Vecais vīrs bridi domāja, tad papurināja galvu.
Vai kāds ciemata iedzīvotājs nav pieminējis šo vārdu?
Neesmu radis noklausīties savu draudzes locekļu sarunas.
Tā es nebiju domājis gribu tikai zināt, vai neatceraties dzirdējis tādu vārdu.
Abats atkal papurināja galvu.
Kad celta šī baznīca?
. Tūkstoš septiņi simti trīsdesmit otrajā gadā. Taču pirmā celtne te uzbūvēta trīspadsmitajā gadsimtā, daudzas,citas vēlāk. Diemžēl no senajām ēkām nekas nav palicis pāri.
Vecais vīrs paraudzījās uz Žofrē, kas arvien vēl staigāja ap altāri.
Vai viņš jums traucē? jautāja Marks.
Ko viņš meklē?
Labs jautājums, nodomāja Marks.
Varbūt viņš skaita lūgsnu un grib būt tuvāk altārim.
Abats ielūkojās viņam sejā.
Jūs neprotat melot.
Marks saprata, ka vecais vīrs ir daudz atjautīgāks, nekā izrāda.
Jūs varētu man pateikt to, ko gribu zināt.
Jūs izskatāties tik līdzīgs viņam.
Marks pūlējās apslēpt pārsteigumu.
Vai jūs pazināt manu tēti?
Viņš daudzkārt brauca uz šejieni. Mēs bieži sarunājāmies.
Vai viņš jums kaut ko pastāstīja?
Priesteris papurināja galvu.
Jums pašam tas zināms labāk.
Vai jūs nojaušat, ko es grasos darīt?
Jūsu tēvs teica ja jūs tikšot līdz šejienei, tad jau zināšot, kas jums darāms.
Vai zināt, ka viņš ir miris?
Protams. Man stāstīja. Viņš izdarīja pašnāvību.
Tas vēl nav skaidrs.
Tā ir fantāzija. Jūsu tēvs jutās nelaimīgs. Viņš brauca šurp un meklēja, bet diemžēl neko neatrada. Tas viņu satrieca. Kad dzirdēju, ka viņš nonāvējies, nebiju pārsteigts. Viņam šajā saulē nebija miera.
Vai viņš jums stāstīja par saviem meklējumiem?
Daudz reižu.
Kāpēc jūs man melojāt, ka nekad neesat dzirdējis Beranžē Sonjēra vārdu?
Es nemeloju. Patiešām šo vārdu nekad neesmu dzirdējis.
Vai tēvs to nepieminēja?
Nekad.
Atkal jauna mīkla, un Marku tā kaitināja tikpat stipri kā Žofrē, kurš tagad nāca atpakaļ. Baznīcā acīmredzot nebija rodams risinājums, tāpēc Marks iejautājās:
Ko jūs varat teikt par Hildemara abatiju, pili, ko Hildemars desmitajā gadsimtā pārveidoja par Agulousa abatiju? Vai tā vēl pastāv?
Jā gan. Drupas vēl ir turpat. Kalnos. Tas nav tālu.
Vai tur vairs nav abatijas?
Augstā debess, nē. Tur neviens nemīt jau trīs gadu simteņus.
Vai tēvs nekad nepieminēja šo vietu?
Viņš to apmeklēja daudzas reizes, bet neko neatrada, tāpēc jutās vēl jo vairāk vīlies.
Viņiem bija jāiet. Taču Marks vēl gribēja zināt.
Kam pieder abatijas drupas?
Tās pirms daudziem gadiem nopirka kāds dānis. Henriks Torvaldsens.
PIEKTĀ DAĻA
,,
PIECDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA
ABATIJA DeS FONTAINES
VIENPADSMIT L'N ČETRDESMIT MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ
De Rokfors pāri galdam raudzījās uz kapelānu. Kad de Rokfors atgriezās no Živoras, priesteris viņu gaidīja. Tas bija labi. Pēc vakardienas sadursmes viņš gribēja runāt ar itālieti.
Jūs nekad vairs neapšaubīsiet manus vārdus, de Rokfors paziņoja. Viņa varā bija atcelt kapelānu no amata, ja saskaņā ar statūtiem kapelāns radīja nemierus vai bija par traucēkli, nevis atbalstu.
Mans pienākums ir modināt jūsu sirdsapziņu. Kapelāni šādā veidā kalpojuši ordeņa mestriem kopš pašas sākotnes.
De Rokfors zināja, ka lēmums atcelt kapelānu jāapstiprina visai brāļu kopienai. Tas varētu izrādīties grūti, jo šo cilvēku brāļi cienīja. Tāpēc de Rokfors mazliet piekāpās.
Jūs neapstrīdēsiet mani brāļu priekšā.
Es jūs neapstrīdēju. Vienīgi pieminēju, ka mūs smagi nospiež divu brāļu nāve.
Tāpat kā mani.
Jums jārīkojas ļoti piesardzīgi.
Viņi sēdēja de Rokfora istabā aiz slēgtām durvīm. Logs bija vaļā, un varēja dzirdēt tālumā dunam ūdenskritumu.
Ar tādu attieksmi mēs nekur netiksim.
Varbūt jūs to nesaprotat, bet brāļu nāve satricinājusi jūsu autoritāti. Jau sākušās valodas, un pagājušas tikai dažas dienas, kopš jūs esat mestrs.
Es nepieļaušu nekādus iebildumus.
Kapelāns pasmaidīja skumji un mierīgi.
Jūs runājat tā kā vīrs, pret kuru jūs tik enerģiski nostājāties. Kas noticis? Vai senešals jūs tik spēcīgi iespaidojis?
Viņš vairs nav senešals.
Diemžēl es viņu zinu saukt tikai šajā vārdā. Jūs acīmredzot zināt daudz vairāk.
De Rokfors nevarēja saprast, vai atturīgais venēcietis, kas sēdēja viņam iepretī, ir pilnīgi atklāts. Spiegi viņam bija ziņojuši, ka abatijas kapelāns joti interesējas par to, ko dara mestrs, daudz vairāk, nekā pienāktos garīgajam padomdevējam. De Rokfors prātoja, vai šis cilvēks, kas izliekas draudzīgs, īstenībā necer uz kaut ko vairāk. Galu galā de Rokfors pats pirms gadiem bija lolojis šādas cerības.
īstenībā de Rokforam gribējās aprunāties par savu dilemmu, paskaidrot notikušo, pastāstīt, ko viņš zina, un rast padomu, taču dalīties šajās domās ar kādu citu būtu pārdroši un vieglprātīgi. Uzticēties Kleridonam bija nelāgi diezgan, bet viņš vismaz nepiederēja pie ordeņa. Ar šo vīru bija gluži citādi. Viņš varēja kļūt par ienaidnieku. Tāpēc de Rokfors skaļi pavēstīja to, kas bija skaidrs tāpat.
Es meklēju mūsu Lielo mantojumu un drīz vien zināšu, kur tas atrodas.
Maksājot par to ar divu brāļu dzīvību.
Mūsu ticības dēļ miruši daudzi, de Rokfors ieteicās skaļāk. Divos pirmajos ordeņa pastāvēšanas gadsimtos dzīvības atdevuši divi tūkstoši brāļu. Salīdzinājumā ar to divu nāvei nav gandrīz nekādas nozīmes.
Mūsdienās cilvēka dzīvībai ir daudz lielāka vērtība nekā toreiz. De Rokfors ievēroja, ka tagad kapelāns runā teju vai čukstus.
Nē, dzīvības vērtība ir tieši tāda pati. Taču vājāka kļuvusi mūsu atdevība tam, kam ticam.
Šis nav karš. Šeit nav neticīgo, kas sagrābuši Svēto zemi. Tagad jūs meklējat ko tādu, kas droši vien nemaz neeksistē.
Tie ir zaimi.
Tā ir patiesība. Un jūs to zināt. Jums šķiet, ka, atrodot Lielo mantojumu, viss pārvērtīsies. Nav tiesa. Jums arvien vēl vajadzēs pūlēties, lai iegūtu visu to cilvēku cieņu, kuri ir jums padoti.
Ja es izpildīšu solīto, tad šo cieņu iegūšu.
Vai esat pamatīgi pārdomājis šos meklējumus? Tas nav tik vienkārši, kā jums šķiet. Problēmas ir daudz lielākas nekā ordeņa sākotnes laikā. Pasaule vairs nav neizglītota un aprobežota. Jums jātiek galā ar daudz sarežģītākiem jautājumiem nekā tā laika brāļiem. Par nelaimi, nevienā laicīgā grieķu, romiešu vai ebreju vēstures materiālā par Jēzu Kristu nav minēts itin nekas. Nevienas atsauces tekstos, kas saglabājušies no tiem laikiem. Tikai Jaunajā Derībā. Par Kristus eksistenci runāts vienīgi tur. Kāpēc? Atbildi jūs zināt. Ja Jēzus vispār kādreiz ir dzīvojis, viņš sludinājis Jūdejā klusi un nemanāmi. Neviens viņam nepievērsa īpašu uzmanību. Romiešiem viņš nesagādāja sevišķas raizes, jo nemusināja ļaudis uz dumpi. Jēzus atnāca un aizgāja. Neko būtisku viņš nepaveica. Tomēr tagad viņš valda pār vairākiem miljardiem prātu. Kristietība ir pasaules lielākā reliģija. Un Jēzus jebkurā nozīmē ir kristiešu mesija. Viņu Kungs, kas augšāmcēlies no kapa. Lai ko jūs atrastu, tas neko nemainīs.
Ja nu es atradīšu viņa kaulus?
Kā jūs zināsiet, ka tie pieder viņam?