Šķiet, jā.
Visi gaidīja.
Desmitajā gadsimtā kāds bagāts barons Hildemars iepazinās ar cilvēku, vārdā Agulouss. Hildemara radiem nepatika šā cilvēka ietekme uz baronu, bet Hildemars, spītēdams ģimenei, atdeva visus savus zemes īpašumus Agulousam, kurš pārveidoja pili par abatiju, kurai pievienojās ari Hildemars. Kad viņi, tupēdami uz ceļiem, abatijas kapelā lūdza Dievu, abus noslepkavoja saracēņi. Pēc nāves katoļu baznīca viņus iecēla svēto kārtā. Tur vēl tagad ir neliela pilsētiņa. Aptuveni deviņdesmit jūdžu attālumā no šejienes. St. Agulous.
Tur kādreiz bija liela templiešu apmetne, Marks teica.
Pils, kas tika pārveidota par abatiju, pastāv vēl šodien, paskaidroja Kasiopeja.
Mums jādodas turp, teica Henriks.
Tas var radīt sarežģījumus. Malons ātri paskatījās uz Kasiopeju. Viņi vēl nebija teikuši pārējiem par vīriem, kuri novēro pili, bet tagad Malons to pastāstīja.
De Rokfors neliksies mierā, sacīja Marks. Mūsu namamāte ļāva viņam iegūt tēta dienasgrāmatu. Kad viņš atklās, ka tai nav nekādas vērtības, viņš sāks rīkoties.
Mums jādodas projām nemanītiem, Malons teica.
Mūsu šeit ir pārāk daudz, ieminējās Henriks. Tas var radīt grūtības.
Man patīk grūtības. Kasiopeja pasmaidīja.
PIECDESMIT PIEKTĀ NODAĻA
SEPTIŅI UN TRĪSDESMIT MINŪTES NO RiTA
Dc Rokfors soļoja pa slaidu priežu mežu. Zem kājām sudrabaini vizēja baltie virši. Rita gaiss smaržoja pēc medus. Rožainā kaļķakmens klinšu spraugas skatienam aizsedza miglas vāli. Augstu Virs galvas no dūmakas te parādījās, te atkal nozuda ērglis, kas planēja, meklējot brokastis. De Rokfors bija brokastojis kopā ar brāļiem. Maltīte, kā parasti, norisinājās klusumā, jo šajā laikā priekšā lasīja Svētos rakstus.
Kleridona pūles bija atzinības vērtas. Viņš bija atšifrējis kriptogrammu ar septiņi un deviņi kombināciju. Diemžēl iegūtais vēstījums bija bezjēdzīgs. Kleridons teica, ka Larss Nels atradis kādu kriptogrammu Noela Korbī nepublicētajā manuskriptā. Vai Nels pats bija sagrozījis .kriptogrammu, vai arī to izdarījis Sonjērs? Varbūt vilšanās, to atrisinot, spieda Nelu izdarīt pašnāvību? Tik ilgi meklējumi, taču, kad viņš beidzot atšifrēja Sonjēra atstāto kriptogrammu, atbildi tā arī neieguva. Vai to bija domājis Nels, teikdams: "Īstenībā nav pilnīgi nekā, ko atrast?"
Grūti pateikt.
Tomēr de Rokfors bija cieši apņēmies to noskaidrot.
Tālumā no pils puses atskanēja taures pūtiens. Droši vien tur sākās darbadiena. Priekšā de Rokfors pamanīja vienu no saviem sargkareivjiem. Pirms došanās šurp viņš no abatijas bija sazvanījies ar abiem sargiem pa mobilo tālruni un uzzinājis, ka nekas nav noticis. Caur kokiem pāris simtu metru attālumā varēja manīt chateau, ko apmirdzēja rīta gaisma.
De Rokfors piegāja klāt brālim, kas ziņoja, ka pirms stundas no būvlaukuma uz pili kājām atnākuši vienpadsmit vīrieši un sievietes, tērpušies viduslaiku apģērbā, un līdz šim nav iznākuši no pils. Otrs sargs teica, ka pils aizmugurē viss bijis kluss un mierīgs. Neviens nav pilī iegājis vai iznācis no tās. Pirms pāris stundām pilī sākusies rosība iedegtas lampas, kustējušies kalpotāji. Vienu brīdi parādījusies Kasiopeja Vita un aizgājusi līdz staļļiem, tad atgriezusies.
Arī ap vieniem naktī pilī kaut kas notika, brālis teica de Rokforam. Iedegās gaisma guļamistabās, tad apakšstāva telpā. Aptuveni pēc stundas gaisma tika nodzēsta. Šķiet, viņi kādu laiciņu bijuši nomodā, tad atkal devušies gulēt.
Varbūt naktī viņi atklājuši kaut ko tikpat svarīgu kā de Rokfors ar Kleridonu abatijā.
Vai ārā neviens neiznāca?
Brālis noliedzoši papurināja galvu.
De Rokfors paņēma rāciju un sazinājās ar bruņinieku grupas komandieri; grupā bija desmit vīru. Automašīnas viņi bija atstājuši pusjūdzi no pils un kājām nāca caur mežu uz pils pusi. De Rokfors bija pavēlējis, lai viņi klusi aplenc pili un gaida norādījumus. Tagad viņš uzzināja, ka visi desmit ir vietās. Ņemot vērā divus sargus un viņu pašu, šeit atradās trīspadsmit bruņoti vīri vairāk nekā pietiekami, lai paveiktu uzdevumu.
Kāda ironija, domāja de Rokfors. Brāļi atkal karo ar saracēņiem. Pirms septiņiem simtiem gadu musulmaņi sakāva kristiešus un atņēma Svēto zemi. Tagad musulmaniete Kasiopeja Vita bija iesaistījusies ordeņa pasākumā.
Mestr!
Sargs pievērsa de Rokfora uzmanību pils galvenajām durvīm, pa kurām nāca ārā cilvēki, ģērbušies krāsainās viduslaiku zemnieku drānās. Vīrieši valkāja vienkāršus brūnus kreklus, kas ar auklu bija savilkti kopā ap jostasvietu, tumšas bikses un plānus ādas apavus. Sievietes bija tērpušās garās pelēkās kleitās, ko ap vidukli saņēma kopā priekšauta saites. Galvu ļaudīm sedza salmu platmales, cepures ar platām malām vai kapuces. De Rokfors iepriekšējā dienā bija ievērojis, ka visi strādnieki Živorā valkā autentiskus tērpus, lai būvlaukumā radītu senlaicīgu gaisotni. Pāris strādnieku sāka jokoties, un visa grupiņa lēni devās atpakaļ uz viduslaiku pils būvi.
Varbūt viņiem tur iekšā bija sanāksme, brālis, kas stāvēja līdzās de Rokforam, sacīja. Viņi atnāca no būvlaukuma un atgriežas tur.
De Rokfors domāja tāpat. Kasiopeja Vita pati uzraudzīja būvdarbus, tāpēc pamatoti varēja pieņemt, ka strādnieki tiekas ar viņu.
Cik strādnieku iegāja iekšā?
Vienpadsmit.
De Rokfors skaitīja. Vienpadsmit. Lieliski. Laiks rīkoties. Pacēlis rāciju, viņš klusi sacīja:
Ejiet iekšā!
Kādi rīkojumi? jautāja balss rācijā.
De Rokforam bija apnicis spēlēties ar pretinieku.
Dariet visu, kas nepieciešams, lai viņus savaldītu, līdz ieradīšos es.
De Rokfors iekļuva pilī caur virtuvi, milzīgu telpu, kas bija pilna ar nerūsošā tērauda aprīkojumu. Pirms piecpadsmit minūtēm viņš bija devis pavēli ieņemt ēku, un iebrukums bija noticis bez viena šāviena. Kad brāļi iegāja pilī pa apakšējo stāvu, tās iemītnieki brokastoja. Bruņinieki ieņēma posteņus pie visām pils izejas durvīm un arī pie ēdamistabas logiem, lai neviens nevarētu izbēgt.
De Rokfors bija apmierināts. Viņš negribēja pievērst uzmanību.
Ejot cauri pils zālēm, viņš apbrīnoja ar brokātu apšūtās sienas, apgleznotos griestus, pilastrus ar kokgriezumiem, stikla lustras un ar dažādu toņu damasta audumu apvilktās mēbeles. Kasiopejai Vitai bija laba gaumes izjūta.
Atradis ēdamistabu, De Rokfors sagatavojās tikties ar Marku Nelu. Pārējos nogalinās, līķus apraks mežā, bet Marku Nelu un Žofrē vajadzēs vest atpakaļ uz abatiju un sodīt. De Rokfors nolēma viņus izmantot kā 1 biedinājuma paraugu. Tā brāļa nāve Rennā bija jāatriebj.
Pa plašo gaiteni viņš aizgāja līdz ēdamistabas durvīm un vēra tās vaļā.
Pie visām telpas sienām stāvēja brāļi, turot ieročus gatavībā. De Rokfors pārlaida skatienu cilvēkiem, kuri sēdēja pie garā galda.
Neviena seja nebija pazīstama.
Viņš te neredzēja Kotonu Malonu, Stefāniju Nelu, Marku Nelu, Žofrē un Kasiopeju Vitu, bet sešus pilnīgi nepazīstamus cilvēkus, vīriešus un sievietes, kas bija ģērbušies džinsos un kreklos.
Strādnieki no būvlaukuma.
Nolādēts!
Pretinieki bija aizlaidušies tieši viņa acu priekšā.
De Rokfors apvaldīja dusmas.
Neļaujiet šiem iet, līdz es atgriezīšos, viņš teica kādam bruņiniekam.
Viņš izgāja no pils un pa kokiem apstādīto ceļu soļoja uz automašīnu stāvvietu. Agrajā rīta stundā tur atradās tikai dažas mašīnas. Taču Kotona Malona nomātās mašīnas, kas te bija atradusies, kad de Rokfors ieradās, vairs nebija.