Malons saprata.
Viņš pie krusta nosmacis. Galvai nokrītot uz krūtīm, aizžņaugušies elpceļi un radies skābekļa bads.
Krustā sišana nozīmēja publisku pazemojumu. Upurim nebija paredzēta ātra nāve. Lai nāves iestāšanos aizkavētu, pakarinātajam aiz muguras pie staba piestiprināja dēlīti, uz kura viņš varēja apsēsties, vai koka gabalu piesita zem kājām, lai viņš varētu atbalstīties ar pēdām. Tādējādi upuris varēja elpot. Ja pēc dažām dienām viņam spēki vēl nebija izsīkuši, kareivji pārlauza kāju kaulus. Upurim vairs nebija atbalsta, un drīz vien iestājās nāve.
Malons atcerējās evaņģēlijus.
Krustā sistais nedrīkstēja apgānīt sabatu. Jūdi gribēja līdz rietam noņemt no krusta Jēzu un divus noziedzniekus, kas bija sodīti kopā ar viņu. Tāpēc Pilāts pavēlēja, lai abiem noziedzniekiem salauž kāju kaulus.
Kasiopeja pamāja.
"Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka viņš ir jau miris, tie viņa lielus nesatrieca." Tas ir no Jāņa evaņģēlija. Vai esat kādreiz pārdomājis, kāpēc Jēzus nomira tik ātri? Viņš bija karājies tikai dažas stundas. Parasti krustā sistie dzīvoja vēl dažas dienas. Un kāpēc romiešu kareivji nesalauza viņa kāju kaulus, lai pārliecinātos, ka viņš patiešām ir miris? Jāņa evaņģēlijā teikts, ka viņi iedūra viņam sānos šķēpu un iztecēja asinis un ūdens. Taču Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos tas nav pieminēts.
Ko jūs par to domājat?
No visiem pie krusta mirušajiem atrasts viens vienīgs skelets. Iemesls ir vienkāršs. Jēzus laikā apbedīšanu uzskatīja par pagodinājumu. Nevarēja būt lielāku šausmu kā atstāt līķi dzīvniekiem. Visiem nāvessodu veidiem Romā vai nu sodītais tika sadedzināts, iemests pie zvēriem saplosīšanai, vai miris pie krusta bija viena kopīga iezīme, proti, nekādas apglabāšanas. Tos, kuri mira pie krusta, atstāja karājamies, līdz putni noknābāja miesu līdz kauliem, tad atlikušo sameta kopīgā bedrē. Tomēr visi četri evaņģēliji ir vienisprātis, ka Jēzus miris devītajā stundā trijos pēc pusdienas, tad noņemts no krusta un apglabāts.
Romieši to nebūtu darījuši. Malons sāka saprast.
Lūk, šeit sākas neskaidrības. Jēzu notiesāja uz nāvi laikā, kad līdz sabatam bija atlikušas tikai dažas stundas. Tomēr viņam piesprieda nāvi pie krusta, kur sodītais parasti vilka dzīvību dažas dienas. Kā gan varēja domāt, ka viņš būs miris jau pirms krēslas stundas? Marka evaņģēlijā teikts, ka pat Pilātu apmulsinājusi tik drīza nāve un viņš jautājis centurionam, vai viss kārtībā.
Varbūt Jēzus bija izmocīts jau pirms nāves?
Jēzus bija stiprs cilvēks. Viņš bija radis tveicē staigāt tālus ceļus. Jā gan, viņu pēra ar pletni. Saskaņā ar likumu vajadzēja saņemt trīsdesmit deviņus cirtienus. Tikai evaņģēlijos nekur nav teikts, vai viņš tos visus saņēma. Turklāt pēc mocībām viņš acīmredzot vēl bija spēcīgs diezgan, lai skaļā balsī vērstos pr,et mocītājiem. Tātad nekas neliecina, ka viņš būtu novārdzis. Tomēr Jēzus mirst jau pēc trim stundām, kājas viņam nav pārlauztas, un viņam sānos it kā tiek iedurts šķēps.
Pravietojums no otrās Mozus grāmatas. Jānis par to runā savā evaņģēlijā, sakot, ka viss noticis, lai raksti tiktu piepildīti.
Otrajā Mozus grāmatā runāts par neraudzētās maizes svētku ierobežojumiem gaļu nedrīkst nest no mājas ārā. Tā jāēd vienā namā, un upurim kaulus nedrīkst lauzt. Tam nav nekāda sakara ar Jēzu. Jāņa atsauce ir vārgs mēģinājums saglabāt nepārtrauktību ar Veco Derību. Kā jau teicu, trīs pārējos evaņģēlijos šķēps vispār nav pieminēts.
Tātad jūs uzskatāt, ka evaņģēlijos nav teikta taisnība.
Informācijai, kas tajos iekļauta, trūkst jēgas. Tie ir pretrunā ne vien cits ar citu, bet arī ar vēsturi, loģiku un saprātu. Mums liek ticēt, ka krustā sists cilvēks, kuram nav pārlauzti kāju kauli, mirst trīs stundu laikā, bet pēc tam viņš tiek pagodināts apbedījot. Protams, no reliģijas viedokļa tam ir noteikta jēga. Agrīnie teologi centās pievilināt sekotājus. Viņiem vajadzēja Jēzu paaugstināt no cilvēka līdz Dievam Kristum. Evaņģēlijus rakstīja grieķu valodā, tātad rakstītāji noteikti zināja hellēņu vēsturi. Ozīriss, grieķu dievietes Izīdas vīrs, miris no sātana rokas piektdienā, bet pēc trim dienām augšāmcēlies. Kāpēc lai tā nenotiktu arī ar Kristu? Protams, lai Kristus būtu augšāmcēlies no mirušajiem, bija vajadzīgs viņa līķis. Nederēja kauli, kam miesu noknābājuši putni un kas iemesti kopīgā bedrē. Tāpēc runāts par apbedīšanu.
Vai to gribēja pierādīt Larss Nels? Ka Kristus nav augšāmcēlies?
Kasiopeja papurināja galvu.
Man nav ne jausmas. Zinu vienīgi to, ka templiešiem kaut kas ir zināms. Kaut kas svarīgs. Tik svarīgs, ka no pulciņa nevienam nepazīstamu bruņinieku tas ordeni pārvērtis par starptautiski atzītu spēku. Šo pārvērtību rosinājušas zināšanas. Zināšanas, kuras no jauna atklājis Sonjērs. Es gribu iegūt šīs zināšanas.
Vai ir pierādījumi, kas varētu kaut ko noteiktu apliecināt?
Pierādījumiem jābūt, jūs redzējāt Sonjēra baznīcu. Viņš atstājis daudz zīmju, un visas norāda vienā virzienā. Kaut kam jābūt, un tas ir tik nozīmīgs, ka templieši nepārtrauc meklējumus.
Tas ir sapnis.
Patiešām?
Malons pamanīja, ka krēsla pārvērtusies par tumsu. Apkārtējie pakalni un mežs iezīmējās pret debesīm kā melni masīvi.
Mēs neesam vieni, Kasiopeja nočukstēja.
Malons gaidīja, līdz viņa paskaidros.
Es biju aizjājusi līdz kādai augstienei un pamanīju divus vīrus. Viens dienvidu, otrs ziemeļu pusē. Viņi vēroja. De Rokfors ātri jūs atradis.
Nemaz nedomāju, ka viltība ar retranslatoru viņu aizkavēs ilgi. Viņš noteikti uzminēja, ka mēs dodamies uz šejieni. Un Kleridons parādīja ceļu. Vai viņi jūs redzēja?
Diezin vai. Es biju piesardzīga.
Tas var kļūt bīstami.
De Rokfors ir neapdomīgs. Viņam trūkst pacietības, īpaši jau tad, ja viņš jūtas apvests ap stūri.
Vai jūs domājat par dienasgrāmatu?
Kasiopeja pamāja.
Kleridons sapratīs, ka tā ir pilna ar kļūdām.
De Rokfors mūs tomēr atradis.
Viņš noteikti tikpat kā neko nezina. Vai citādi viņš tā pūlētos? Viņš gluži vienkārši izmantotu savas iespējas un meklētu pats. Nē, mēs viņam esam vajadzīgi.
Gan šie, gan iepriekšējie Kasiopejas vārdi izklausījās pamatoti.
Jūs devāties izjādē, paredzot, ka viņi parādīsies, vai ne?
Domāju, ka mēs tiekam novēroti.
Vai jūs vienmēr esat tik aizdomīga?
Kasiopeja palūkojās uz Malonu.
Tikai tad, kad cilvēki nodomājuši darīt man ļaunu.
Šķiet, jus jau esat apdomajusi, kā rīkoties.
Ak jā. Man ir plāns.
PIECDESMIT PIRMĀ NODAĻA
ABATIJA OES FONTA/NES
PIRMDIENA, DIVDESMIT SESTAIS JŪNIJS
DIVPADSMIT UN ČETRDESMIT MINŪTES DIENĀ
De Rokfors, tērpies oficiālajā, baltajā sutanā, sēdēja pie altāra galvenajā kapelā. Solos sēdēja brāļi, skandējot lūgsnas vārdus, kas nebija mainījušies kopš pašas sākotnes. Kleridons bija arhīvos un pētīja dokumentus. De Rokfors bija norādījis arhivāram, lai ļauj aprobežotajam muļķim ieskatīties visur, kur vien viņš grib, bet lai nenolaiž no viņa acis. Brāļi, kuri novēroja Živoru viens no priekšpuses, otrs no aizmugures -, ziņoja, ka pilī, šķiet, visi devušies pie miera. Tā kā pašreiz nekas cits vairs nebija uzsākams, de Rokfors nolēma pildīt savus pienākumus.