Taču pirms tam uzbrucēju lodes trāpīja daudziem cilvēkiem.
Septiņi mirušie, deviņi ievainotie.
Malons piecēlās gultā sēdus.
Viņš tikko bija atrisinājis Rennas mīklu.
PIECDESMIT TREŠA NODAĻA
ABATIJA DES FONTA INES
PUSDIVI NAKTI
De Rokfors izvilka caur sensoru magnētisko karti, atbrīvojot elektronisko aizslēgu. Viņš iegāja spilgti apgaismotajās arhīva telpās un gar plauktiem devās turp, kur sēdēja Ruā Kleridons. Kleridonam priekšā uz galda bija dokumentu kaudzes. Arhivārs sēdēja galda vienā pusē un, kā viņam pavēlēts, pacietīgi noraudzījās. De Rokfors pamāja ar roku, norādot, lai arhivārs iet.
Ko esat noskaidrojis? viņš jautāja Kleridonam.
Materiāli, ko jūs man parādījāt, ir interesanti. Nevarēju pat iedomāties, ka pēc tūkstoš trīs simti septītā gada tīrīšanas ordenis tā uzplaucis.
Mūsu vēsturē notikumu ir ļoti daudz.
Atradu ziņojumu par to, kā Žaks de Molē sadedzināts uz sārta. Acīmredzot daudzi brāļi Parīzē to noskatījušies.
Viņš kāpa uz sārta tūkstoš trīs simti četrpadsmitā gada martā ar paceltu galvu un sacīja pūlim: "Tas būs pareizi, ka tik izšķirošā brīdī, kad man dzīvot atlicis pavisam maz, jāatklāj krāpšana un jāaizstāv patiesība."
Vai jūs esat iegaumējis viņa vārdus?
Viņš bija vīrs, kura vārdus der zināt.
Daudzi vēsturnieki vaino de Molē, ka viņš novedis ordeni līdz sabrukumam. Viņš esot bijis vājš un bezrūpīgs.
Un kas par viņu teikts ziņojumos, ko lasījāt?
Viņš, šķiet, bijis stiprs un izlēmīgs cilvēks un visu plānojis jau pirms ceļojuma no Kipras uz Franciju tūkstoš trīs simti septītā gada vasarā. Viņš būtībā paredzējis Filipa Ceturtā rīcību.
Mūsu bagātības un zināšanas tika nosargātas. De Molē parūpējās par to.
Tas Lielais mantojums. Kleridons pašūpoja galvu.
Brāļi raudzījās, lai tas neietu zudībā. Par to gādāja de Molē.
Kleridons izskatījās noguris. Lai gan bija ļoti vēls, taču de Rokfors bija možs, viņa prāts naktī darbojās vislabāk.
Vai jūs lasījāt de Molē pēdējos vārdus?
Kleridons pamāja.
Dievs atriebs mūsu nāvi. Nav tālu tas brīdis, kad lāsts nāks pār tiem, kuri lēmuši mūs nāvei.
Viņš runāja par Filipu Ceturto un Klementu Piekto, kas rīkoja sazvērestību pret de Molē un ordeni. Pāvests mira pēc nepilna mēneša, bet Filips pēc septiņiem mēnešiem. Nevienam no Filipa mantiniekiem nebija dēla, tāpēc Kapetu karaliskā dzimta iznīka. Pēc četrsimt piecdesmit gadiem revolūcijas laikā Francijas karaliskā ģimene tika ieslodzīta gandrīz vai tāpat kā savulaik de Molē Parīzes templī. Kad beigu beigās giljotīna nocirta Luija Sešpadsmitā galvu, kāds vīrietis iemērcis roku mirušā karaļa asinīs un metis asiņu lāses pūlī, saukdams: "Žak de Molē, tu esi atriebts."
Vai tas bija viens no jūsējiem?
De Rokfors pamāja.
Kāds ordeņa brālis, kas tobrīd atradies tur, lai noskatītos, kā iet bojā Francijas monarhija.
Tas jums ir ļoti svarīgi, vai ne?
De Rokfors nevēlējās dalīties jūtās ar svešinieku, tomēr paskaidroja:
Es esmu mestrs.
Ne tādēļ vien. Tas nozīmē ko vairāk, daudz vairāk.
Vai analīze ir jūsu profesijas daļa?
Jūs nostājāties pretī mašīnai, kas joņoja milzu ātrumā, izaicinot Malonu, lai jūs notriec. Un jūs būtu sadedzinājis manas kājas bez jebkādas nožēlas.
Monsieur Kleridon, tika apcietināti tūkstoši manu brāļu vienīgi karaļa alkatības dēļ. Vairākus simtus sadedzināja uz sārta. Ironiskā kārtā viņus būtu varējuši glābt tikai meli. Patiesība viņiem nozīmēja nāves spriedumu, jo ordenis nebija vainojams nevienā apsūdzībā, kas tam tika izvirzīta. Jā. Tas mani skar dziļi personiski.
Kleridons paņēma Larsa Nela dienasgrāmatu.
Man ir slikta ziņa. Esmu izlasījis krietnu tiesu no Larsa piezīmēm, un kaut kas nav pareizi.
De Rokforam nepatika dzirdētais.
Tur ir kļūdas. Nepareizi datumi. Atšķirīgi minētas konkrētas vietas. Nepareizi norādīti informācijas avoti. Tās ir niecīgas iezīmes, bet vērīgam skatienam tās ir skaidri saskatāmas.
Diemžēl de Rokforam trūka zināšanu, lai saprastu atšķirību nozīmi. Viņš tiešām cerēja, ka dienasgrāmata vairos izpratni par noslēpumu.
Varbūt tās ir tikai nejaušas kļūdas rakstībā?
Sākumā arī es tā domāju. Tad, pamanīdams arvien vairāk kļūdu, sāku šaubīties. Larss bija akurāts cilvēks. Lielu tiesu informācijas, kas iekļauta dienasgrāmatā, es pats palīdzēju savākt. Tās ir tīšas kļūdas.
De Rokfors paņēma dienasgrāmatu un pārlapoja, līdz atrada kriptogrammu.
Un šī? Vai šī ir pareiza?
Nezinu. Pat ja Larss bija dabūjis zināt šifra atslēgu, viņš to man nekad nav teicis.
De Rokfors bija nobažījies.
Vai jūs sakāt, ka dienasgrāmatai nav nekādas vērtības?
Es saku, ka tajā ir kļūdas. Pat daži citāti no Sonjēra dienasgrāmatas ir aplami. Es pats to esmu kādreiz lasījis.
De Rokfors mulsa. Kas te notiek? Viņš atsauca atmiņā Larsa Nela dzīves pēdējo dienu un vārdus, ko amerikānis viņam bija pateicis.
Jūs nevarētu atrast itin neko pat tad, ja tas būtu jums acu priekšā.
Stāvot koku puduri, de Rokfors jutās aizvainots par Nela attieksmi, bet apbrīnoja šā pavecā vīrieša drosmi ņemot vērā to, ka viņam ap kaklu bija apmesta cilpa. Pirms vairākām minūtēm de Rokfors bija vērojis, kā amerikānis piestiprina virvi pie tilta balsta, tad izveido cilpu. Pēc tam Nels uzkāpa uz akmens sienas un raudzījās lejup tumšajā upē.
De Rokfors bija sekojis Nelam visu dienu, gudrodams, ko gan viņš darījis augstajos Pirenejos. Tuvējam
ciematam nebija nekādas saistības ne ar Rennes-leChāteau, ne ar Larsa Nela pētījumiem. Tagad jau tuvojās pusnakts stunda, un pasaule visapkārt tinās melnā tumsā. Klusumā bija dzirdama tikai upes šalkoņa zem tilta.
De Rokfors izgāja uz ceļa un tuvojās tiltam.
Es jau domāju, ka jūs parādīsieties, Nels sacīja, nepagriezdamies pret viņu. Pieņēmu, ka apvainojums liks jums nākt ārā no slēptuves.
Jūs zinājāt, ka esmu tepat?
Esmu pieradis, ka brāļi man seko. Nels beidzot pievērsās de Rokforam un norādīja uz cilpu, kas viņam bija ap kaklu. Varbūt neiebildīsiet, es nupat gribēju izdarļt pašnāvību.
Acīmredzot nāve jūs nebiedē.
Esmu miris jau sen.
Vai jūs nebīstoties no sava Dieva? Viņš nejauj atņemt sev dzīvību.
Kāda tur Dievam daļa? Mūsu liktenis pārvērsties pīšļos.
Ja nu jūs maldāties?
Es nemaldos.
Un kā tad ar jūsu meklējumiem?
Tie nesuši tikai ciešanas. Un kāpēc jums rūp mana dvēsele?
Man nerūp tā, bet jūsu meklējumi.
Jūs mani vērojat jau sen. Jūsu mestrs pat runājis ar mani. Tas ir visai bēdīgi, ka ordenim vajadzēs meklējumus turpināt bez manām norādēm.