpumu," Marks teica, pārtulkojot pēdējo teikumu. Četrpadsmitajā gadsimtā bieži izmantoja anagrammas.
Tātad de Molē bija sagatavojies? jautāja Malons.
Marks pamāja.
Francijā viņš ieradās kopā ar sešdesmit bruņiniekiem, ņemot līdzi simt piecdesmit tūkstošus zelta florīnu un divpadsmit zirgus ar tīra sudraba nastām. Viņš zināja, ka gaidāmas nepatikšanas. Naudu vajadzēja izmantot, lai atpirktos. Taču šajā grāmatā rakstīts kaut kas tāds, ko reti kurš zina. Tempļa ordeņa bruņinieku komandieris Langdokā bija senjors de Gots. Pāvestu Klementu Piekto, kas aicināja de Molē, laicīgajā dzīvē sauca Bertrāns de Gots. Pāvesta māte bija Ida de Blanšfora, kas bija rados ar Žilbēru de Blanšforu. Tādējādi de Molē rīcībā bija laba iekšējā informācija.