Выбрать главу

Kā to zināja deviņi pirmie templieši? Un lūk, ko viņi panāca. Karaļi un karalienes lieca viņu priekšā galvas. To var izskaidrot vienīgi ar viņu atradumu, citādi ne.

Vai domājat, ka viņi kādam stāstīja to, ko bija uzzināju­ši? Vai viņi rādīja Kristus kaulus ikvienam karalim, katram, kas viņus apveltīja ar lielām naudas summām, un ikvienam ticīgajam?

Es nezinu, ko viņi darīja. Tomēr viņu paveiktais izrādī­jās iespaidīgs. Vīri bariem sāka nākt uz ordeni, gribēdami tam pievienoties. Laicīgās varas sacentās par ordeņa labvē­lību. Kāpēc tā nevarētu notikt arī tagad?

Tā var notikt. Vienīgi ne jau tādā veidā, kā jums šķiet.

Mani tas aizvaino. Mēs tik daudz esam darījuši baznī­cas labā. Par Jēzu Kristu miruši divi tūkstoši brāļu un seši mestri. Salīdzinājumā ar to Maltas ordeņa veikums ir nie­cīgs. Tomēr neviens no templiešiem nav iecelts svēto kārtā, bet no viņiem kanonizēti daudzi. Es gribu šo netaisnību la­bot.

Kā tas iespējams? Kapelāns negaidīja atbildi. To, kas pastāv, nav iespējams mainīt.

De Rokfors atcerējās zīmīti: RISINĀJUMS IR ATRASTS. Un tālruni kabatā: ES ZVANĪŠU PIRMS SAULES RIETA UN SNIEGŠU ZIŅAS. Viņš glāstoši aptaustīja tālruni, kas atradās bikšu ka­batā. Kapelāns turpināja runāt par "veltīgiem meklējumiem". Ruā Kleridons joprojām bija arhīvā, cenšoties kaut ko atrast. De Rokforam prātā bija tikai viena doma. Kāpēc tālrunis klusē?

Henrik! Malons iesaucās. Tas ir neciešami!

Viņš tikko bija dzirdējis Marku stāstām, ka abatijas dru­pas pieder Torvaldsenam. Viņi atradās mežā pusjūdzes at­tālumā no St. Agulous, kur bija novietojuši mašīnas un gai­dīja.

Koton, man nebija ne jausmas, ka esmu drupu īpašnieks.

Un mums jātic šim apgalvojumam? jautāja Stefānija.

Man vienalga, vai jūs man ticat vai ne. Līdz šim brīdim es par to nekā nezināju.

Kā tad jūs to izskaidrosiet? Malons jautāja.

Nevaru izskaidrot. Varu vienīgi pateikt, ka trīs mēne­šus pirms nāves Larss no manis aizņēmās simt četrdesmit tūkstošus dolāru. Viņš neteica, kam vajadzīga nauda, bet es nejautāju.

Jūs devāt viņam tik lielu naudu, neko nevaicājot? Stefānija noprasīja.

Larsam naudu vajadzēja, tāpēc es devu. Es viņam uzti­cējos.

Abats ciematā teica, ka pircējs īpašumu iegādājies no vietējās pārvaldes. Tā gribēja tikt vaļā no drupām, bet gri­bētāju bija maz, jo kādreizējā abatija bija ļoti sliktā stāvoklī, turklāt augstu kalnos. Tā pārdota izsolē šeit, St. Agulous cie­matā. Marks palūkojās uz Torvaldsenu. Jūs esot solījis visvairāk. Priesteris pazina tēti un teica, ka viņš neesot bijis starp solītājiem.

Acīmredzot Larss sarunājis kādu, kas sola viņa vietā, jo es šeit neesmu bijis. Larss nosaucis manu vārdu, lai palik­tu nezināms. Viņš bija ārkārtīgi aizdomīgs cilvēks. Ja es zi­nātu, ka man pieder tas īpašums, es pagājušajā naktī to būtu pateicis.

Varbūt ari ne, Stefānija nomurmināja.

Uzklausiet mani, Stefānija! Es nebīstos nedz no jums, nedz no citiem, kuri šeit ir kopā ar mani. Man nav nekas jums jāpaskaidro. Taču es jūs visus uzskatu par saviem drau­giem, un, ja man piederētu šis īpašums, ja es to zinātu, tad būtu jums pateicis.

Varbūt varat pieņemt, ka Henriks saka patiesību, tei­ca Kasiopeja. Strīda laikā viņa bija izturējusies neparasti klu­si. Un dosimies turp. Kalnos satumst strauji. Es gribu re­dzēt to vietu.

Malons piekrita.

Viņai taisnība. Ejam! Strīdēties varam vēlāk.

Braucienam kalnup vajadzēja piecpadsmit minūtes, turklāt stiprus nervus un labas bremzes. Viņi virzījās pa ceļu, ko bi­ja parādījis abats, un beidzot ieraudzīja pussabrukušo klos­teri, kas gandrīz vai atgādināja ērgļa ligzdu, tā apdrupušais četrstūra tornis atradās uz pašas bezdibeņa malas. Ceļš beidzās kādas pusjūdzes attālumā no drupām. Kāpjot aug­šup pa taku zem augstu priežu zariem starp klintsakmeņiem, kuru plaisās ziedēja timiāns, pagāja vēl desmit minūtes.

Viņi iegāja drupās.

Viss liecināja par pamestību. Biezie mūri bija kaili. Malons aptaustīja pelēki zaļgano granīta slānekli. Visi akmeņi noteik­ti bija ņemti no tuvējiem kalniem, un pirms daudziem gadu simteņiem tos pacietīgi bija apstrādājušas sen aizgājušu cil­vēku rokas. Milzīgajai galerijai jumta vairs nebija, tagad pret debesīm slējās tikai kolonnas un kapiteļi, ko lietus, saule un vējš bija pārvērtuši līdz nepazīšanai. Zem kājām bija sūnas, oranži ķērpji un pelēka, asa zāle. Akmens grīda sen bija pār­tapusi par smiltīm. Skaļi čirkstēja sienāži.

Grūti bija noteikt abatijas telpu robežas, jo gandrīz visas sienas bija sabrukušas, bet vēl varēja manīt, kur atradušās mūku celles, tāpat kā liela zāle un vēl kāda plaša telpa var­būt tā bijusi bibliotēka vai skriptorijs. Malons saprata, ka dzī­ve šajā vietā bijusi vienkārša, pieticīga un askētiska.

Tas tik ir īpašums! viņš teica Henrikam.

Es apbrīnoju, ko pirms divpadsmit gadiem varēja no­pirkt par simt četrdesmit tūkstošiem dolāru.

Kasiopeju šis skats bija apbūris.

Varu iedomāties mūkus, kuri ievāc skopo ražu no ne­lielajiem auglīgās zemes lauciņiem. Vasaras šeit ir īsas, tāpat kā dienas. Gandrīz vai dzirdu, kā viņi skandē dziesmas.

šī bijusi diezgan pamesta vieta, teica Torvaldsens. Mūki te dzīvojuši aizmirstībā.

Larsam bijis noteikts iemesls reģistrēt īpašumu ar jūsu vārdu, Stefānija teica. Viņš šeit ieradies ar nolūku. Te kaut kam jābūt.

Varbūt, sacīja Kasiopeja. Taču abats ciematā Mar­kam teicis, ka Larss neko nav atradis. Drīzāk šķiet, ka šis bijis tikai viens no viņa nemitīgo meklējumu objektiem.

Marks papurināja galvu.

Mūs šurp atveda kriptogramma. Te bijis tētis. Viņš neko neatrada, tomēr uzskatīja par svarīgu nopirkt to, kas atlicis no abatijas. Šai jabut īstajai vietai.

Malons apsēdās uz kāda akmens un raudzījās debesīs.

Gaišs būs vēl tikai kādas piecas vai sešas stundas. Ie­rosinu izmantot tās lietderīgi. Naktis šeit noteikti ir ļoti auk­stas, un ar vilnas jakām nepietiks.

Esmu paņēmusi līdzi šo to noderīgu, ieteicās Kasio­peja. Domāju, ka varbūt vajadzēs iet pazemē, tāpēc man ir lukturi, elektrisko lampu komplekti un neliels ģenerators.

Jūs tiešām allaž par visu padomājat, Malons sacīja.

Nāciet šurp! sauca Žofrē.

Malons paskatījās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss. Viņš nebija pamanījis, ka Žofrē pagājies nostāk.

Visi steidzās dziļāk iekšā drupās un ieraudzīja, ka Žofrē stāv pie kādām romāņu stila durvīm. Laikazobs tās bija kriet­ni vien bojājis, un tagad uz durvīm bija jaušami tikai neskaid­ri attēli vērši ar cilvēku galvām, spārnoti lauvas un palmu lapu raksts.

Baznīca, teica Žofrē. Tā izcirsta klintī.

Malons redzēja, ka sienas nav cilvēka roku darinātas, bet ir daļa no klints, kas slējās pāri kādreizējai abatijai.

Mums vajadzēs tās spuldzes, viņš sacīja Kasiopejai.

Nē, Žofrē iebilda. Iekšā ir gaišs.

Malons gāja pa priekšu. Paēnā dūca bites. Caur šaurajām spraugām, kas klintī bija izcirstas dažādos leņķos acīmre­dzot tādēļ, lai saule, metot loku pa debess jumu, raidītu iek­šā, starus no rīta līdz vakaram, ieplūda gaismas strēles. Malons kaut ko ievēroja. Viņš piegāja tuvāk kādai gludai, kailai klints sienai, pie kuras desmit pēdu augstumā atradās gre­bums akmenī. Vidū varēja redzēt bruņucepuri ar audekla sai­tēm, kas nokarājās abpus vīrieša sejai. Vaibsti bija izdzisuši, deguns saplacināts, acis nedzīvas. Virs bruņucepures atradās sfinksa. Zemāk akmens vairogs ar trim āmuriem.

Tas ir templietis, Marks teica. Gandrīz tādu pašu esmu redzējis mūsu abatijā.