Viņš papurināja galvu.
Nu viņš bija palicis zaudētājos, un nebija ne jausmas, kurp viņi devušies.
Šurp skrēja kāds brālis, ko viņš bija atstājis pilī. De Rokfors nesaprata, kāpēc tas atstājis posteni.
Mestr, vīrietis sacīja, kāds no ļaudīm man pateica, ka agri no rīta viņus uz pili aicinājusi Kasiopeja Vita un teikusi, lai nāk savos darba apģērbos. Sešiem vēlēts pārģērbties, sēsties pie galda un ieturēt brokastis.
To de Rokfors jau bija sapratis. Kas vēl?
Brālis sniedza viņam mobilo tālruni.
Tas pats strādnieks stāstīja, ka viņiem atstāta zīmīte, kur teikts, ka jūs ieradīšoties. Tad vajagot atdot jums tālruni un arī šo.
De Rokfors atlocīja vaļā papīra gabaliņu un lasīja.
Risinājums ir atrasts. Es zvanīšu pirms saules rieta un sniegšu ziņas.
Kas to rakstījis? de Rokfors jautāja.
Strādnieks teica, ka papīrs atstāts pie maiņas apģērba kopā ar norādījumu, lai to atdod tieši jums.
Kā tu to dabūji?
Kad viņš minēja jūsu vārdu, pateicu viņam, ka tas esmu es, un viņš man iedeva.
Kas te notiek? Vai starp viņa pretiniekiem ir nodevējs? Acīmredzot. Tā kā de Rokforam nebija ne miņas, kurp viņi devušies, cits nekas neatlika kā gaidīt.
Atsauc brāļus un atgriezieties abatijā!
PIECDESMIT SESTĀ NODAĻA
DESMIT NO RITA
Malons apbrīnoja Pirenejus, kuru majestātiskās aprises tik ļoti līdzinājās Alpiem. Kalnu kores, kas šķīra Franciju no Spānijas, šķita stiepjamies bezgalīgās tālēs. Stāvās virsotnes rotāja mirdzoši balts sniegs, bet zemāk pletās zaļas nogāzes un purpursarkanas klintis. Virsotnes citu no citas šķīra saules izkveldētas, dzijas un noslēpumainas ielejas, kur, šķita, vēl mājoja Kārļa Lielā, franku, vestgotu un mauru gari.
Viņi brauca divās mašīnās Malona nomātajā un Kasiopejas Land Rover, ko viņa bija atstājusi būvlaukumā. No pils viņi bija izkļuvuši atjautīgi viltība acīmredzot izdevās, jo sekotājus nemanīja, un, kad viņi bija pabraukuši nedaudz tālāk, Malons pārbaudīja abas mašīnas, vai nav piestiprinātas elektroniskās izsekošanas ierīces. Kasiopejas izdoma bija pelnījusi atzinību.
Pirms stundas, kad viņi grasījās braukt tālāk kalnos, viņi apstājās un nopirka apģērbu tirgus laukumā netālu no Aksletermas, plaukstoša spa kūrorta, kas apkalpoja kalnu tūristus un slēpotājus. Ar viduslaiku tērpiem viņi bija sev pievērsuši vienu otru izbrīna pilnu skatienu, bet nu visi, ģērbušies džinsos, kreklos, zābakos un vilnas jakās, bija gatavi tam, kas viņus gaidīja turpmāk.
Uz St. Agulous veda šaurs ceļš, kas vijās kalnup pa mākoņos ieskautu pāreju, un ciemats atradās uz kraujas, kurai apkārt slējās terasveida pakalni. Ciemats nebija lielāks par Rennes-le-Chdteau, to veidoja laika gaitā nomelnējuša kaļķakmens ēkas, kas šķita saplūstam ar klintīm.
Netālu no ciemata Malons pa šauru, netīru taku iegrieza mašīnu koku pudurī un apturēja. Kasiopeja sekoja. Viņi izkāpa un ieelpoja dzeldīgo kalnu gaisu.
Nedomāju, ka bija prātīgi visiem braukt šurp, viņš teica. Tūristi šeit, šķiet, nemēdz bieži iegriezties.
Viņam taisnība, sacīja Marks. Tētis vienmēr bija ļoti piesardzīgs šādās vietās. Ļaujiet to paveikt man un Žofrē! Pāris puišu, kas apceļo kalnus, tas vasarā nav nekas neparasts.
Vai jūs domājat, ka es neradīšu labu iespaidu? jautāja Kasiopeja.
Radīt iespaidu nav grūti, Malons smaidot sacīja. Taču jāpanāk, lai ļaudīm iespaids nerodas vai arī lai viņi to drīz vien aizmirst.
Kas jūs iecēlis par noteicēju? Kasiopeja prasīja.
Es, pavēstīja Torvaldsens. Marks pazīst šos kalnus. Viņš ainā šejieniešu valodā. Lai viņš un brālis iet!
Protams, Kasiopeja sacīja. Tādā gadījumā ejiet.
Marks gāja pa priekšu. Abi ar Žofrē lēni soļoja caur galvenajiem vārtiem un nonāca šaurā laukumā, ko apēnoja koki. Žofrē joprojām nesa mugursomu ar abām grāmatām, tāpēc viņi izskatījās pēc tūristiem, kas izgājuši pastaigā. Virs melnajiem šīfera jumtiem riņķoja baloži, cīnīdamies ar brāzmaino vēju, kas ielauzās caur klinšu spraugām un dzina mākoņus pāri kalniem uz ziemeļu pusi. Laukuma centrā no zaļgani apsūbējušas strūklakas lāsoja ūdens. Neviens cilvēks nebija redzams.
Bruģētā iela, kas veda tālāk, bija tīra. Saules stari, izlauzdamies caur koku lapotni, bija izraibinājuši bruģi. leklaudzējās nagi, un parādījās kaza ar garu, pinkainu spalvu, tad nozuda ielas pretējā pusē. Marks pasmaidīja. Seit, tāpat kā daudzos citos apvidus ciematos, ļaudis nesteidzās un neraudzījās pulkstenī.
Par kādreizējo slavu liecināja baznīca, kas slējās laukuma viņā pusē. Platas kāpnes veda uz romāņu stila durvīm, tomēr pati baznīca bija celta drīzāk gotiskajā stilā. Tās zvanu tornis un savādais astoņstūra veidols uzreiz piesaistīja Marka uzmanību. Viņš neatcerējās, ka šajā apvidū būtu redzējis kaut ko līdzīgu. Milzīgā un diženā baznīca vēstīja par agrāko, tagad zudušo varu un labklājību.
Interesanti, ka tik mazam ciematam ir tik liela baznīca, ieminējās Žofrē.
Citos apvidos esmu redzējis tik lielas baznīcas. Pirms pieciem simtiem gadu te bijis plaukstošs tirdzniecības centrs, tāpēc baznīca bija nepieciešama.
Parādījās jauna sieviete ar vasarraibumainu seju tā atgādināja lauku meiteni. Viņa pasmaidīja un iegāja mazā veikalā. Tam blakus atradās pasta nodaļa. Marks brīnījās par dīvaino likteņa untumu, kas St. Agulous ciematu acīmredzot bija pasargājis no saracēņiem, spāņu, franču un albiģiešu krusta karotājiem.
Sāksim te, viņš teica, norādot uz baznīcu. Varbūt mums varēs palīdzēt vietējais priesteris.
Viņi iegāja jomā ar augstiem, spilgti ziliem griestiem, ko rotāja zvaigznes. Pie vienkāršajām akmens sienām nebija nevienas statujas. Virs altāra bija piestiprināts koka krusts. Grīdas seguma nodeldētie dēļi bija vismaz divas pēdas plati, jādomā, pirms vairākiem gadsimtiem izgatavoti no apkārtējo neskarto mežu kokiem, un tie čīkstēja pie katra soļa. Rennas baznīcā skatienu piesaistīja dažādas dīvainas detaļas, bet šeit valdīja pārdabisks miers.
Marks pamanīja, ka Žofrē ieinteresējuši griesti. Viņš saprata, ko jaunākais biedrs domā. Dzīves pēdējās dienās mestrs tērpās zilā sulanā ar zeltītu zvaigžņu rotājumu.
Vai tā būtu sakritība? Žofrē jautāja.
šaubos.
No ēnas pie altāra iznira gados vecs vīrs. Vaļīgā brūnā sutana nevarēja apslēpt sakumpušos plecus. Viņš soļoja raustīgā gaitā, kustības atgādināja marioneti.
Vai jūs esat abats? Marks franciski jautāja.
Oui, monsieur.
Kā sauc šo baznīcu?
Svētā Agulousa kapela.
Marks noskatījās, kā Žofrē iet tālāk līdz pirmajam solam pie altāra.
Šī ir klusa vieta.
Tie, kuri te dzīvo, pieder vienīgi sev. Šī patiesi ir miera vieta.
Cik sen jūs esat šīs vietas abats?
Ak, ilgus gadus, šķiet, neviens cits negrib te kalpot. Bet man te patīk.
Marks atcerējās, ko zināja no vēstures.
Šajā apvidū reiz slēpās spāņu laupītāji, vai ne? Viņi slepus ielavījās Spānijā, terorizēja vietējos iedzīvotājus, aplaupīja fermas, tad atkal nozuda kalnos Francijā un jutās te drošībā.
Priesteris pamāja.
Lai laupītu Spānijā, viņiem bija jādzīvo Francijā. Un viņi nekad nebija aizskāruši nevienu francūzi. Taču tas bija sen.
Marks pētīja baznīcas askētisko iekšpusi. Nekas nelika domāt, ka celtne devusi patvērumu kādam lielam noslēpumam.
Abat, viņš ierunājās. Vai esat kādreiz dzirdējis vārdu Beranžē Sonjērs?