Kas esat jūs?
Varat mani saukt par Bernāru.
Ko jūs gribat?
Divas lietas. Pirmkārt, grāmatu, kuru mēs abi zaudējām izsolē. Taču es saprotu, ka to jūs nevarat sagādāt. Otrkārt, to, kas jums ir. Tas tika jums nosūtīts pirms viena mēneša.
Stefānija savaldījās un saglabāja mierīgu sejas izteiksmi. Šim cilvēkam patiešām bija zināmi viņas darījumi.
Un kas tas būtu?
Ā, pārbaude. Paņēmiens, kā spriest, vai man var ticēt. Labi. Sūtījumā bija dienasgrāmata, kas reiz piederēja jūsu vīram, viņš to rakstīja līdz pat pāragrās nāves dienai. Vai tiesa?
Viņa neko neteica.
Es gribu to dienasgrāmatu.
Kāpēc tā ir tik svarīga?
Jūsu vīru daudzi dēvēja par savādnieku. Viņš bija atšķirīgs. "Jaunā laikmeta" aizstāvis. Akadēmiskās aprindas par viņu zobojās, prese padarīja viņu par apsmieklu. Taču es uzskatu, ka viņš bija izcils. Viņš spēja saskatīt to, ko citi pat nepamanīja. Palūkojieties, ko viņš paveica. Rennes-leChāteau viņš izveidoja par mūsdienīgu vietu tūristu piesaistīšanai. Viņa sarakstītā grāmata bija pirmā, kas pievērsa pasaules uzmanību šai brīnumainajai vietai. Visā pasaulē pārdoti pieci miljoni grāmatas eksemplāru. Tas taču ir sasniegums.
Mans vīrs sarakstījis daudz grāmatu.
Ja nemaldos, četrpadsmit, taču neviena nekļuva tik ievērojama kā pati pirmā "Rennes-le-Chāteau dārgumi". Balstoties uz viņa atzinumiem, tagad par šo tematu publicēti jau vairāki simti grāmatu.
Kāpēc jūs domājat, ka man ir vīra dienasgrāmata?
Mēs abi zinām, ka tā jau būtu manās rokās, ja nebūtu iejaucies cilvēks, kuru sauc Kotons Malons. Manuprāt, viņš reiz strādāja pie jums.
Ko viņš darīja?
Vīrietis, šķiet, saprata, ka Stefānija turpina vinu pārbaudīt.
Jūs esat Savienoto Valstu Tieslietu ministrijas amatpersona un vadāt tā saucamo Magelāna nodaļu. Jūs esat izvēlējusies divpadsmit juristus, kuri strādā vienīgi jūsu vadībā un nodarbojas, tā sakot, ar konfidenciāliem jautājumiem. Kotons Malons vairākus gadus strādāja pie jums. Taču pagājušā gada sākumā viņš atvaļinājās, un tagad viņam pieder grāmatveikals Kopenhāgenā. Ja nebijis nelaimīgā notikuma ar manu palīgu, jūs kopā ar misteru Malonu būtu ieturējusi vieglu lenču, atvadījusies no viņa un braukusi šurp uz izsoli tieši tādēļ jūs ieradāties Dānijā.
Nu vairs nebija jēgas izlikties.
Kam jūs strādājat?
Pats sev.
Šaubos.
Kāpēc šaubāties?
Gadiem ilgas pieredzes rezultāts.
Viņš atkal pasmaidīja, aizkaitinot Stefāniju.
Esiet tik laipna, dienasgrāmatu!
Man tās nav. Pēc šodienas notikumiem man likās, ka tā jānoglabā drošā vietā.
Vai tā ir Pēteram Hansenam?
Stefānija neatbildēja.
Nē. Šķiet, jūs neteiksiet neko.
Domāju, ka sarunu esam beiguši. Viņa pagriezās pret atvērtajām durtiņām un izsteidzās pa tām no kapelas. Pa labi iepretī galvenajām durvīm Stefānija pamanīja vēl divus vīriešus ar īsi apgrieztiem matiem gan ne tos pašus, kuri ar viņu runāja izsoles zālē, tomēr viņa uzreiz saprata, kurš tiem dod pavēles.
Viņa pameta skatienu atpakaļ uz vīrieti, kura vārds nebija Bernārs.
Jums nav, kur sprukt, tāpat kā šodien manam padotajam Apaļajā tornī.
Ejiet ellē!
Stefānija pagriezās pa kreisi un skriešus devās dziļāk katedrāles telpās.
SESTĀ NODAĻA
Malons novērtēja situāciju. Viņš stāvēja publiskā vietā, blakus ļaužu pilnai ielai. Cilvēki nāca ārā no izsoles zāles un gāja tajā iekšā, vēl citi gaidīja, līdz kalpotāji atvedīs šurp viņu mašīnas no tuvējās autostāvvietas. Bez šaubām, viņu pamanīja vērojarti Stefāniju, un nu viņš izlamāja pats sevi, ka nav bijis piesardzīgāks. Tomēr Malons nosprieda, ka, par spīti izteiktajiem draudiem, abi vīrieši, kas bija ielenkuši viņu, neriskēs un nepieļaus iespēju, ka viņus atklāj. Viņš tika vienīgi aizturēts, nevis novākts. Varbūt viņiem bija uzdots novilcināt laiku, kamēr katedrālē kaut kas notiek ar Stefāniju.
Tas nozīmēja, ka viņam jārīkojas.
Malons vēroja no zāles nākam ārā vēl vairākus pastāvīgos pircējus. Viņš ieraudzīja kādu gara auguma dāni, kuram piederēja grāmatveikals Streget netālu no Pētera Hansena veikala. Sulainis pašreiz piebrauca dāņu tirgotāja automašīnu.
Vagn! Malons iesaucās, pasperdams soli uz priekšu.
Malona draugs sadzirdēja savu vārdu un pagriezās.
Koton, kā jums klājas? viņš jautāja dāniski.
Malons nevērīgā gaitā devās uz mašīnas pusi un atskatījies redzēja, ka vīrietis ar īsi apgrieztajiem matiem veikli paslēpj ieroci zem jakas. Malons bija negaidīti pārsteidzis vīrieti, un tas tikai apstiprināja viņa aizdomas. Tie puiši bija amatieri. Viņš būtu gatavs derēt, ka viņi pat neprot dāņu valodu.
Vai jūs varētu aizvest mani atpakaļ uz Kopenhāgenu? viņš jautāja.
Noteikti. Mašīnā vieta ir. Kāpiet iekšā!
Malons vēra vaļā mašīnas aizmugurējās durvis.
Tiešām pateicos. Mans braucējs te vēl uzkavēsies, bet man jātiek mājās.
Aizcirtis mašīnas durvis, Malons pamāja ar roku abiem vīriešiem, kuri apjukumā vien noskatījās uz aizbraucošo mašīnu.
Jūs šodien te neko interesantu neatradāt? Vagns, vadīdams mašīnu, apjautājās.
Malons pievērsās viņam.
Itin neko.
Arī es ne. Nolēmām braukt projām un ieturēt vakariņas tā agrāk.
Malons palūkojās uz sievieti, kas sēdēja viņam līdzās. Blakus mašīnas vadītājam sēdēja kāds vīrietis. Malons viņus nepazina, tāpēc nosauca savu vārdu. Mašīna lēni virzījās ārā no Roskildes ieliņu labirinta, lai nokļūtu uz Kopenhāgenas autostrādes.
Malons pamanīja katedrāles abas smailes un vara jumtu.
Vagn, izlaidiet mani, lūdzu! Man šis tas jānokārto.
Patiešām?
Gandrīz vai aizmirsu kādu darījumu.
Stefānija gar jomu skrēja arvien dziļāk katedrālē iekšā. Aiz masīvajiem pīlāriem labajā pusē joprojām notika dievkalpojums. Kurpju zemie papēži klikšķēja uz akmens plāksnēm, taču to dzirdēja tikai viņa pati, jo troksni, par laimi, apslāpēja ērģeļu skaņas. Eja, pa kuru viņa skrēja, aplieca galveno altāri, un eju no kora balkona šķīra šķērssienas un memoriālu plāksnes.
Viņa pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka vīrietis, kas dēvējās par Bernāru, soļo šurp, bet abi pārējie vīrieši nekur nebija redzami. Stefānija saprata, ka eja viņu drīz vien aizvedīs atpakaļ uz baznīcas galveno ieeju, tikai no pretējās puses. Pirmo reizi dzīvē viņa tā īsti apjauta, ar kādām briesmām saskaras viņas aģenti. Viņa nekad nebija strādājusi aģenta darbu tas neietilpa viņas pienākumos -, taču šis bija nevis oficiāls uzdevums, bet personisks darījums, un oficiāli viņa bija atvaļinājumā. Neviens nezināja, ka viņa braukusi uz Dāniju, neviens, tikai Kotons Malons. Ņemot vērā pašreizējo nepatīkamo situāciju, šī anonimitāte radīja nopietnas grūtības.
Stefānija steidzās pa lokveida eju tālāk.
Viņas vajātājs turējās pieklājīgā attālumā, jo droši zināja, ka viņa nevar tikt ārā. Stefānija pagāja garām akmens kāpnēm, kas veda lejup uz kādu citu sānu kapelu, un ieraudzīja, ka priekšā vestibilā, piecdesmit pēdu attālumā katedrāles aizmugurē, parādās abi vīrieši, aizšķērsojot viņai izeju. Aiz muguras Bernārs nāca viņai aizvien tuvāk. Kreisajā pusē atradās vēl kādu kapeņu telpa, kas bija apzīmēta ar uzrakstu: "Kapela "Trīs gudrie no Austrumiem"".
Stefānija iemetās tur iekšā.
Telpā ar krāšņi dekorētajām sienām bija divi marmorā darināti kapi, kas atgādināja romiešu tempļus. Stefānija steidzās uz tālāk novietoto. Tad viņa pēkšņi saprata, un viņu pārņēma mežonīgas, neprātīgas šausmas.