Kāpēc tas šeit atrodas? jautāja Malons.
Katalonieši, kuri te dzīvoja četrpadsmitajā gadsimtā, necieta Francijas karali. Templiešus šeit uzņēma laipni arī pēc tīrīšanas. Arī tāpēc šo apvidu viņi izvēlējās par patvērumu.
Augšā virs masīvajām sienām atradās ieapaļi griesti. Kādreiz baznīcu droši vien greznoja freskas, bet tagad vairs nebija redzams nekas. Ūdens, kas sūcās caur klinti, sen jau bija iznīcinājis visus mākslas darbus.
Tā līdzinās alai, sacīja Stefānija.
Vairāk cietoksnim, ieteicās Kasiopeja. Iespējams, šis bijis pēdējais patvērums bruņiniekiem, kuri aizsargāja abatiju.
Malons domāja tāpat.
Taču no šejienes nevar izkļūt. Viņš norādīja uz blāvi apgaismoto telpu.
Tad viņš pamanīja vēl kaut ko. Pagājies tuvāk, viņš cieši skatījās uz sienu, kas slēpās ēnā.
Derētu kāds lukturis.
Tuvāk panācās arī citi.
Desmit pēdu augstumā varēja redzēt pusizdzisušus burtus, kas bija iegravēti pelēkajā akmenī.
P, R, N, V, I, R, viņš lasīja.
Nē, Kasiopeja teica. Tur ir vairāk. Vēl viens I, varbūt E un vēl R.
Malons sasprindzināja redzi, ielūkodamies burtos.
PRILR EN VENIR
Malons sāka spraigi domāt. Viņš atcerējās vārdus uz Marī d'Hotpūlas kapakmens. REDDIS RĒGIS CELLIS ARCIS. Atcerējās, ko par tiem Aviņonā teicis Kleridons.
Reddis nozīmē "atgūt kaut ko, kas paņemts". Regis atvasināts no rex, kas nozīmē karali. Čella apzīmē noliktavu. Arcis atvasināts no arx cietoksnis, citadele.
Tolaik šie vārdi šķita bezjēdzīgi. Taču nu tos varbūt vajadzēja tikai sakārtot citādi.
Noliktava, cietoksnis, atgūt paņemto, karalis.
Pievienojot dažus vārdus, vēstījums varētu izskatīties šādi: Noliktavā, cietoksnī atgūsti to, ko paņēmis karalis.
Vēl atlika bulta, kura stiepās kapakmenim pa vidu starp vārdiem un kuras augšdaļā bija burti P-S, bet apakšdaļā PRCE-CUM.
Prce-cum. Tulkojumā no latīņu valodas "lūdz, lai ieietu".
Malons atkal skatījās uz klintī iekaltajiem burtiem.
PR1ER EN VENIR
"Lūdz, lai ieietu", tulkojot franču valodā.
Malons pasmaidīja un pateica pārējiem, ko domā.
Jāatzīst, ka abats Bigū bijis gudrs vīrs.
Bulta noteikti ir svarīga, Marks sacīja. Tā atrodas centrā, pašā redzamākajā vietā.
Malons bija modrs, prāts rosīgi darbojās, un viņš sāka aplūkot grīdu. Daudzu akmens plākšņu trūka, atlikušās bija saplaisājušas un apdrupušas, tomēr viņš ievēroja noteiktu sistēmu. Četrstūrainu plākšņu rinda, ko norobežoja šaura akmens svītra, stiepās no telpas priekšpuses uz mugurpusi un no kreisās uz labo pusi.
Malons skaitīja.
Vienā norobežotajā taisnstūrī viņš saskaitīja septiņas šķērsām un deviņas gareniski novietotas akmens plāksnes. Viņš skaitīja plāksnes citā taisnstūrī. Tas pats. Tāpat nākamajā.
Plāksnes uz grīdas sakārtotas pa septiņām un deviņām kopā, viņš sacīja pārējiem.
Marks un Henriks gāja uz altāra pusi un arī skaitīja.
No durvīm līdz altārim ir deviņi nodalījumi, Marks teica.
Šķērsvirzienā septiņi, teica Stefānija, beigusi skaitīt nodalījumus.
Šķiet, esam nokļuvuši īstajā vieta, Malons sacīja. Viņš atkal domāja par kapakmeni, l.udz, lai ieietu. Viņš lūkojās uz klintī iegravētajiem franču vārdiem, tad uz grīdu. Netālu no altāra dūca bites. Atnesīsim šurp lampas un ģeneratoru. Mums jāredz, ko darām.
Manuprāt, šovakar mums vajadzētu šeit palikt, teica Kasiopeja. Tuvākā viesu māja ir Elnā, trīsdesmit jūdžu attālumā no šejienes. Mēs varētu apmesties tur.
Mums vajadzīga pārtika, sacīja Malons.
To mēs varam nopirkt tur, viņa atbildēja. Elna ir samērā liela pilsēta. Varam iegādāties visu vajadzīgo, nepievēršot cilvēku uzmanību. Taču man negribas doties projām.
Malons saprata, ka to nevēlas arī pārējie. Visi jutās saviļņoti. Satraukums pārņēma ari Malonu. Noslēpums vairs nebija tikai abstrakts jēdziens, ko nav iespējams saprast. Risinājums atradās tepat līdzās. Pretstatā tam, ko Malons vakar bija teicis Kasiopejai, viņš gribēja to atrast.
Es aizbraukšu, teica Žofrē. Jūs palieciet un nospriediet, kas darāms tālāk. Tas vajadzīgs jums, ne man.
Mēs būtu pateicīgi, sacīja Torvaldsens.
Kasiopeja no kabatas izņēma žūksni eiro.
jums vajadzēs naudu.
Žofrē to paņēma un pasmaidīja.
Iedodiet man sarakstu, kas jānopērk, un es līdz tumsai atgriezīšos.
PIECDESMIT ASTOTA NODAĻA
Malons spīdināja luktura gaismu uz baznīcas sienām, meklējot vēl kādu norādi. Viņi bija izkrāvuši no mašīnas visu Kasiopejas paņemto aprīkojumu un ienesuši abatijas drupās. Stefānija un Kasiopeja ārpusē sagatavoja apmetni. Henriks bija pieteicies pameklēt, kur atrodami zari ugunskuram. Malons un Marks atgriezās baznīcā, lai pārbaudītu, vai nav kaut ko palaiduši garām nepamanītu.
Šī baznīca jau sen stāv tukša, sacīja Marks. Trīssimt gadu. Tā teica priesteris ciematā.
Savulaik tā droši vien bijusi visai ievērojama.
Šāda konstrukcija nav tik neparasta. Visā Langdokā var atrast baznīcas, kas ierīkotas klintīs. Netālu no Karkasonas, Valsā ir viena no pašām slavenākajām. Tā ir labi saglabājusies, arvien vēl redzamas sienu un griestu freskas. Sajā apvidū apgleznotas visu šo baznīcu sienas. Tā tolaik bija pieņemts. Diemžēl revolūcijas laikā lielākā daja mākslas darbu ir nopostīti.
Te, augšā, dzīve droši vien bijusi sūra.
Mūki dzīvoja ļoti vienkārši. Viņiem nebija avīžu, radio, televīzijas, mūzikas vai teātra uzvedumu. Tikai dažas grāmatas un freskas baznīcās.
Malons pētīja sienas pustumsā, kas atgādināja aptumšotu teātra skatuvi. Krēslaino telpu tikai vietumis pāršķēla blāvas gaismas strēles, šur tur izceļot kādu detaļu.
Jādomā, ka kriptogramma maršala ziņojumā ir autentiska, Marks teica. Nav iemesla šaubīties.
Jā, taču drīz pēc ziņojuma nodošanas maršals nozuda.
Es allaž esmu domājis, ka tas maršals bija tikpat apsēsts kā de Rokfors. Manuprāt, viņš meklēja dārgumus. Viņam noteikti bija zināms stāsts par de Blanšforu ģimenes noslēpumu. Šis fakts, kā ari tas, ka abatam Bigū noslēpums, šķiet, bijis zināms, jau sen iekļauts mūsu hronikās. Maršals varbūt domāja, ka abas kriptogrammas atstājis Bigū un ka tās ļauj atrast Lielo mantojumu. Būdams godkārīgs, maršals gribēja to iegūt.
Kāpēc tad viņš uzzīmēja kriptogrammu?
Vai tas vairs bija svarīgi? Viņam bija risinājums, ko pateica abats Želī. Nevienam citam nebija ne jausmas, ko nozīmē kriptogramma. Kāpēc gan neiesniegt ziņojumu, šādi apliecinot mestram, ka viņš centies?
Ja domājam šādi, ir iespējams, ka maršals nogalināja Želī, atgriezās un uzrakstīja ziņojumu pēc tam, lai slēptu pēdas.
Ļoti var būt.
Malons piegāja tuvāk vārdiem PRIER EN VENIR -, kas bija iegravēti klintī.
Nekas cits te nav saglabājies, viņš nomurmināja.
Tiesa gan. Tīrais kauns. Šeit ir daudz nišu, un tajās droši vien bijušas statujas. Kad te bija freskas, baznīcas iekšpuse noteikti izskatījās skaista.
Kā gadījies, ka saglabājušies šie vārdi?
Arī tie jau gandrīz izdzisuši.
Tomēr vēl salasāmi, Malons teica, iedomājies, ka varbūt abats Bigū par to parūpējies.
Viņš atkal atcerējās Marī de Blanšforas kapakmeni. Bultu un PRCE-CUM. Lūdz, lai ieietu. Viņš lūkojās uz grīdu un akmens plākšņu izkārtojumu septiņi, deviņi.
Agrāk te noteikti bijuši baznīcas soli, vai ne?